Jūlija sākumā starp Izraēlu un Hizbollaha militārajām vienībām no jauna uzliesmoja kaujas okupētajā Dienvidlibānas teritorijā.
Jūlija sākumā starp Izraēlu un Hizbollaha militārajām vienībām no jauna uzliesmoja kaujas okupētajā Dienvidlibānas teritorijā. Hizbollaha raidītajām «katjušu» zalvēm jūnija beigās izraēļi atbildēja ar spēkstaciju un tiltu bombardēšanu visapkārt Beirutai.
Ehuds Baraks, sastādot savu jauno Izraēlas ministru kabinetu, kā jau tas bieži gadās politiķiem, aizmirsis par saviem priekšvēlēšanu solījumiem, ko devis vismaz 52,3% Izraēlas iedzīvotāju. Sievietes, kas aktīvi piedalījās vēlēšanās, tika pieviltas savās cerībās. Viņas iepriekšējās nedēļas nogalē protestēdamas pulcējās pie Izraēlas Kneseta ēkas un aicināja jauno premjeru turēt savu vārdu. Ehuds Baraks (acīmredzot, neapdomīgi) savā priekšvēlēšanu kampaņā piesolīja lielākajai daļai valsts iedzīvotāju – sievietēm – savā nākamajā ministru kabinetā kuplā skaitā Ievas meitas sēdināt līdzās Ādama dēliem. Skarbā realitāte reducēja sieviešu pārstāvniecību parlamentā līdz vienai.
Nesen Izraēlā kārtējo reizi uz ielām izgāja protestējošas mātes, kuru dēli dienē Dienvidlibānā, nereti papildinot kritušo rindas karā, ko Izraēlas laikraksts «Yedioth Aharonoth» nosaucis par «ilgāko un muļķīgāko karu Izraēlas vēsturē». Sieviešu «velto dzirnakmeni» Izraēlas politiķu virzienā vācu laikrakstā «Die Welt» komentējis ANO pārstāvis Dienvidlibānas jautājumā Timors Geskels. Vērojot, kā Telavivā arvien no jauna ielās iziet mātes, pieprasot dēlu atgriešanos dzimtenē, Geskels sapratis, ka pēc ANO postenī pavadītajiem divdesmit gadiem arī viņu drīzumā skars bezdarba problēma, jo «neviens Izraēlas politiķis nevarēs vērsties pret māšu morālo spiedienu».
Ciešā saistībā ar Dienvidlibānas konfliktu ir vēl kāds Ehuda Baraka paziņojums. Neilgi pēc uzvaras vēlēšanās jaunais premjerministrs pauda, ka vēlākais līdz 2000. gada sākumam Izraēlas armija atstās Dienvidlibānas teritoriju, pārvelkot treknu vēsturisku strīpu pāri divdesmit divus gadus ilgušajam konfliktam, kura aizsākums Izraēlas un Libānas skolas vēstures grāmatās traktēts stipri vien atšķirīgi.
Pirmo reizi Izraēlas armijas vienības kaimiņvalstī iebruka 1978. gadā. Toreiz viņu pretinieks vēl bija PAO (Palestīnas Atbrīvošanas organizācija), kas Libānu izmantoja par bāzi cīņai pret Izraēlu. ASV toreiz pieprasīja izveidot ANO vienības, kas novērotu izraēliešu armijas daļu iziešanu no Libānas teritorijas, bet Libānas valdībai palīdzētu atgūt valstisko suverenitāti. Līdz tam neviena no iesaistītajām pusēm nenonāca. Konflikts attīstījās ģeometriskā progresijā, kamēr 1982. gadā Izraēlas armija otrajā invāzijā nonāca līdz pat Beirutai. Sākotnēji Dienvidlibānas iedzīvotāji izraēliešus uzņēma draudzīgi, cerot, ka šie «viesi» atbruņos palestīniešus un dosies mājup. «Viesi» aizkavējās. Pret okupētājiem drīzumā izveidojās pretestības fronte. Šoreiz tie bija nevis palestīnieši, bet gan «draudzīgie» libānieši, kas nozīmīgu atbalstu saņēma no Izraēlas sīvākā ienaidnieka – Irānas.
Izraēlas mātes savu protesta gājienu uzsāka 1985. gadā, pieprasot armijas atkāpšanos. Armijas vīri daļēji piekāpās sieviešu gribai, un okupētā teritorija pārtapa par 10 kilometru platu «drošības joslu». Tieši šis zemes strēķis ir kļuvis par dažādu valstisko, reliģisko un politisko sadursmju Troju, ap kuru cīkstēšanās notiek ilgāk nekā Homēra apdziedātajā karā.
Hizbollaha kaujinieku un Izraēlas armijnieku karš «izaudzinājis» abas puses par līdzvērtīgiem pretiniekiem. Lai arī Hizbollaha autoritātes nosaka kaujinieku darbību, sēžot «ēnu zonā», no mazas reliģisko fanātiķu grupiņas viņi ir izraudzējuši spēcīgu militāru struktūru.
Šodien Hizbollaha kaujinieku komandieri nepaļaujas tikai uz «lielgabalu gaļu» jeb kaujiniekiem pašnāvniekiem, ar ko bija slavenas šīs vienības un kas naidniekam uzbruka ar vārdiem «Allah akbar» (Dievs ir liels) un apziņu mirt. Islamisti tagad ķērušies pie psiholoģiskā kara taktikas, rādot partijas televīzijā veiksmīgākās kaujas operācijas ar skatītāju nervu sistēmu nerespektējošiem kadriem. Izraēlas militārpersonas savukārt karavīriem izdevušas «atbildes» rīkojumu – neraudāt pie kritušo kareivju kapiem, lai naidnieks nepriecājas par to, cik dziļi tas skar Izraēlas armijniekus. Kamēr abas karojošās puses rīko viena otrai asiņainas masku parādes, Ehuds Baraks vērsies pie Libānas «patrona» Sīrijas, sakot, ka miera līgums ar Sīriju «ir vienīgais ceļš uz ilgstošu un visaptverošu mieru Tuvajos Austrumos». Baraka apņemšanās Palestīnā turpretī radījusi zināmu nervozitāti, kur sākotnēji jaunā premjera stāšanās amatā tika uzņemta ar cerībām. Jasiram Arafatam ir pamats bažām: Sīrijas stiprā armija kaimiņam Izraēlai izraisa lielākas pārdomas nekā palestīniešu militārie spēki. Ne velti Baraks palestīniešus nosaucis par «vājākajiem starp mūsu pretiniekiem», kas spēj radīt vien «smieklīgas militāras bries–mas». Tādējādi, domājams, sasāpējušais Palestīnas jautājums tiks atlikts uz nezināmu nākotni, pakārtojot to miera procesam kopumā.
Tomēr aiz augstās politikas smaidiem un glaimiem par «spēcīgo un patieso» pretinieku ar «īstenu vēlmi» nodrošināt mieru reģionā Hizbollaha kaujinieku militārās struktūras ģenerālsekretārs šeihs Hasans Nazrallahs miera procesu ar Izraēlu traktē citādi. Kā viņš izteicies intervijā vācu žurnālam «Der Spiegel», Hizbollaha karš ar Izraēlas militārajām vienībām Libānā beigsies tikai tad, kad pēdējais izraēliešu karavīrs aizies no Libānas, un jo vairāk līdz tam izraēliešu kritīs, jo labāk. Visi Izraēlas politikas atbalstītāji, pēc Nazrallaha domām, pelnījuši sodu – vai nu «maigāku», vai bargāku, – tas būs atkarīgs no kolaboracionisma līmeņa un ilguma.
Pēdējos gadu desmitos Rietumu politiķu iecienītā frāze «miera process Tuvajos Austrumos» šajā laika posmā paguvusi sevi pārsātināt, izsmelt un diskreditēt. Pateicoties Izraēlas un Sīrijas vēlmei sākt sarunas, tā no jauna uzsākusi «ceļojumu» pa laikrakstu slejām. Tālrāžu ekrānos mēs vēl kādu laiku redzēsim sadotas rokas, kas it kā kaut ko sola… Jautājums tikai – vai rokas būs ar mieru spiest Hizbollaha kaujinieki?
