Dzīvoja kādā mājā zirneklis vārdā Antons. Pēdējā laikā nav manīts, varbūt emigrējis uz ārzemēm.
Dzīvoja kādā mājā zirneklis vārdā Antons. Pēdējā laikā nav manīts, varbūt emigrējis uz ārzemēm. Izskatā bija līdzīgs pārējiem sugasbrāļiem, tikai paslinks un mazrosīgs, kad tuvumā spindza mušas. Antons mētājās apkārt, kā sacīt, bez noteiktas darba vietas, i’ tīklu aust lāga nemācēja.
Negaidot uzsmaidīja veiksme, nomira kāds radinieks un atstāja tīklu mantojumā. Antons izrādījās vienīgais pēcnākamais. Ja būtu līdzīpašnieki, vajadzētu tiesāties. Nav redzēts, ka tīklā saimniekotu vairāki zirnekļi. Tātad viss nokārtojās labākajā variantā – Antons ieguva solīdu privātīpašumu. Neteiksim, ka tīkls būtu augsti vērtējams, jo daudzkārt lāpīts un pieputējis, toties izdevīgs bija noenkurojums. Tāpat kā zvejniekam laba loma vieta dažkārt izrādās īsta «zelta bedre», Antona tīkls, raugi, bija iestiepts šķērsu intensīvam mušu ceļam. Nebūt visuviet šīs vienmērīgi lidinājas, katrā telpā pastāv, tā teikt, biežāk staigājamas takas. Antons ierūmējās ērti augšējā stūrī, no kurienes varēja labāk pārskatīt lamatas un medījuma kustību. Ilgi nenācās gaidīt, kad viena muša jau sīkdama ķepurojās līpanajā linumā. Knapi paspēja izsūkt labumu, nāca otra, treša…, kura spindza tīklā. Pārticībā dienas vadīdams, Antons aptaucējās kā sivēns, tīkls iegrima, kad rāpoja pāri. Nebija arī vajadzības skriet: galdiņš pats klājās. Negausā ēšana turpinājās vienā gabalā – brokastis, pusdienas, launags, vakariņas netika atsevišķi izdalītas. Mušu ķērās tik pulka, ka visas nespēja notiesāt. Antons spēlējās ar gūsteknēm kā kaķis – kamēr uzradās apetīte. Gudroja, kādu daļu iemarinēt pēčam, vārdu sakot, rīkojās plaši. Tai pašā telpā mitinājās arī citi zirnekļi, izvietojuši ķeramās ierīces kur jau kurais. Tie tupēja slēpņos un gaidīja laupījumu. Diemžēl viņiem lobās tikai retā plēvspārne, lauvas tiesu pievāca resnais Antons. Kaimiņi nopūlējās visiem prātiem, lai iegūtu iztikas minimumu, bet izdomāt neko derīgu nevarēja. Plēsīgā Antona tīkls stāvēja kā mūris priekšā galvenajam skrējienam.
– Iedod kādu mušiņu pusdienām, – trūcīgie zirnekļi uzrunāja turīgo sābri. – Pašam tak’ pietiek un pāri paliek.
Antons tusnīdams izrāpās no kakta, nīgri uzlūkodams maznodrošinātos.
– Redz, ko! Tukšie vēderi ir jūsu problēma. Pašam knapi sanāk, lai vēl dāvinu citiem?
– Esi tik labiņš…– badainie kaimiņi lūdzās.
– Par velti savu mantu neizdāļāšu, – Antons iecirtās. – Maksājiet ragā!
– Varbūt salīgsim uz parāda?
– Apšaubāms darījums. Vai jums ir kāds galvotājs?
– Ko nu par neatdošanu, – suselnieki diedelēja. Saņemsi atpakaļ ar procentiem.
Skopais Antons atmeta nīkuļiem pa vājākai mušai. Maksas vietā norīkoja šos pie tīkla lāpīšanas – māku pats joprojām nebija apguvis. Ar gadījuma darbiņiem kaimiņi tomēr nespēja atlīdzināt noēsto.
– Cik ilgi lai jūs sponsorēju, – bagātais Antons šķendējās. – Labdarība nav manā gaumē.
– Nāks laiks, atstiepsim veselu maisu uzreiz, – parādos pāri ausīm esot, tukšinieki melsa. Ar tirgošanos ir tā, neriskēsi – nevinnēsi. Gaidīdams solīto maisu, Antons atvēra banku. Bagātības krātuvi ierīkoja apslēptā kaktā. To izpina no stipriem diegiem un modri apvaktēja. Patiesību sakot, tukšo banku vēl nebija ko sargāt, bet sveši jau nezināja, kas tajā iekšā. Vējoja visādas čibu čabu valodiņas – Antons esot miljonārs. Vai citādi šis diendienu, naktnakti tupētu durvīm priekšā. Pie jostas mobilais telefons, sazinās ar citiem biznesmeņiem.
Nabadzīgo kaimiņu parādus Antons vis nepiedeva, pacietības mērs pildījās, meldēja prokuroram, lai spundē vainīgos aiz restēm. Par laimi, tanī dienā, kad bija nolikta tiesa, ienāca mājas saimniece ar slotu un vicoja pa kaktiem, griestiem, sienām, kur vien manīja zirnekļu pēdas.
– Saperinājušies, ka briesmas, tīkli un putekļi no vienas vietas. Ārā, visi ārā no istabas.
Jauzdams tuvumā briesmas, bagātais Antons pameta īpašumu ar visu banku likteņa varā, nolaidās pa diegu uz grīdas un deva stīvajām kājām vaļu. Arī parādniekiem, slotai piepalīdzot, paveicās izmukt pa durvīm, kur tiesa vairs nedraudēja. Ģenerāltīrīšana pa laikam jau notiek katrā mājā.
