XVI gadsimta sākumā pāvesta galms bija greznākais Eiropā. Lielākais naudas ieguves avots bija amatu, kā arī grēku atlaižu – indulgenču – pārdošana.
XVI gadsimta sākumā pāvesta galms bija greznākais Eiropā. Lielākais naudas ieguves avots bija amatu, kā arī grēku atlaižu – indulgenču – pārdošana. Savā mantrausībā baznīca bija aizgājusi jau tik tālu, ka jebkurš, kuram bija nauda, varēja atpirkties no soda par vēl neizdarītajiem (!) grēkiem 1000 gadu uz priekšu. Varēja arī izpirkt jau mirušu cilvēku grēkus. Jebko.
Indulgences kā «īstu preci» izplatīja ne tikai garīgas personas, bet pat tirgotāji. Sabiedrībā bija nobriedusi vispārēja neapmierinātība ar Romas katoļu baznīcu. Pāvests vairs nebija nekļūdīgs savos spriedumos un rīcībā. Ierosmi konkrētai rīcībai deva mūks, teoloģijas profesors Vitenbergas Universitātē un Roterdamas Erasma domubiedrs Mārtiņš Luters.
1517. gadā, lai ievāktu kārtējo kravu skanošā, pāvests bija izsludinājis sevišķi plašu indulgenču tirdzniecību Vācijā. M.Luters atrada sevī drosmi protestēt pret to un tā paša gada 31. oktobrī piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm 95 tēzes latīņu valodā, tajās uzsverot, ka savus grēkus cilvēks nevar izpirkt, baznīcai maksājot naudu. M.Luters pārmeta baznīcai, ka tā paverdzina ļaudis.
Viņš noliedza pāvesta varu un tās pārlieko greznību. Pāvests viņa idejas pasludināja par ķecerību un nosūtīja bullu, kurā M.Luteru nolādēja, aicinot 60 dienu laikā atteikties no savas mācības. M.Luters pāvesta bullu universitātes studentu klātbūtnē pie Vitenbergas vārtiem sadedzināja un par ķeceri pasludināja pašu pāvestu.
Vācijas ķeizars uzaicināja M.Luteru uz impērijas kārtu pārstāvju sanāksmi Vormsā, pieprasot atsaukt savas idejas, taču teoloģijas profesors firstu, bruņinieku un pilsētu pārstāvju klātbūtnē paziņoja, ka viņa pārliecība neatļauj atteikties no jaunās mācības.
Ķeizars M.Luteru pasludināja ārpus likuma, viņa darbus lika sadedzināt, bet mācību – aizliegt. M.Luteru no sārta paglāba Saksijas kūrfirsts Frīdrihs, kas nogādāja ārpus likuma pasludināto savā pilī Vartburgā. Veselu gadu tur slēpjoties, M.Luters, laiku īsinādams, vācu valodā pārtulkoja Bībeli.
Tā Renesanses laikmeta cilvēku kritiskais prāts nonāca līdz domai par baznīcas reformu, bet to īstenot varēja, tikai pārkārtojot visu sabiedrību, politiku un saimniecību.
Pirmos atbalstītājus M.Luters atrada pilsētnieku vidū, kas nevēlējās ilgāk paciest garīdzinieku uzpūtību un nepakļaušanos pilsētas likumiem. Daudzviet Vācijā sāka likvidēt baznīcu īpašumus, vairs nemaksāja baznīcas nodevas un veidoja draudzes dzīvi saskaņā ar Lutera mācību. Tāda baznīca gādāja arī par mazturīgāko pilsētnieku izglītošanu un nabagu aprūpi.
Ar reformācijas palīdzību sev labumu – baznīcas zemes – cerēja gūt trūcīgākie bruņinieki, kas 1522. gadā organizēja karagājienu pret Trīres arhibīskapu. Dumpi tomēr firsti apspieda. Taču jau 1525. gadā sākās plaši zemnieku nemieri Dienvidvācijā, kas pārauga īstā zemnieku karā. Zemnieki tika zvēriski apspiesti, tūkstošiem notiesāti un nonāvēti. Visbeidzot jaunajā ticībā izdevīgumu saskatīja arī firsti, kas tādējādi cerēja kļūt par vienpersoniskiem kungiem savās zemēs un vēl papildus iegūt baznīcas zemes. Ķeizara un katolisko firstu karadarbība pret protestantiem cieta neveiksmi.
1555. gadā Vācijā tika noslēgts Augsburgas ticības miers, kas Lutera mācību Vācijā atzina par likumīgu. Savukārt tiesības noteikt pavalstnieku reliģiju ieguva firsti, kas dabūja cerēto – vienpersonisku noteikšanu savā valstiņā. Bet Vācija sašķēlās divās ticības nometnēs.
