Jelgava nav pateicīga vide, kur attīstīt uzņēmējdarbību ēdināšanā
Pēc Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) datiem, mūsu pilsētā reģistrētas 74 atklāta tipa ēdināšanas iestādes. Uzņēmēji atzīst, ka konkurence ir liela un izdzīvot Jelgavā tik daudziem šīs jomas pārstāvjiem nav viegli. Savukārt tūristus Jelgavas piedāvājums neiepriecina, jo mums gan trūkst mazu, mīlīgu krodziņu, kur nobaudīt nacionālās virtuves labumus, gan klibo apkalpošanas kultūra.
Jelgavniece Sintija Zotova LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē studē ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbību. Pēc augstskolas diploma iegūšanas viņa plāno veidot savu ēdināšanas uzņēmumu. Lai tas būtu iespējams, iepriekš būtiski izzināt vidi un iespējas, kā ieceres realizēt, tāpēc Sintija augstskolas noslēguma darba tēmu saistīja ar savu nākotnes ieceri un centās noskaidrot, cik pateicīga ir Jelgavas vide un apstākļi, lai te sāktu uzņēmējdarbību ēdināšanā.
Kā maksā, tā strādā
Aptaujājot iedzīvotājus, tūristus un uzņēmējus, jaunietei radās pārliecība, ka Jelgavā daudzi apstākļi viņas nākotnes plāniem var pārvilkt treknu svītru, tāpēc uzņēmīgā jelgavniece lūkojas galvaspilsētas virzienā, kur viņas iecerētajam restorānam būtu gan novērtējums, gan piekrišana. «Ēdināšanas pakalpojumu ziņā Jelgava ir bagāta, vien līmenis nav salīdzināms ar Rīgas vai citu Eiropas valstu ēstuvēm. Būtiskākais trūkums, kas pētījumā secināts, ir zemā apkalpošanas kvalitāte. Jelgavas kafejnīcās un bāros trūkst labu speciālistu, jo darba devējs nav spējīgs algot augstas klases speciālistus. Līdz ar to piedāvāt izsmalcinātu virtuvi nav iespējas, un arī pirktspēja Jelgavā ir stipri zemāka nekā, piemēram, Rīgā,» stāsta Sintija. Medaļai ir arī otra puse. Uzņēmēji atzīst, ka tādēļ grūti klājas arī jaunajiem oficiantiem un viesmīļiem, kas tikai mācās, jo Jelgavas maltīšu baudītāji mēdz būt neiecietīgi pret jaunajiem. «Esam pieraduši, ka ārzemēs krodziņos apmeklētāji ir smaidīgi, iejūtīgi, ja arī apkalpotājam atgadās kāda ķibele, ir saprotoši. Mums šī kultūra ir mazliet citāda,» vērtē Sintija.
Trūkst nacionālās virtuves
Lielā uzņēmumu skaita dēļ ēdināšanas iestāžu vidū valda liela konkurence, līdz ar to jaunajiem iedzīvoties Jelgavā ir problemātiski. «Jāatrod veids, kā izcelties un piesaistīt klientus, kā arī ēdienu cenas nevar būt augstas. Diemžēl vidējam jelgavniekam paēst par diviem trim latiem jau šķiet dārgi, tāpēc neko neparastu ēstuves pat necenšas piedāvāt,» viņa piebilst. Tajā pašā laikā aptaujātie pilsētnieki, kā arī ārvalstu tūristi atzinuši, ka Jelgavā pietrūkst nelielu, omulīgu krodziņu, kur piedāvātu latviešu nacionālo virtuvi. «Diemžēl Jelgava tiek sludināta kā pilsēta, kas vērsta uz ražošanas attīstību, ne tūristiem un ģimenēm. Tūristi minējuši arī par slikto apkalpošanas kvalitāti un svešvalodu zināšanu trūkumu,» atzīst jelgavniece.Apkopojot iedzīvotāju ieteikumus, noskaidrots, ka jelgavnieki vēlētos redzēt interesantākus piedāvājumus, izteiktāku citu tautu virtuvi, piemēram, kas piedāvā tikai austrumu ēdienus. Cilvēkiem pietrūkst ģimenes ēstuvju ar atrakcijām un izklaidēm bērniem, atsevišķu bērnu kafejnīcu ar viņu iecienītajiem ēdieniem un pasniegšanas veidu, kur var skatīties filmiņas un ēst saldējumu,» konkretizē Sintija. Uzņēmēji priecājas par katru Jelgavā notiekošu pasākumu, kas no viesiem iepludina naudu arī ēdināšanas uzņēmumu maciņos. «Piemēram, ledus skulptūru, piena vai pilsētas svētkos cilvēki kafejnīcās rindās stāv,» piebilst Sintija.
Jelgavā vārti ciet
«Ja man Jelgavā būtu jāsāk uzņēmējdarbība ēdināšanas jomā, es to nedarītu, vismaz pagaidām. Šeit ir blīvs piedāvājuma tīkls, un tas, ko es vēlētos, te «nestrādātu». Esmu strādājusi vairākos restorānos, un man ir skaidra doma, kādu es gribētu izveidot savu restorānu – ar augstu ēdienu kvalitāti un apkalpošanas kultūru. Jelgavnieki pagaidām par to nav gatavi maksāt, tāpēc uzņēmējdarbību plānoju attīstīt Rīgā,» atklāj jauniete. Tūristu piesaistei Jelgavā trūkst arī izkoptas ēšanas kultūras. «Apskaužu Eiropas pilsētas, kur pēc darba cilvēki nesteidzas mājās dirnēt pie televizora, bet ar draugiem satiekas krodziņos, āra terasēs, malko kafiju un komunicē cits ar citu. Vecrīgā ir līdzīgi, bet citās Latvijas pilsētās tā tik ļoti pietrūkst,» secina Sintija. ◆
Rasolu un siļķi izvēlas mazāk
Andris Rūmītis, ģimenes restorāna «Hercogs» īpašnieks
◆ Jelgavā ienācām pirms trīsarpus gadiem. Sākt uzņēmējdarbību nebija viegli un rēķinājāmies ar ļoti lielu konkurenci, bet ar pacietību un smagu darbu esam iedzīvojušies, iemantojuši cilvēku uzticību un sākam izjust piederību pilsētai. Trīs gadu jubilejā veicām pamatīgu remontu, pārkonstruējām telpas, jo klientu skaits jau kļuvis tik liels, ka sāk trūkt vietas. Pēc iedzīvotāju lūguma esam iekārtojuši arī banketa zāli. Protams, ka Jelgavā iedzīvotāju maksātspēja ir krietni zemāka nekā Rīgā, tāpēc daudzas ieceres realizēt nevaram, bet nesūdzamies. Smalkas lietas gatavojam banketiem, taču prieks, ka arī ierindas jelgavnieki arvien biežāk izvēlas kaut ko vairāk par rasolu un siļķi kažokā. Mans pirmais ieteikums, lai sāktu savu uzņēmējdarbību, ir veiksmīgi nokomplektēt kolektīvu – tad arī kalnus var gāzt!
Sanita Sazonova, kafejnīcas «Ceplis» vadītāja
◆ Jelgavā neesam iesācēji, taču joprojām nevarētu teikt, ka apmeklētāji mūs gāž riņķī. Izjūtam, ka neatrodamies pašā pilsētas centrā. Svētku laikā cilvēki vispirms meklē kafejnīcas pilsētas centrā, un tikai tad, ja tās ir pilnas cilvēkiem, brauc pie mums. Arī lietainā laikā cilvēki uz kafejnīcām nāk mazāk. Ja laiks saulains, var just, ka arī cilvēku ir vairāk. No konkurentiem atšķiramies ar savu interjeru, klusumu, bieži cilvēki pie mums nāk kā uz restorānu – pasēdēt mierīgā, intīmā atmosfērā, atzīmēt kādu jubileju. Piedāvājam arī dažādu tautu, tajā skaitā latviešu ēdienus, taču nākotnē plānojam vēl lielāku dažādību, jo mums ir ļoti labs pavārs ar bagātu fantāziju.
