17. jūnijā Jelgavu apmeklēja Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers, Informācijas un izglītības daļas informācijas projektu koordinators Andris Paparinskis un Sūdzību daļas juriste Līga Biksiniece.
17. jūnijā Jelgavu apmeklēja Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) direktors Olafs Brūvers, Informācijas un izglītības daļas informācijas projektu koordinators Andris Paparinskis un Sūdzību daļas juriste Līga Biksiniece. VCB darbinieki vairākās Jelgavas un rajona iestādēs iepazinās ar cilvēktiesību ievērošanu un uzraudzību. Par saviem vērojumiem, saskatītajām problēmām un to risinājumiem viņi pastāstīja arī «Zemgales Ziņām».
«Ziedkalnē» – pārmaiņu laiks
Jelgavas rajona specializētais jauniešu sociālās aprūpes centrs «Ziedkalne» bēdīgi slavens visā Latvijā kļuva pērnā gada nogalē, kad centrālā prese publicēja faktus par darbinieku cietsirdīgu izturēšanos pret garīgi slimajiem jauniešiem. Tagad centram ir jauns direktors – Andrejs Nīmanis. VCB projektu koordinators Andris Paparinskis uzskata, ka šāda veida pārkāpumi vairs neatkārtosies. Viņš piedalījās arī darbinieku sapulcē, kur pārliecinājās par atklātu un godīgu attieksmi, arī trūkumi netika slēpti.
Centrā uzturas ar psihiatra slēdzienu par garīgi slimiem atzīti jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem, kuri ir arī ekspresīvi, rupji un mēdz uzbrukt personālam. Speciālas apsardzes nav, un personāls ne vienmēr jūtas aizsargāts.
VCB darbinieku satrauc tas, ka psihiski slimie pakļauti labi domātām ietekmēm – dažādām labdarības norisēm –, kas galarezultātā tomēr kaitē viņu veselībai un nelabvēlīgi ietekmē rehabilitācijas procesu.
– Akcijas, kuru laikā pansionātā ieradušies svešie cilvēki apdāvina un samīļo jauniešus, «izsit» slimniekus no līdzsvara, un viņu krīze kļūst vēl dziļāka. Jaunieši nesaprot, kur šie cilvēki pēc tam «pazūd», tāpēc kļūst agresīvi pret personālu, – stāsta Andris Paparinskis, kura pārziņā cilvēktiesību birojā ir garīgi slimo cilvēku ārstniecības iestādes. Tāpēc VCB darbinieks ierosina iestādes iekšējās kārtības noteikumos stingrāk noteikt, kas drīkst kontaktēties ar iemītniekiem.
Viņš pozitīvi izteicās arī par direktora ieviesto disciplināro sodu, kam tiek pretstatītas papildu iespējas iekļauties kultūras pasākumos un ekskursijās. Konfliktu risināšana notiekot pārrunu ceļā, bet, ja jaunieši pelnījuši uzslavu, viņi to saņemot. Tas daļēji palīdzot atrisināt arī darbinieku drošības problēmu. «Ziedkalnē» darbinieki strādājot profesionāli, pašaizliedzīgi un jūtot lietu kopību.
Negatīvi VCB pārstāvis vērtēja nesakārtotās attiecības ar policiju, tās neizpratni pret garīgi slimu cilvēku.
Par cilvēktiesību pārkāpumu Andris Paparinskis atzīst to, ka slimajiem jauniešiem netiek izsniegta kabatas nauda. Aprūpes centrā atrodas 151 jaunietis, bet tikai trīs no viņiem saņem invaliditātes pensiju. Tiek uzskatīts, ka par saņemto naudu jaunieši pirks cigaretes un alkoholu. Taču mūsu valsts likumdošana paredz, ka jebkuram 18 gadu vecumu sasniegušam iedzīvotājam ir tiesības tos iegādāties. Ar šo problēmu cilvēktiesību birojs saskāries arī agrāk, apmeklējot bērnunamus, arī tos, kur uzturas garīgi veseli bērni. Kā cilvēktiesību birojs var palīdzēt risināt šīs problēmas? Sagatavojot ieteikumus Labklājības ministrijai, lai pēc tam izdarītu izmaiņas ministrijas izdotajās instrukcijās un Ministru kabineta noteikumos.
Cietumnieki par sadzīves apstākļiem nesūdzas
Jelgavas stingrā režīma cietumā Olafs Brūvers varēja vērot pirmajā korpusā notiekošos remontdarbus. VCB direktors uzskata, ka cietumā atrasties nav viegli, bet jelgavniekiem salīdzinājumā ar citu tādu iestāžu iemītniekiem nu būs labāk: viņi sodu varēs izciest plašās un gaišās telpās – divvietīgās, trīsvietīgās un četrvietīgās kamerās. Vēl gan esot divas telpas, kur katrā mītot pa 80 cilvēku, bet kopumā iespaids par ieslodzījuma vietu esot labs.
Olafs Brūvers atzinīgi novērtēja arī Jelgavas cietuma priekšnieka Arvīda Blūma paveikto. Priekšniekam lielākās rūpes sagādā finansiāla rakstura problēmas: nav darba (no 700 ieslodzītajiem nodarbināti tikai 11 procentu), pietrūkst naudas zālēm (tās lielākoties gādā ieslodzīto radinieki), trūkst līdzekļu literatūras iegādei, ieslodzīto izglītošanai, atbrīvotajiem nav kārtībā dokumenti u.c. Taču pozitīvi, ka Jelgavas cietumā strādā zobārsts (citur tā nav), medpunkts ir tīrs un patīkams. Attīstās arī sadarbība ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kura arī ir Iekšlietu ministrijas struktūrvienība, taču starp abām iestādēm nav vienotības. Sarunā ar PID Jelgavas nodaļas vadītāju Inesi Pučetu tika spriests, kā pilnveidot sadarbību ar cietumu. Lielākās grūtības, viņasprāt, sagādājot nepilsoņu pasu izsniegšana un cilvēku bailes no bezpavalstnieka statusa.
Jelgavas cietums ir vienīgais Latvijā, kurā sodu izcieš par sevišķi smagiem noziegumiem notiesātie un tie, kuriem piespriests mūža ieslodzījums. Tiekoties ar ieslodzītajiem, viņi Olafam Brūveram stāstījuši par milzīgo vientulības izjūtu. Viens uz mūžu notiesātais atzinis, ka viņam neesot nekā cita ko darīt, kā tikai elpot skābekli. Bet cits izciešot divpadsmit gadu sodu tikai par to, ka nozadzis jaku 28 latu vērtībā. Diemžēl visi apelācijas iesniegšanas termiņi nokavēti, un cilvēktiesību biroja darbinieki nespēj palīdzēt.
Par ko sūdzas jelgavnieki?
Precīzu atbildi par to, cik sūdzību saņemts no Jelgavas un rajona, VCB darbinieki nezināja. Jelgavnieki sūdzoties ne vairāk un ne mazāk kā pārējā Latvijā. Pēdējā sūdzība no Jelgavas saņemta par Domes lēmumu, ar kuru no dzīvokļiem izlikti ap 50 cilvēku. Līga Biksiniece to raksturoja kā nepamatotu, bet ierēdņu atbildes – kā formālas un nekompetentas. Līdzīgi tas esot arī citviet, kur juridiskie jautājumi ir pašvaldības vājā puse.
VCB darbinieki, izbraukumos tiekoties ar cilvēkiem, jūtot, cik lielas bailes vēl daudziem ir no juridisku jautājumu kārtošanas. Cilvēki nezina, ka vienas amatpersonas lēmumu var pārsūdzēt augstākā instancē. Viņi aizmirst, ka Latvija ir tiesiska valsts un nav jādzīvo bailēs no konfliktu risināšanas.
Antidepresanti un šprices un arī ticības brīvība
Cilvēktiesību biroja darbinieki atzinīgi novērtēja Jelgavas garīgi slimo cilvēku aprūpes iestāžu darbinieku centienus strādāt tā, lai iemītniekiem, kas atrodas pastāvīgā izolācijā, būtu iespējas attīstīties kā personībām. Sociālās aprūpes centrā «Jelgava» VCB darbinieki noskatījās videofilmu par iemītnieku piedalīšanos dažādos iestudējumos.
Garīgi slimajiem ļaudīm vajadzīgi ne tikai antidepresanti un šprices, bet arī ticība. Tāpēc «Ziedkalni» reizi nedēļā apmeklē luterāņu mācītājs, «Jelgavu» – prāvests Tālis Rēdmanis un bīskaps Antons Justs. Taču Jelgavas cietumā ierodas tikai Vasarsvētku draudzes pārstāvji.
Dzīvokli vajadzētu remontēt pašiem
Cilvēktiesību biroja speciālisti atzinīgi novērtēja arī Jelgavas bērnunama – patversmes telpas, tikai apkārtējo sociālo vidi Olafs Brūvers atzina par nelabvēlīgu. Patversmes darbinieki vairākkārt saskārušies ar zagšanu, reiz pat sēta nomontēta.
VCB direktoram nav sveša Jelgavas Domes labvēlīgā attieksme pret šo iestādi – katram bārenim, patstāvīgu dzīvi uzsākot, tiek piešķirts 300 latu un izremontēts dzīvoklis. Cilvēktiesību speciālisti gan atzīst, ka labāk būtu remontdarbos iesaistīt pašus jauniešus, jo ļoti bieži viņi pieraduši būt tikai patērētāji, arī zemnieku saimniecībās 17 un 18 gadu veciem puišiem nereti strādāt esot par grūtu.
Nākotnē sabiedrībai būs daudz jādomā par to, lai dažkārt labie sadzīves apstākļi no jauniešiem neizaudzinātu cilvēkus, kas prot tikai ņemt.
