PĒRIENS… Kauns, aizvainojums, rūgtums, pazemojums, bailes, spīts, dusmas, naids, atriebība… PĒRIENS – bērnu un vecāku attiecības.
PĒRIENS… Kauns, aizvainojums, rūgtums, pazemojums, bailes, spīts, dusmas, naids, atriebība…
PĒRIENS – bērnu un vecāku attiecības.
PĒRIENS? Iemācieties piedot, ja nožēla par pārkāpumu nāk no sirds!
PĒRIENS – tieši tāpēc, ka par to nemēdz runāt, mēs gribējām šajā lappusē uzrakstīt.
Apsolījām aptaujāto uzvārdus un skolu neminēt, un tas jau nemaz nav būtiski, vai ne? Svarīgākais – tu zini, ka neesi vienīgais pasaulē, kam reizēm sanāk ciest, saņemot, pēc vecāku domām, taisnīgu sodu.
Evija, 16 gadu:
– Toreiz man bija pieci gadi, bet vēl tagad atceros, ka pērienu dabūju tāpēc, ka vandījos pa mammas mantām. Tādu soda veidu es neatzīstu. Savus bērnus pērtu tikai tad, ja viņi to pa īstam būtu nopelnījuši!
Krista, 9 gadi:
– Es esmu laba, paklausīga meitene, un mani vispār neviens nav pēris.
Mihaels, 15 gadu:
– Mani pēra ar žagariem, jo nebiju labs puika. Vēl ir bijis mājas arests.
Ieva, 19 gadu:
– Mums ar brāli pēriens ticis itin bieži – apmēram reizi nedēļā. Visspilgtāk palicis atmiņā tas, ka pavasarī peldējāmies dubļainā grāvī. Kad vecāki to ieraudzīja, tēvs atskrēja ar siksnu un nopēra mani. Brālis nesaņēma sodu, jo paspēja aizbēgt, bet otrā dienā saslima. Man toreiz bija septiņi gadi, brālim – deviņi. Nekas jau patīkams nav, kad dabū ar siksnu, tas ir diezgan sāpīgi. Ar pēršanu mani neizmācīja, jo tāpat turpināju visu darīt, tikai jau principa pēc.
Diāna, 14 gadu:
– Nē! Nē! Pērta nekad neesmu! Ja man būtu bērni, es viņus varbūt pērtu reizi gadā profilakses pēc. bet vispār tādas lietas es neatzīstu!
Signe, 7 gadi:
– Nē! Tikai dažas reizes mamma sapurina vai biedē ar nātri. Ja man tomēr uzsit, tad domāju, ka vecāki ir baigie, un ātrāk gribu izaugt liela. Savus bērnus es nepērtu, varbūt vienīgi tad, ja mani ļoti, ļoti nokaitinātu!
Magda, 69 gadi:
– Kad biju maza, piedzīvoju kara laikus. Visapkārt bija bailes, mēs slēpāmies, pārcietām šausmas. Vecākiem vienkārši nebija laika mūs pērt. Bijām arī paklausīgi.
Ivars, 4 gadi:
– Mani neviens nav sitis. ja mēģinātu, es dotu pretī. Es māku aizstāvēties!
Dmitrijs (11 gadu), Artūrs
(14 gadu), Armands (10 gadu), Edgars (14 gadu)
Pērienu ir dabūjuši visi: Dmitrijs, Artūrs, Armands tā pa īstam vienreiz mūžā, bet Edgars – gandrīz katru nedēļu. Visbiežāk pēršanas iemesls ir stundu «bastošana» un pīpēšana.
Galvenais pērējs ir mamma, «darbības ierocis» – siksna, bet viens no puišiem piebilst:
– Vecāmāte mani tā kā savu suni – ar žagariem!
Viņi visi kā viens uzskata, ka ar pēršanu tāpat nekas nav līdzēts: ja gribēs, tāpat darīs, kaut vai par spīti. Puiši iesaka saviem vecākiem izvēlēties mīkstāku soda veidu, piemēram, neļaut iet ārā, bet pats svarīgākais ir izrunāties.
Zinta, 16 gadu:
– Ja mani tagad nopērtu, es noteikti vairāk justu morālu aizvainojumu un kaunu nekā fiziskas sāpes.
Lauris, 21 gads:
– Uzskatu, ka pēriens ir lieks bērnu audzināšanā. Labāk ir paskaidrot, nevis nežēlīgi iekaustīt un tad domāt, ka tas ir labs sods. Vecāki mani audzināja pēc principa normāli aprunāties un visu paskaidrot.
