Tautas vēlēts deputāts – godprātīgs, krietns, cēls un čakls savu vēlētāju interešu aizstāvis; vienmēr atsaucīgs grūtdieņu problēmām.
Tautas vēlēts deputāts – godprātīgs, krietns, cēls un čakls savu vēlētāju interešu aizstāvis; vienmēr atsaucīgs grūtdieņu problēmām; viņu pazīst visi, un viņš gluži kā Aleksandrs Lielais savus kareivjus pazīst daudzus; viņš nerimtīgi cīnās, lai sabiedrībā triumfētu taisnība, godīgums un vienlīdzība likuma priekšā; viņam nav citu mērķu kā vien savu vēlētāju labklājība, drošība un pilnvērtīga attīstība; viņa nākotne ir «mazā» cilvēka nākotne; viņš ir paraugs jebkuram savam vēlētājam, un jebkura vēlētāja domas ir viņa dienišķā maize; viņš guļ mazāk par citiem, strādā vairāk un prasa mazāk par jebkuru.
(No kāda utopista piezīmēm)
Viņu ir piecpadsmit
1601. gada 4. jūnijā 33 gadus veco Tommazo Kampanellu, kas dažu gadu laikā jau bija pārcietis visas mocības, ko spēj izdomāt cilvēka nežēlīgais prāts, melnpaltrakotie tiesneši nodod spīdzināšanai ar «velju», baznīcas visdrausmīgākajam, visellišķīgākajam izgudrojumam. Trīsdesmit sešas stundas pēc kārtas Tommazo, ar virvēm pievilkts pie kāķa, tiek sēdināts uz nosmailināta mieta. Kaut arī zaudējis lielāko daļu no asinīm, kaut arī miets ir saplosījis lielu daļu no viņa iekšējiem orgāniem, Kampenella iztur spīdzināšanu, savus domubiedrus nenodod un jau pēc dažām dienām, ar ķēdēm piekalts pie pagraba sienas un stāvot ūdenī, sāk rakstīt «Saules pilsētu».
Protams, mēs sev atvēlēto laiku aizvadām 20. gadsimtā, un nu jau drīz – 21., un vēlēties, lai mūsdienu politiķim paraugs būtu Kampanellai līdzīgi cilvēki, ir tikpat naivi, kā cerēt uz ļaunuma pilnīgu iznīdēšanu. Taču šādu cilvēku vārdus der ik pa laikam atsaukt atmiņā, lai nezaudētu orientierus domājošam indivīdam visai nomācošajā realitātē. Lai izravētu kādu nezāli savā vērtību laukā. Lai dzīvotu cilvēciskotu dzīvi.
X faili
Angļu lielais smējējs Bernards Šovs, apcerot sava laika sabiedrības nebūšanas, secināja, ka lielas muļķības bieži rodas tāpat kā veidojas resnas virves, kurās savīti tievi pavedieni. Atliek tikai sadalīt tauvu pa pavedieniem, aplūkot atsevišķi sīkos, noteicošos cēloņus un jāatzīst, ka tie visi ir niecīgi.
Kad nu jau bijušais Domes priekšsēdētāja vietnieks Raitis Vītoliņš paziņoja par savu apņemšanos pārcelties uz Jēkaba ielas namu, izveidojās savdabīga situācija. Raita Vītoliņa (kas ir «LC» biedrs) vietu ieņēma Aina Briede, kas tāpat kā viņas priekšgājējs startēja no LNNK, bet tagad nepārstāv nevienu partiju.
Grūti šodien būtu atrast kādu jelgavnieku, kas orientētos pilsētas Domes peripetijās. Nebūtu viegli sameklēt tādu, kurš zinātu, cik partijas pārstāvētas mūsu Domē, kādu partiju kurš no deputātiem pārstāv, kurš ir kuras atbalstītājs vai simpatizē kādai no tām. Par to jelgavniekiem nevajadzētu kaunēties, jo to nezina… pat paši deputāti. Kopš 1997. gada 9. marta, kad notika šā Domes sastāva vēlēšanas, mūsu lēmējinstitūcijas vaibsti pārmainījušies līdz nepazīšanai. No 15 toreiz ievēlētajiem deputātiem, četrus ir nomainījuši citi, no konkrētā vēlēšanu saraksta nākušie kandidāti. Savu piederību partijai (vēlēšanu sarakstam), no kuras kandidējuši, faktiski saglabājuši tikai četri deputāti. Vēl četri pārstāv savas partijas, kas pēcvēlēšanu laikā ir transformējušās (apvienojušās). Pārējie ir staigājuši garākus vai īsākus ceļus, meklējot «īsto» partiju. Turklāt vairumam deputātu «staigāšanas» pieredze jau bijusi pirms pēdējām vēlēšanām. Piemēram, Raitis Vītoliņš pirms kandidēt no LNNK, paspēja būt gan «jurkānists», gan «kidists». U.Ivans, kas startēja no LNNK, pēc vēlēšanām to pameta, tad bija viens no Nacionālās reformu partijas dibinātājiem, vēlāk kļuva par «ceļinieku». Šeit, protams, netiek pieminēta vēl agrāka deputātu «partijiskā» pagātne – PSKP, LKP utt.
A.Burba, kas arī vēlēšanās piedalījās no LNNK, šajā laikā paspējis būt par vienu no Nacionālās reformu partijas dibinātājiem, tad 1998. gadā «cerējās» uz Tautas partiju, nu kļuvis par «ceļinieku». J.Kaminskis, kas startēja no Latvijas Konservatīvās savienības,
1998. gadā bija TP biedra kandidāts, nu ir Jaunās partijas biedrs. Domē ir trīs bezpartejiski kandidāti, kuru partijas izjukušas un kas tagad nepārstāv neko citu kā vien sevi pašu.
Gari ceļi ir staigāti, mainot partijas un pārliecības kā kaklasaites – atkarībā no tā, kāda kurā brīdī ir modē un cik tā maksā. Jāšaubās, vai biežās transformācijas vispār spēj saglabāt jebkādu pārliecību, vienīgi šo: jānoturas politikā (un krēslā) visiem iespējamajiem līdzekļiem un jācīnās par savām (ne iedzīvotāju) interesēm. Tādēļ nav jābrīnās, ka Jelgavas iedzīvotāji Domi uztver kā kaut kādu izplūdušu masu, kurā kustas bezpersoniski «x» un pieņem bezpersoniskus lēmumus.
Bordertauna
Robeža starp pozīciju un opozīciju Jelgavas Domē ir grūtāk novelkama nekā amerikāņu šerifam un kanādiešu Karaliskās policijas kaprālim kopīgi pārraugāmajā pilsētiņā. Robežas faktiski nav. Tāpat arī pozīcija un opozīcija – tikai šķietamas. Arī paši deputāti īsti nezina, kur kurš no kolēģiem atrodas un darbojas. Tomēr «svarīgu» jautājumu lemšanā vienmēr tiek savākts vajadzīgais balsu skaits. Kā raksturīgs un arī komisks piemērs iepriekšteiktajam ir nesen notikušās Domes priekšsēža vietnieka vēlēšanas. Uz amatu kandidēja divi pretendenti – Ēvalds Dreimanis un Juris Kaminskis. Dziļi alojas tie, kas uzskata: pirms izšķirties par vēlamāko kandidatūru, deputāti noklausās iespējamā amatvīra darbības (rīcības) programmu. Nu kaut vai tēžu veidā. Nekas tāds nenotika. Spriežot pēc tā, ko dažu minūšu uzrunā izklāstīja abi pretendenti, vēlēšanu rezultātu izšķīra abu atšķirīgie viedokļi par pilsētas Municipālās policijas darbību un iespējamo statusu. Neviens no viņiem tik zemu nenolaidās, lai izklāstītu savas domas par pilsētai vitāli svarīgām problēmām.
Pēc tam bija aizklātas vēlēšanas. Vēlēšanu biļetenā – divi uzvārdi. Pirmajā reizē Kaminskis ieguva septiņas balsis. Otrajā reizē, kas sekoja pēc pusstundas (biļetenā iekļauti tie paši divi uzvārdi), par viņu jau balsoja astoņi deputāti. Tātad pusstundas laikā viens kardināli mainīja savu viedokli. Tāda, lūk, izskatās politiskā prostitūcija. Prostituēšanās iemesls sabiedrībai paliek slēpts. Mūsu Domē nav Bojāra, kurš paziņotu par kukuļotāju.
Par daudzmaz konstruktīvu opozīciju var runāt tikai divu deputātu – Pētera Miļūna (LSDSP) un Viktora Valaiņa (TP) – kontekstā. Savu opozicionaritāti apliecina arī Jānis Bērziņš (LSDSP) un pa laikam Ēvalds Dreimanis, taču pēdējiem diviem tā izpaužas vairāk «bļaušanas», izsaucienu un repliku veidā nekā konstruktīvā darbā. Savukārt pozīciju veido «Latvijas ceļa» frakcija – Uldis Ivans, Agris Celms, Aļgimants Burba un (līdz aiziešanai uz Saeimu) Raitis Vītoliņš, kā arī Juris Kaminskis (Jaunā partija). Kaut arī daļa domnieku ir svēti pārliecināti, ka A.Burba ir savienības «Latvijas ceļš» biedrs, pats deputāts domā citādāk. Viņš pagaidām neesot «LC» biedrs, tikai sadarbojoties ar to. Uz jautājumu, vai tādā gadījumā viņš ir «LC» biedra kandidāts, A.Burba atbild: – Nu, pieņemsim.
Tātad neko nevar skaidri zināt.
Pārējo deputātu «orientācija» ir dziļā miglā tīta, tāpat kā katras balsošanas motīvi un motivācija.
Arī vērojot Domes sēdes, izbrīnu rada dažu deputātu mēmums. Kā zivis – ūdeni mutē ieņēmušas – nespēj izgrūst no sevis ne skaņu, tikai spuru kustināt: attiecīgajā brīdī pacelt roku, «pareizi» nobalsojot. Iespējams, ka tiek nevis runāts, bet čukstēts. Varbūt esmu bijis kurls, taču, piemēram, no deputātes Oltes visu to Domes sēžu laikā, kurās man bijis gods būt klāt, neesmu dzirdējis vairāk kā dažus teikumus. Kaut kādam viedoklim par izskatāmajiem jautājumiem taču jābūt?
Kosmosa policisti
Pāršķirstot 1999. gada sešu mēnešu «Ziņu» numurus, ieraugām piecu deputātu publikācijas: J.Bērziņš savu viedokli paudis astoņas reizes, P.Miļūns – četras, Ē.Dreimanis – divas, V.Valainis un P.Skudra – pa reizei. Vēl dažus teikumus kā protesta vēstuli pret viena Jelgavas iedzīvotāja viedokli uzrakstījis Domes priekšsēdētājs U.Ivans. Tas arī viss. Pusgada laikā ar «Ziņu» starpniecību savu viedokli un jautājumus deputātiem darījuši zināmus vairāk nekā 1000 jelgavnieku. Atbildes? Būtībā to nav, ja neskaita J.Bērziņa repliku uz vienas lasītājas vēstuli. Grūti izbēgt no uzmācīgas domas, ka mūsu domnieki dzīvo pilnīgi citā pasaulē, kurai nav nekāda sakara ar pilsētas iedzīvotāju būtiskām interesēm un vajadzībām. Varbūt deputātiem ir grūtības ar vienkāršu paplašinātu teikumu veidošanu. Kauns par savu bezatbildību? Absolūta vienaldzība? Savu vēlētāju ignorēšana, nicināšana?
Arī partiju darbošanās šķiet apstājusies līdz ar savu pārstāvju iebīdīšanu varas gaiteņos. Pa kādai publikācijai iesniegušas Zemnieku savienība un «TB»/LNNK. Diemžēl par jautājumiem, kas neskar pilsētas dzīvei būtiskus jautājumus. Vai partiju nodaļu (biroju) darbs aprobežojas tikai ar savu Rīgas priekšstāvju atgādāšanu uz intervijām?
Saskaņā ar likumu «Par pašvaldībām» paziņojums par pilsētas domes kārtējās sēdes norises laiku, vietu un darba kārtību ne vēlāk kā trīs dienas pirms kārtējās sēdes izliekams redzamā vietā pilsētas domes (pagasta padomes) ēkā vai pie tās un, ja iespējams, publicējams vietējā laikrakstā.
Šā likuma 30. pants savukārt nosaka: domes lēmumu projektiem, atzinumiem par tiem un izziņas materiāliem jābūt pieejamiem visiem pilsētas domes (pagasta padomes) deputātiem ne vēlāk kā trīs dienas pirms kārtējās sēdes. Šī norma mūsu Domē tiek regulāri pārkāpta. Daudzi jautājumi netiek izskatīti noteiktajā kārtībā, deputātiem (vismaz nosacītajai opozīcijai), kas sanākuši uz sēdi, tie ir kā terra incognito. No «nevēlamajiem» deputātiem tiek slēpta informācija, piemēram, pašas Domes revidentu veikto revīziju materiāli; izdalītie materiāli pavairoti tā, lai daži skaitļi vispār nebūtu ieraugāmi; paši deputāti nereti vispār nezina, par ko viņi nobalso.
Atgriešanās Ēdenē
Katra krietna politiķa sapnis, tuvojoties kārtējām vēlēšanām, ir atgriešanās (iekļūšana) paradīzes dārzā – deputāta krēslā. Kad nāks X stunda, mūsu pilsētas politiķi sasprindzinās visus savus Herakla muskuļus un – cik nu kuram dots – savas pelēkās šūnas. Mēs dzirdēsim tūkstošiem labo darbu, ko veikuši savas pilnvaras noliekošie tautas kalpi un vēl desmitreiz vairāk gaišo mērķu, par kuru īstenošanu cīnīsies uz deputāta krēsliem cerošie. Caur Jelgavu tad vairs netecēs Lielupe, bet Piena upe un tās krastos sliesies arvien lielāki ķīseļa kalni. Un lielais Milzis Kārumnieks slās cauri pilsētai – no Ozolniekiem līdz Tušķiem, no Teteles līdz Svētei. Visu tu saņemsi, cienījamo vēlētāj! Tiesa, uz papīra, nodomu protokolos, programmās un runās. Lai atceras mūsu politiķi (un viņu vēlētāji) Viktora Igo vārdus: «Ja jūs sakāt kaut ko liekulīgi no politiskās sapulces tribīnes – īpaši vēlēšanu laikā, tad jo liekulīgāka būs jūsu runa, jo lielāku sajūsmu un aizrautību tā izraisīs vēlētājos…»
Varam būt droši, ka, neņemot vērā visas daudzās nelikumības, nejēdzības un neizdarības, ko «sastrādājuši» mūsu tautas kalpi, lielākajai daļai no viņiem pietiks nekaunības startēt arī nākamajās vēlēšanās. Varam būt droši, ka, neņemot vērā klaji demonstrēto liekulību un hameleonismu, viņi atradīs savus vēlētājus. Atliek cerēt, ka tādu nebūs daudz.
