Šodien pirmoreiz «Zemgales Ziņu» vēsturē laikrakstam nākas stāties tiesas priekšā saistībā ar informācijas avota atklāšanu. Runa ir par jūnija vidus publikāciju, kurā «Ziņas» pauda aizdomas par kādu varmāku tēvu, kas nelietīgi izmanto trīs paša nepilngadīgās meitas. Gatavojot rakstu, nedz policija, nedz sociālie un citi dienesti nesniedza apstiprinājumu avīzes rīcībā nonākušajām runām par šaušalīgo gadījumu. Vien Saeimas deputāts un Latvijas Bērnu fonda vadītājs Andris Bērziņš apstiprināja «Ziņu» informācijas avota teikto, ka «tādas ziņas ir dzirdējis». Varēja domāt, ka tiesībsargājošās instances vai nu sen uzgājušas nelieti, to drīzumā izskaitļos, vai arī tās tā arī izrādīsies tikai baumas.Jau pēc publikācijas parādīšanās saausījās arī dienesti. Vakarpusē ap pulksten 20 man zvana vietējā policijas iecirkņa priekšniece, telefoniski cenšoties «izsist» ziņas par to, kur tādu informāciju ieguvu. Kad tielējos, ka mans avots neko jaunu nepateiks un ka to sargā preses likums, lietā tika likta nopratināšana policijas kabinetā. Arī tur inspektori iepazīstināju ar preses likuma 22. pantu, kas aizstāv ne tikai žurnālistus, bet pirmkārt to ziņnešus, nosakot: «Masu informācijas līdzeklis var nenorādīt informācijas avotu. Ja persona, kura sniegusi informāciju, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts masu informācijas līdzeklī, šī prasība redakcijai ir saistoša.» Gan es, gan publikācijas autore kolēģe policistei arī ieteicām likties mierā ar mana informācijas avota medībām, kas neko vairāk par rakstā minēto nezina, bet ķerties pie Bērziņa kunga, kas arī tam bijis sākotnējais briesmīgo ziņu paudējs. «Kamēr mēs vēl līdz viņam tiksim…» skanēja neieinteresēta atbilde. Tas pats likuma pants turpinājumā arī pārstāj būt labvēlīgs pret preses pārstāvjiem un to avotiem, paģērot: «Lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses, tikai tiesa, ievērojot samērīgumu, var uzdot norādīt informācijas avotu.» Tagad, pusmēnesi pēc skarbā raksta, likumsargi nonākuši tiktāl, ka ar tiesas lēmumu tomēr centīsies izdabūt «Ziņu» informācijas avotu. Zinot iepriekš minēto, policija savās izmeklēšanas darbībās diez vai kļūs gudrāka. Pēc garumā novilkta laika, tiesas resursu tērēšanas un medija tincināšanas tai nāksies vien ķerties pie tā vēstneša, kas jau minēts rakstā jūnija vidū. Taču būs ierādīta vieta spītīgiem žurnālistiem, kas uzdrošinās izmantot likumā noteiktās tiesības. Un varbūt izdosies uziet noslēpumaino pļāpu, kas izrunājusies par iespējamām puspatiesībām.Pagaidām tiesu sistēma mūsu valstī nevar lepoties ar bagātīgu pieredzi, kad no žurnālistiem iztiesāti informācijas avoti. Pirmais bija tikai 2007. gadā, kad kāds nacionālā medija žurnālists pat tika pie 1200 latu naudassoda, jo neatklāja, kā uzzinājis par kāda uzņēmēja saistību ar partiju, veidojot tās «melno kasi». Pēc tam par skaļākajām lietām uzskatāmas žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu nelikumīgā noklausīšanās, kā arī brutālā ielaušanās žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī pēc tam, kad viņa televīzijas sižetos vēstīja par tā dēvēto Neo lietu jeb VID datu noplūdināšanu.Starptautisko tiesu praksi un mediju ekspertus vieno pārliecība, ka anonīmi informācijas avoti noteikti jāatklāj gadījumos, kad sabiedrības ieguvums no tā būs nesamērīgi lielāks par to informāciju, ko šis avots sniedzis. Taču šis diez vai ir tas gadījums. Ja tiesībsargājošās struktūras tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, atriebīgi tirdīs žurnālistus, ir skaidrs, ka tiks grauta uzticība starp mediju un tā ziņnešiem. Bet tieši no viņu piegādātās informācijas ieguvēja ir sabiedrība kopumā, uzzinot to, ko daudzi labprāt noklusētu. ◆
