Katram cilvēkam ir sava pasaka – tā, ko viņš uzved, tā, ko pats sacer un veido – dzīve. Katram sava pasaka ir svarīgākā.
Katram cilvēkam ir sava pasaka – tā, ko viņš uzved, tā, ko pats sacer un veido – dzīve. Katram sava pasaka ir svarīgākā. Kāpēc reizēm tās nav līdzīgas, kāpēc cilvēki nespēj vienoties par to, kura pasaka ir labāka, kura pareizāka? Arī uz šo jautājumu katram būs citādāka atbilde.
No manas bērnības
Kad bērnībā saslimu, nemaz nebiju tik bēdīga, un nevis tāpēc, ka nebija jāiet uz skolu, bet gan tādēļ, ka tad man mamma, dažreiz arī tētis, lasīja pasakas. Vislabāk patika brīnumpasakas, bet vismazāk tās, kas vēstīja par dzīvniekiem. Reizēm ar māsu speciāli izmeklējām pašu garāko, lai ilgāk varētu klausīties. Man patika iztēloties, kādi izskatās ļaunie pūķi, ar kuriem cīnās prinči un bruņinieki, kādas ir trejdeviņas jūras un trejdeviņas zemes.
Kad biju vesela, mani ar pasakām lutināja vecmāmiņa. Viņa gan nevarēja tās lasīt, jo redze vairs nebija tik laba, tāpēc stāstīja. Katra pasaka bija citādāka, nekad neatkārtojās. Man patika ne tikai saturs, bet arī stāstīšanas stils. Tā es varēju stundām sēdēt vecmāmiņas gultā un klausīties, iztēloties visu, kas notika ar varoņiem. Arī stāsti par viņas jaunības dienām mani ļoti saistīja, tie bija kā savdabīgas pasakas.
Kāpēc pasakas ir vajadzīgas?
Pasakas jau no bērnības veido bērnā spēju iztēloties to, ko nevar redzēt, apziņā radīt tēlus un ar tiem operēt. Bet savukārt iztēle ir viens no priekšnosacījumiem, lai cilvēks spētu iejusties otrā, saprast un izjust to. Bērna iztēle netiek attīstīta, ja viņš vizuālos tēlus neveido pats, bet tie tiek sniegti gatavā veidā. Tad tiek mazināta vajadzība iztēloties.
Neskaitāmas televīzijas pārraides, filmas, datorspēles un komiksi nozog iespēju izmantot savu iztēli, to attīstīt un pilnveidot. Tiek apgūtas jau gatavas situācijas ar standartemocijām, kas laika gaitā automatizējas arī bērna apziņā. Televīzijas pārraidēs pūķi vairs nav jāiedomājas, tie jau ir vizualizēti un nepilda funkcijas, kādas paredzētas pasakās – būt pretstatam labajiem varoņiem.
Savukārt pasakas ļoti skaidri nošķir labo no ļaunā, parādot labā uzvaru un ļaunā sagrāvi.
20. gadsimtā domāšanai piemīt tendence apšaubīt visas vērtības – arī labo un ļauno. Mūsdienās novērojama ir ne tikai mainība no vienas formas otrā, bet arī citādības radīšana, kas būtiski atšķiras no vispārpieņemtā.
Arī pasakas cauri gadsimtiem ir pārveidojušās ne tikai satura, bet arī formas un ideju ziņā.
Saruna par pasakām un grāmatām
Arī Spīdolas skolas pedagoģei Litai ir savi atzinumi par to, kāda ir pasakas un grāmatas loma bērnu un pieaugušo dzīvē.
Kādas pasakas jums bērnībā patika?
– Es lasīju visu pēc kārtas, man bija vienalga.
Cik liela ir pasaku nozīme iztēles veidošanā?
– Grūti pateikt.
Jums taču «veidojās bilde», kad lasījāt pasakas?
– Bet vai tad tā nav visiem? Man visapkārt ir cilvēki, kam patīk lasīt grāmatas, tāpēc liekas, ka tas ir pašsaprotami.
Man ir laimējies ar saviem bērniem, jo viņi lasa, bet es zinu, ka ir tādi, kas to nedara.
Vai televīzija neatsvešina no vēlmes lasīt?
– Tagad ir citādāk nekā tad, kad es augu. Tā nav tikai televīzija, tā ir dzīve, tagad ir daudz vairāk lietu, ko var darīt.
Kas visspilgtāk palicis atmiņā no pasakām?
– Izjūta. Es bērniem skolā stāstu, ka tas, kas paliek, ir izjūtas. Man patīk pārlasīt grāmatas tieši gūto izjūtu dēļ.
Vai laika gaitā nemainās attieksme pret pasaku varoņiem?
– Nē.
Vai jums patika nodalīt ļauno no labā?
– Es pieņemu visu, kā ir. Un ko gan bērns var nodalīt?! Pasakas kādreiz bija ar morāles kodolu, bet man grāmatas patīk ne jau tāpēc, lai es kaut ko no tām «kasītu» ārā.
Vai bērni, kas tagad aug, meklē uz jautājumiem atbildes?
– Viņi neaizdomājas tik tālu. Grāmatu lasīšana ir intīms process.
Ar ko mūsdienu pasakas, piemēram, Rubeņa rakstītās, atšķiras no tām, ko varējām lasīt bērnībā par prinčiem un bruņiniekiem?
– Ko sauc par pasaku? Tikpat labi tās varētu dēvēt par epifānijām. Kādreiz pasakām bija sākums un beigas, bet Rubeņa pasakas ir kā fabulas, kuru beigās ir skaidri izteikta morāle.
Vai mūsdienu cilvēkam vajag to pamācību?
– Kā kuram. Man ne. «Rīgas Laika» žurnālisti arī raksta pasakas, intelektuāli izklaidē paši sevi. Tas nav žurnāls masām.
Kam pasakas ir domātas?
– Cilvēks raksta sev. To darīdams, viņš veido likteņus, varoņus, bet reizē atklāj to, ka ir radītājs. Žanrs nav svarīgs.
Bet, ja cilvēks raksta sev, kāpēc viņš to rāda citiem?
– Un kāpēc ir nūdistu pludmales?
Kas mūsdienās ir fantastisks tēls?
– Jebkurš.
Vai bērni nepārņem dažādu fantastisko tēlu uzvedību?
– Es nestrādāju ar tādiem bērniem, tāpēc man ir grūti teikt, jo manējie nekad nav teikuši, ka būs ninzjas. Bet es nenoliedzu, ka kaut kāda ietekme pastāv, ja vēl 18 gados puse jauniešu atzīst, ka var būt tāda mīlestība kā Romeo un Džuljetai, bet otra puse tam netic.
Kādā vecumā pasaka ir visvairāk nepieciešama. Vai pasaka pirmkārt nav domāta bērniem?
– Jā. Pasakas ir vienkāršas: satikās, šķīrās, kļuva labi draugi. Tur nekas nav tik ļoti sarežģīts. Lasīju itāļu pasakas, kuras salīdzinājumā ar mūsējām šķita tik neparastas, ar īpašiem raksturiem, bet sadzīves un pilsētu pasakas ir radušās vēlāk.
Ir taču arī sarežģītākas pasakas ar dziļāku domu. Vai arī tās, piemēram, Rubeņa pasakas, domātas bērniem?
– Tās ir rakstītas tik vienkāršā valodā, ka bērns sapratīs, varbūt tikai neuztvers jēgu.
Cik lielā mērā bērnus var iespaidot lasīt grāmatas?
– Piemēram, es sēžu, lasu, vīrs sēž un lasa, dēls lasa, arī meita atnāk un palūdz grāmatu. Vecākiem ir liela loma, bet ne globāla. Ieinteresēt var un vajag, bet piespiest ar varu ne.
Kādu jūs iedomājaties nākamo gadu tūkstoti?
– Vienalga, kāds cipars ir gada skaitlī, svarīgāk ir, kāds tu pats esi. Tas ir teikts sarkano karogu stilā. Būtu jau labi, ja krietnajam, kas jau ir, nāktu klāt viss jaunais. Bet tie jau ir sapņi.
Vai nākotnē grāmatas varētu zaudēt savu vērtību?
– Domāju, ka ne. Vienmēr būs cilvēki, kam garšo kafija, kas smēķē, un būs arī tādi, kas lasīs grāmatas. Cilvēka intelekts un spēja radīt tiks novērtēta arvien augstāk. Ir tikai 32 burti, bet visu laiku sanāk kaut kas jauns.
Vai jaunais tiešām ir jauns? Varbūt tikai kaut kas nedaudz citādāks?
– Pēc pāris gadiem vecais būs aizmirsies un nāks kā jaunais.
Nozied ziedi, izgaist krāsu un smaržu bagātība.
Aiziet cilvēks ar saviem likteņiem, bēdām un priekiem. Bet pasaka paliek. Līdz ar pasaku – viss labais
un smejamais, saudzējamais un apkarojamais.
Saulcerīte Viese
