Renesanses laikmets tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem un interesantākajiem posmiem Rietumu civilizācijas attīstības vēsturē, kas dziļi ietekmējusi arī visu turpmāko cilvēces attīstības gaitu.
Renesanses laikmets tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem un interesantākajiem posmiem Rietumu civilizācijas attīstības vēsturē, kas dziļi ietekmējusi arī visu turpmāko cilvēces attīstības gaitu. Ar renesanses laikmetu saistās tāds mūsdienu sabiedrībā bieži lietots jēdziens kā «humānisms». Ja sākotnēji humānists bija apzīmējums cilvēkam, kas nodarbojās ar antīkās kultūras studijām, tad laika gaitā šis jēdziens tiek attiecināts uz cilvēku, kas tiecas gūt visaptverošas zināšanas par cilvēku un viņa vietu pasaulē. No šādas humānisma izpratnes izauga mūsdienu humānisms kā pasaules uzskats, kas par augstāko vērtību izvirza cilvēku.
Viens no pirmajiem, kas nostājās opozīcijā viduslaiku sholastikai, bija Lorenco Valla (1406 – 1457), kas veica arī būtisku Aristoteļa (baznīcas sakropļotās) filosofijas revīziju, loģisko kategoriju vietā piedāvājot «dzīvu» domu.
Pjetro Pompanaci (1462 – 1525), studējot Aristoteli, savukārt «atklāja» dabisko prātu kā attīstības produktu, tādējādi apšaubot dvēseles nemirstību. Vēl pilnīgāk nekā dialogā ar Aristoteļa mācību renesanses gars izpaudās neoplatoniskajā pasaules redzējumā. 15. gadsimtā Mediči Florencē nodibināja Platonisko akadēmiju, kuras viens no spožākajiem pārstāvjiem bija Marsilīno Fičīno (1433 – 1499). Viņš virzīja filosofisko domu uz natūrfilosofiju, savdabīgu kosmogonijas atdzimšanu.
Renesanses laika astronomija balstījās uz sengrieķu astronoma, matemātiķa un ģeogrāfa Ptolemaja (ap 90. – ap 168.g. pēc Kr.) mācību par pasaules sistēmu, – kurā Zeme ir nekustīgs centrs, ap kuru griežas Saule un planētas. Aristoteļa filosofijas ietekmē Ptolemajs pieņēma, ka griešanās notiek vienmērīgi un pa riņķi. Tad, kad novērojumi sāka liecināt, ka griešanās nav pilnīgi vienmērīga un arī planētu orbītas neveido precīzu riņķi, astronomi mēģināja glābt situāciju, ieviešot arvien sarežģītākus un sarežģītākus skaidrojumus, līdz astronomija kļuva par neizbrienamiem džungļiem, kur katrs «koks» auga pēc saviem noteikumiem.
Uzmanību šo sistēmu «nedabiskumam» pievērsa viens no tā laika izcilākajiem domātājiem – franču filosofs Mišels Montēņs (1533 – 1592): «Izskatās, it kā mums būtu savi kučieri, namdari un krāsotāji, kurus mēs būtu nosūtījuši uz debesīm, lai viņi tur uzbūvētu dažādus mehānismus, kas kustas katrs citādi un izraisa debesu ķermeņu krāsainu spīdēšanu un rotēšanu ap Platona noteikto nepieciešamības asi.»
Radikālas pārmaiņas domāšanas ievirzē XVI gadsimtā ieviesa poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks (1473 – 1543), kurš sagrāva agrāko pasaules ainu, radot heliocentrisko sistēmu (lat. «helio» – Saule). Zeme zaudēja savu Visuma centra statusu un «sāka» griezties ap Sauli. Radības kronis kļuva par putekli, un atziņas, kurām viņš ticēja kopš «neatminamiem» laikiem, izrādījās aplamas.
Sākotnēji pasaules kārtības skaidrošanas monopolists – katoļu baznīca – nevērsās pret Kopernika nostādnēm. Kad Koperniks savu traktātu iesniedza pāvestam, tās tika atzinīgi pieņemtas, un zinātnieks pat saņēma uzaicinājumu to publicēt… Grāmatas «De Revolutionibus» autoreksemplāru, kas tika iespiests Vācijā, Koperniks saņēma sava mūža pēdējās dienās. Viņš nepiedzīvoja sadursmi starp kristietību un dabas zinātņu radīto filosofiju, kas cilvēces attīstību «iegrūda» jaunā lokā.
Atšķirībā no katolicisma pret Kopernika paustajām idejām daudz asāk iestājās protestantisms. Luters pat dēvēja Koperniku par «iznireli astrologu», ikreiz naidā paceldams pirkstu, dzirdot tā vārdu: vienīgā autoritāte, vienīgais patiesības avots uz šās pasaules var būt Svētie Raksti.
Piecus gadus pēc Kopernika nāves uz vēstures skatuves savu izšķirīgo lomu sāka spēlēt Džordano Bruno (1548 – 1600). Dž.Bruno pieņēma sava priekšgājēja mācību, bet gāja vēl tālāk, attīstot domu par bezgalību un – pretēji sengrieķu filosofiem – piešķirot tai pozitīvu raksturojumu. Bezgalība kļuva par pasaules noteicošo raksturojumu. Bezgalībai nav centra, bet, ja zūd centrs, brūk arī Dieva pozīcijas… Šāds priekšstats par pasauli kristietībai bija vēl graujošāks, vēl ķecerīgāks nekā ideja, uzskats par Zemi kā Saules svītas atsevišķu sastāvdaļu.
Katoļu baznīca Koperniku sadedzināja uz sārta, taču cilvēka prāta ceļā uz bezgalību visās tās izpausmēs šķēršļus saglabāt vairs nebija baznīcas spēkos. Ceļš uz Jaunajiem laikiem bija atvērts.
