Finansu ministrijas Valsts ieņēmumu valsts ministre Aija Poča intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Finansu ministrijas Valsts ieņēmumu valsts ministre Aija Poča intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Kāda šobrīd ir situācija budžetā un kādas ir jūsu prognozes?
– Operatīvie dati par jūniju ir šādi: kopējie ieņēmumi pamatbudžetā ir 52 miljoni latu, bet izdevumi – 59 miljoni latu. Līdz ar to jūnijā izveidojies vairāk nekā septiņu miljonu latu deficīts. Pirmajā pusgadā kopumā pamatbudžeta kopējais deficīts ir gandrīz 15 miljonu latu. Tomēr, ja ņem vērā, ka vēl pusgads ir priekšā, situācija nav traģiska. Faktiski pirmā pusgada dati vienmēr ir sliktāki, it sevišķi pirmajā ceturksnī. Tuvojoties gada beigām, vērojams pacēlums. Protams, jārēķinās ar to, ka izdevumi ir ierobežoti, jo, tiem saglabājoties sākotnējā apjomā, deficīts būtu krietni lielāks.
Un sociālās apdrošināšanas budžets?
– Jūnijā esam iekasējuši 37,7 miljonus latu. Tas varētu būt ļoti tuvu mēneša normai. Protams, mēs neesam noseguši to deficītu, kas jau bija iestrādāts budžeta likumā. Esam pietiekami iekasējuši parādus, un no gada sākuma tie samazinājušies aptuveni par pieciem miljoniem latu. Visām problēmām par spīti dienests strādājis pietiekami labi. Vislielākais budžeta ieņēmumu deficīts mums veidojas divās pozīcijās – akcīzes nodoklis un PVN.
Cik liels ir deficīts speciālajā budžetā?
– Kopējais deficīts ir 17 miljonu latu. Invaliditātes budžetā –
5 miljoni.
Sociāldemokrāti Saeimā iesnieguši likumprojektu, kas paredz, ka valsts un pašvaldību darbinieku, valsts un pašvaldības iestāžu un uzņēmumu darbinieku atalgojums kopā ar visa veida prēmijām un piemaksām nedrīkst pārsniegt 20 minimālās darba algas. Pašlaik tas būtu 1000 latu. Valsts un pašvaldību amatpersonu algas ir viens no pēdējā laikā sabiedrībā visvairāk diskutētajiem jautājumiem, it īpaši – ņemot vērā pašreizējo stāvokli valsts budžetā. Kādas ir jūsu domas par šo sociāldemokrātu priekšlikumu?
– Mūsu darba samaksas sistēma sākumā tika veidota, mēģinot ieviest vienotus principus, sadalot valsts un pašvaldības darbiniekus kategorijās, nosakot algas skalas, kuru ietvaros attiecīgā amatpersona saņem atalgojumu. Tas gan neattiecas uz uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, bet gan uz valsts institūcijām. Tajā pašā laikā, strādājot un konsultējoties ar dažādu valstu amatpersonām un runājot par to, kādi ir darba samaksas principi šajās zemēs, redzam, ka ir nozares vai sfēras, kurās tomēr ir īpašas algas vai piemaksas. Tās ir valstij ir būtiski svarīgas sfēras. Piemēram, ieņēmumu iekasēšana. Te jāpiesaista kvalificēti darbinieki un jāmaksā pietiekami laba alga, lai viņi būtu uzticami savam darba devējam un varētu izvairīties no korupcijas riska. Vēl ir trešais faktors: privātais sektors vienmēr maksā vairāk. Lai nodrošinātu līdzvērtīgas kvalifikācijas darbiniekus valsts sektorā, salīdzinot ar privāto, radās šī vajadzība viņiem piemaksāt. Tā pamazām veidojās kaut kāda piemaksu sistēma. Šobrīd tā ir jau nedaudz izkropļota, jo algas nav pārskatāmas, nav caurspīdīgas. Tā, protams, ir liela problēma. Manuprāt, lai cik arī tas nebūtu sāpīgi, atklāti jāpasaka, ka valstij ir nozares, kas ir nedaudz nozīmīgākas par citām. Labklājības ministrijai ir cits viedoklis. Runājot par «griestiem», iespējams, ka kaut kādus varētu noteikt.
Ko nozīmē «kaut kādus griestus»?
– Galvenais, kas nosaka uzņēmuma stratēģiju un darbību akciju sabiedrībās, ir akcionārs. Tā kā valsts uzņēmējsabiedrībās šis akcionārs ir valsts, tad ir jautājums par valsts pilnvarniekiem – par to, kādas tiesības un pienākumi viņiem deleģējami, kāda politika jāievēro un kādā veidā tiek regulēta uzņēmuma vadības un pārvaldes darba samaksa. Ja uzņēmums labi strādā, nes peļņu vai spēj samazināt zaudējumus, vadībai arī ir pietiekami labi jāmaksā. Mums kopš neatkarības iegūšanas ir bēdīga prakse par to, kas notika ar valsts uzņēmumiem. Darbiniekiem tajos bija vairāk vai mazāk fiksētas algas, viņi nebija ieinteresēti šā uzņēmuma saglabāšanā, un notika prasta un rupja zagšana. Uz šo valsts uzņēmumu bāzes, kuras viņi, kā paši teica, pārvaldīja tā, kā viņiem maksā, paralēli tika veidotas SIA struktūras, kas pēc tam, kad valsts uzņēmumi tika novesti līdz maksātnespējai, savāca «atlikumu». Jautājums ir, vai uzņēmumu vadītājiem jāsaņem tikai darba alga, vai tie var turēt arī kaut kādas akcijas u.tml., lai būtu tieši ieinteresēti uzņēmuma peļņā, tātad dividendēs, ko saņemtu par akcijām.
Vēl viena problēmām ir tā, ka cilvēki, kuri strādā valsts sektorā un saņem nelielu atalgojumu, izmanto savu amatu kā pakāpienu tālākai karjerai privātajā sektorā. Viņi ir izgājuši zināmu mācību kursu, mācības ir apmaksātas, ieguvuši zināmu pieredzi, sakarus, pabijuši komandējumos un tad… aiziet, teiksim, uz banku. Valsts šā speciālista sagatavošanai un izglītošanai ir tērējusi naudu un tagad to pazaudē.
Tomēr jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Vai jābūt valsts un pašvaldību darbinieku atalgojuma «griestiem»? Vai tie «jāpiestiprina» minimālajām algām valstī?
– Es nedomāju, ka atskaites punkts varētu būt minimālās algas. Sasaiste drīzāk būtu ar gala rezultātu. Ir daudz dažādu pazīmju, kritēriju, pēc kuriem noteikt atalgojumu vai, kā jūs sakāt, «griestus». Bet ir ārkārtīgi grūti salīdzināt minimālo algu saņemošu darbinieku, kas ir absolūti nekvalificēts, un uzņēmuma vadītāju, kas strādā ārkārtīgi sarežģītā starptautiskā biznesā. Es domāju, ka tiem, kam jādarbojas pasaules līmenī, ir arī daudz jāsaņem un viņu atalgojumu nevar «piesaistīt» minimālajai algai.
Kāpēc gan ne? Nav taču runa par privāto biznesu.
– Tāpēc, ka uzņēmumu profili ir ļoti dažādi, atbildība – dažāda. Iespējams gūt dažādu peļņu, dažādi ir arī riski. Visvienkāršākais ir neriskēt un strādāt, saņemot savu «cieto» algu, bet varbūt valsts ar to zaudē? Ja cilvēks labi strādā, ja viņš ir spējis valstij dot labumu no apsaimniekojamā uzņēmuma, viņam ir jāsaņem pienācīgs atalgojums. Mēs varam diskutēt par kritērijiem, pēc kuriem tas tiek noteikts.
Jā, par kritērijiem mēs diskutējam no sākta gala. Uz to mēs esam spējīgi. Tajā pašā laikā, kamēr kritēriji kā jēdzieni tiek stiepti uz visām pusēm, ir uzņēmumi (arī Jelgavas pašvaldībā), kas gadu no gada strādā ar milzīgiem zaudējumiem, bet to vadītāju algas ir departamenta direktoru līmenī. Vai tas ir normāli, valstij izdevīgi? Es par to ļoti šaubos.
– Ja tas ir pašvaldības uzņēmums un tā ir īpašniece vai akciju turētāja, tad tai arī ir jāskatās, vai viņam ir tiesības saņemt tādu algu.
Bet, tā kā valsts nekādus ierobežojumus nav noteikusi un starp pašvaldības deputātiem «atrodas» cītīgi šo (faktiski bankrotējušo) uzņēmumu lobiji, tad kaut ko izmainīt atbilstoši valsts (iedzīvotāju) interesēm ir neiespējami.
– Ir ārkārtīgi sarežģīti noteikt uzņēmējdarbības principus. Tās galvenais motīvs ir gūt peļņu, maksimālo peļņu. Taču ir periodi, kad, veicot lielus tehnoloģiskus pārkārtojumus, uzņēmums objektīvi strādā ar zaudējumiem. Ir pieredze, kad bijušas strikti norobežotas algas un rezultāts nemaz nav bijis pozitīvs. Protams, šis jautājums ir par maz skatīts, varbūt no viena grāvja aiziets pārāk tālu, un patiesība varēja būt vidū. Es negribētu, ka strādā tā saucamais vienlīdzības princips – visiem vienādi. Uzņēmumi un to darbības veidi ir ļoti dažādi. Ir jāvērtē, vai tā vadība strādā atbilstoši, vai menedžments ir tiešām tik labs, lai vadītājs varētu saņemt pienācīgu atalgojumu. Protams, cilvēkus, kam ir 100 latu, šīs lielās algas šokē.
Kāds ir jūsu viedoklis par vadības līgumiem, kas nu «aizceļojuši» līdz Satversmes tiesai?
– Tas atkal ir darba samaksas jautājums – kā darbiniekam pienācīgi atlīdzināt par to, ko viņš dara, un kā viņu noturēt darbā valsts sistēmā.
Mani (tāpat kā sabiedrības lielāko daļu) vairāk interesē tieši otra puse – šo līgumu caurskatāmība.
– Vadības līgumu principi tika izstrādāti Šķēles laikā, tad arī parādījās attiecīga pozīcija budžetā. Jautājums ir par budžeta klasifikāciju, tur nav nekas slēpjams, to var parādīt kā atsevišķu pozīciju un katrai iestādei.
Ja jau nekas nav slēpjams, vajag atklāti nosaukt, cik katram «pienākas» un kāda ir kopējā vadības līgumu summa?
– Bet kopējā summa, šķiet, nav nekāda problēma, tā ir zināma.
Kam zināma? Neviens to nav nosaucis.
– Nē, es domāju, ka runa ir drīzāk par citu lietu – par individuālajiem vadības līgumiem.
Nē, arī informācija par kopējo summu nav pieejama.
– Tas saistīts ar konfidencialitāti. Es nedomāju, ka kaut kas būtu slēpjams no sabiedrības. Konfidencialitāte vairāk vērsta uz «iekšpusi». Valstī varbūt ir pārāk mazas amplitūdas darba samaksās, un to mums arī bieži pārmet. Jo lielākas iespējas iestādes vadītājam rīkoties ar darba samaksas fondu, jo spēcīgāk iespējams ietekmēt darba kvalitāti. Ir, protams, nolikumi, disciplinārie sodi utt., bet kāda cilvēkam ir visbūtiskākā svira? Viņa darba samaksa.
Vai sabiedrība ir tiesīga zināt valsts un pašvaldību (uzņēmumu) darbinieku algas ar visām piemaksām utt.?
– Bet to jūs redzat no mūsu deklarācijām.
Bet ir vesela rinda amatpersonu, kuru deklarācijas netiek publicētas.
– Jūs kā žurnālists, pamatojoties uz Korupcijas novēršanas likumu, varat doties uz jebkuru Valsts ieņēmumu dienesta nodaļu un iepazīties ar jebkuras amatpersonas, kura iesniedz savu ienākumu deklarāciju, ienākumiem iepriekšējā gadā. Manuprāt, jums kā preses, kā sabiedrības pārstāvim, kas grib informēt, nav nekādu ierobežojumu ar šo informāciju iepazīties.
Ja tā būtu! Piemēram, kā izriet no iesniegtajām deklarācijām, Jelgavas Domes vienīgās amatpersonas ir deputāti, izpilddirektors un divi departamentu direktori. Vairāk amatpersonu mums nav. Ne dienestu un daļu, ne nodaļu vadītāji deklarācijas neiesniedz. Kā jums šķiet, vai nav pamaz mūsu Domē amatpersonu?
– Ja sarakstā tā ir uzskaitīts… Tas varētu būt diskutējams jautājums, kurām amatpersonām vajadzētu iesniegt deklarāciju, kurām ne.
Jā, diskutējams… Bet kā notiek šī diskusija? Ja es, piemēram, domāju, ka tāds un tāds Jānis ir amatpersona, bet Dome, lūk, uzskata, ka nav, kāds gan šādai «diskusijai» var būt rezultāts?
– Tas ir jautājums par likumu. Mēs nevaram nosaukt darbinieku par amatpersonu tikai tāpēc, ka viņš strādā Domē un ir departamenta vai kaut kāds nodaļas vadītājs. Amatpersonu raksturo vesela rinda pazīmju un funkciju, kas noteiktas likumā. Ja nodaļas vai departamenta vadītājs tās neveic, viņš nav valsts amatpersona likuma izpratnē. Kopā, ja nemaldos ir vairāk nekā 30 000 amatpersonu, kuras mēs Valsts ieņēmumu dienestā kontrolējam.
Nē, vairāk nekā 60 000.
– Jā, pareizi.
Mūsu Domē ir (vismaz) četri departamentu direktori, bet deklarācijas iesniedz tikai divi. Kā jūs to komentētu?
– Bet kuri neiesniedza?
Ekonomikas un Kultūras un izglītības departamenta direktori.
– Acīmredzot par finansu resursiem lemj finansu nodaļa… Es nevaru pašlaik to komentēt, tad tas man jāredz un jāpaņem priekšā likums.
Es uzskatu, ka šie cilvēki ir amatpersonas, bet Valsts ieņēmumu dienestā ierēdnis, kas ar šo lietu nodarbojas, paskaidroja tā: sarakstus, kuriem darbiniekiem ir jāiesniedz deklarācijas, sastāda Dome.
– Likumā noteikts, ka Dome nosaka amatpersonu loku. Jūs varat vērsties pie likumdevēja, lai tiktu pārskatīta šī norma. Mums ir bijušas lielas diskusijas, lai noteiktu to personu loku, kam ir jāiesniedz deklarācijas. Ja nemaldos, Attīstības aģentūrā amatpersona bija nodaļas vadītājs. Un tikai tāpēc, ka vadīja nodaļu, tika uzskatīts, ka viņš nedrīkst strādāt citu darbu, jo kā amatpersona nevar apvienot divus darbus. Bet, kad ļoti rūpīgi paskatījāmies, kādas ir šīs amatpersonas kā nodaļas vadītāja funkcijas, izrādījās, ka viņa vienīgais pienākums bija palīdzēt izstrādāt projektu, kaut arī nodaļa saucās, ja nemaldos, kaut kāds finansu vai ekonomikas attīstības departaments.
Tad nu gan – ekonomikas attīstības departamenta vadītājs, kas nepieņem nekādus lēmumus, bet izstrādā tikai kaut kādus projektiņus!
– Problēma ir, kā nosaukumi veidojas. Tie nav unificēti. Mums bija milzīgas problēmas, lai noteiktu amatpersonas, kurām jāiesniedz ienākumu deklarācijas vai kurām ir aizliegums strādāt. Attiecībā uz pašvaldību domēm un padomēm nepieņēmām vienotus noteikumus, kuras amatpersonas var strādāt un kuras ne. Mēs mēģinājām izstrādāt izsmeļošu sarakstu, bet… nebijām spējīgi to izdarīt. 535 pašvaldības… Parēķiniet paši! Palika tā, ka pašvaldība pati apstiprina amatpersonu sarakstu, kurām jāiesniedz deklarācijas.
Es saprotu, ka «izsmeļošu sarakstu» nebija iespējams sastādīt… Bet kontrole? Tās nav.
– Kāpēc nav?
Kurš tad ir kontrolētājs?
– Valsts ieņēmumu dienests.
Bet Valsts ieņēmumu dienests ņem pretī to, ko iesniedz Dome.
– Ja uzskatāt, ka konkrētais departamenta vadītājs atbilstoši likumam ir amatpersona (pieņem lēmumus, izdod saistošus noteikumus utt.) un Dome viņu nav amatpersonu sarakstā norādījusi, varat vērsties VID Korupcijas novēršanas daļā.
Tātad šādā veidā es varu atrisināt «savu» problēmu?
– Es domāju, ka jā.
