Ir ziņas, kas informācijas gūzmā sevi piesaka tā, ka visa publicitāte vismaz uz brīdi šķiet absurda.
Ir ziņas, kas informācijas gūzmā sevi piesaka tā, ka visa publicitāte vismaz uz brīdi šķiet absurda. Kaili fakti atmiņā saglabājas ne jau tabloīdu aprakstiem līdzīgās aprisēs. Vienlīdz konvencionāli, cik lakoniski par to runājot, tā arī būtu jāsaka – traģēdija. Vēl tikai vieta, laiks un apstākļi – Talsos un tagad, pēc diviem gadiem, arī Madonā…
Informācija par Rāceņu trasē notikušo vēl arvien ir aktuāla, kamēr pats notikušais ir un paliks tāds pats. Kā bloķēts videokameras kadrs. Septiņu cilvēku nāve acumirklī.
Valsts prezidents Guntis Ulmanis paudis nožēlu, ka patīkamās izpriecas beigušās tik bēdīgi. Blēzs Paskāls, izcils franču domātājs, krietni sen pirms tam dzīvojis, uzskatījis, ka izklaidējamies, lai nedomātu par traģiskajām beigām (tieši nāvi). Vai šoreiz seku īstenais cēlonis arī būtu kaut kādas izpriecas?
Ja par Talsu traģēdiju patiešām varētu teikt – murgs – ar tikpat murgainām, bet ne jau nezināmām likumībām, tad svētdien Madonā notikušais, lai cik arī traģisks un ārkārtējs, liek domāt konkrētāk – par līdz riebumam visur esošu noteiktas sociālās vai vienkārši – ikdienas pieredzes fonu.
Skaidrs, ka ne jau visi tobrīd Rāceņu trasē vēlējās izklaidēties vai sacensties autorallijā. Tie nebija bērnu svētki, bet komerciāls pasākums. Vecais, labais princips labāk, bet lētāk ir universāls, un arī šoreiz (kā jau vienmēr) kaut daļēji to akceptēja visi traģisko notikumu vietā klātesošie. Principi, kā zināms, var būt arī citi, pie tam katram savi. Organizatori apgalvo, ka sacensību laikā vienubrīd pat vajadzējis īpaši atgādināt, lai skatītāji noiet no trases. Varbūt paši vainīgi, ka bija tik tuvu. Arī rallija līderi jau pirmos pārsimts metrus brauca kā apsēsti… Un sen jau neviens skaļi nebija runājis, ka pēdējā laikā, šādus pasākumus vērojot, kāds zaudētu dzīvību. Tomēr izrādījās, ka bija gan. Tāpat arī par Rāceņu trases neatbilstību Latvijas Automobiļu federācijas (LAF) kodeksā noteiktajiem drošības parametriem. Pirms diviem gadiem. Bet neilgi pirms šīm sacensībām tieši LAF atbildīgie darbinieki trasi atzinuši par drošu. Starp citu, 29. jūnija «Dienā», lasot par Madonas traģēdiju un pēc tam avīzi aizverot, pēdējā puslappusē varam uzzināt arī par to, ka kokakola, kas pēkšņi vairs nevienam negaršo, esot pilnīgi droša. To mums garantē SIA «Coca – Cola Dzērieni» paša direktora personā. Nu labi, ka garantē. Agri vai vēlu un pārāk bieži izrādās, ka ne vienmēr drošības mehānismi un to garantijas ir viens un tas pats. Tik un tā altruistiskas idejas vai merkantili mērķi stāv pāri masām un masu pasākumiem vai produktiem ar visiem «sargi pats sevi» principiem. Pareizāk būtu teikt – lai izklaidētos, sacenstos un sevi sargātu, jāpievēršas, piemēram, šautriņu mešanai (tikai neaizmirstiet to pašu sev arī novēlēt). Nesen kaimiņvalsts galvaspilsētas Minskas centrālajā laukumā visi masveidā sevi sargāja, bēgot no lietus…
Laimīgais (?) Rāceņu trasē cietušais aculiecinieks stāsta, ka juties apstulbināts un bezpalīdzīgs, redzot, kas, kā un kam drāžas virsū ar ātrumu pussimts kilometri stundā. Lieki piebilst, ka jautājums, vai šādos brīžos reakcija un kaut kādas garantijas ir adekvātas, vai tie ir nosacījuma vai beznosacījuma refleksi, tiek uzdots tikai pēc tam. Turpretim par sabiedrības reakciju tā pajautāt gan būtu vērts. Un garantijām. Iekšlietu ministrs Roberts Jurdžs beidzot un tieši tagad aicina Ministru kabinetu pieņemt likumu «Par publiskajiem, izklaides un svētku pasākumiem». Operatīvās palīdzības dienesti rīkojas un atzīst, ka joprojām pie mums nav vienotas sistēmas palīdzības sniegšanai ekstremālos gadījumos. Un kur nu vēl aizņemto Labklājības ministrijas ierēdņu lēnā, bet «dāsnā roka» – transports, lai pie cietušajiem varētu nokļūt psihologi… Jācer, ka ne tikai mediķi un traģēdijas aculiecinieki profesionāli un cilvēciski darīja un joprojām dara savu darāmo, glābjot saglābjamo. Kaut vai garantijas.
Neilgi pēc Talsu traģēdijas Valsts prezidents atgādināja par mūsu visu līdzvainīgumu notikušajā. Neiedziļinoties detaļās (bezdibenī), kaut ko tamlīdzīgu, starp citu, vienmēr varam izlasīt, piemēram, Svētajos rakstos, kas gan, protams, nenozīmē, ka prezidents atbildi būtu meklējis tieši tur. Kā vēsta 29. jūnija «Vakara Ziņas», secinājumus par «nelabvēlīgo stāvokli» ir raduši arī astrologi – zvaigznēs!
Vismaz traģēdijās un mūsdienās laicīgās un garīgās varas visbiežāk konsolidējas. Var jau būt, ka statusu un normu spiesti mēs visi runājam līdzībās. Sabiedriski un bez/pārpersoniski nozīmīgi. Un, ja vispār par konkrētām traģēdijām (tikai bez teātra!) iespējams kaut ko jēdzīgu domāt vai jautāt, varbūt tas būtu… Par pieļaut jēgu un nozīmēm. Kaut vai tādēļ, ka pēc notikušā šis vārds tiek lietots itin bieži. Kādēļ, piemēram, Visaugstais kaut ko tādu pieļauj un vai (bez šaubām) vispār iespējams kaut ko (tādu) pieļaut?
Pieļaujot, ka vismaz laicīgās varas represīvie orgāni funkcionē normāli – atbildīgas policijas amatpersonas šobrīd nu jau nevis pieļauj, bet uzskata, ka notikušajā vainojami sacensību organizatori un ka paši policisti šoreiz neko nav ne pieļāvuši, ne nepieļāvuši, jo viņu vieta Rāceņu trasē bija paredzēta autostāvvietā un skatītāju rindās ar biļetēm.
Par pieļaušanu un atbildēšanu (ne tikai uz jautājumiem) runājot, jāpiemin, ka, likteņa vai likumā paredzētajā kārtībā precizējot, kā arī jautājot, vai un cik bieži kaut kas tāds kā Talsos un Madonā atkārtosies, arī apstiprinoši pozitīva atbilde līdzīga atbildei: pieļaujot iespējamību… Un tieši tas taču ir vajadzīgs, vai ne? Pieļaujot, padomājot – uztveres un kompetences ietvaros (un tā) tālāk dzīvosim. Daži tomēr ne.
