Pieredzējušākie dejotāji un dziedātāji svētkos vēlas sniegt laika pārbaudītus priekšnesumus
Starp 1275 dalībniekiem, kuri XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos pārstāvēs Jelgavu, Jelgavas un Ozolnieku novadus, ir dažādu vecumu un profesiju dziedātāji un dejotāji. Pirms izbraukšanas uz kopmēģinājumiem Rīgā «Ziņas» tikās dažiem no viņiem, kam šīs nedēļas nogalē nāksies kāpt uz valstī lielākajām skatuvēm
Uz svētkiem ar jauniem brunčiem
Pagājušajā svētdienā Ozolniekos, paceļot svētku karogu, zālienā plandinot jaunos un spilgtākām krāsām bagātos kurzemnieku tautas tērpus, uzstājās senioru deju kopa «Ozolnieki». Viņu vidū bija arī Indra Zeltkalne un Agris Rihards, kuri ir pāris ne tikai dejā, bet arī savā dzīvē. Ikdienā Indra strādā par kasieri, bet Agris ir elektriķis māju apsaimniekošanas uzņēmumā «Ozolnieku KSDU». Abi stāsta, ka sadejojoties arī izveidoja ģimeni. Pāris ir mazliet vecāks par 55 gadiem (deju kopā «Ozolnieki» vidējais vecums ir 56 gadi), abiem kopā tie ir ceturtie Dziesmu un Deju svētki.«Dejošana – tas ir dzīvesveids jau trīsdesmit gadus. Dejojot tu neesi kaut kur maliņā, bet gan cilvēkos. Kopīgas intereses, kopīgas darīšanas un atpūta,» saka Indra. Agris piebilst, ka dejot sācis 24 gadu vecumā. Tas viņa dzimtā esot tradicionāls hobijs, jo dejojot arī brāļa ģimene.
Par veselību, Tpū-tpū-tpū!, nevar sūdzēties
Pirms trīsdesmit gadiem Ozolnieku kopā dejojuši dažāda vecuma dalībnieki. Vienu laiku Agris bijis jaunākais, bet vecākajam dejotājam – pat pāri 80. Pašlaik jaunajiem Ozolniekos sava deju kolektīva nav, arī vidējā paaudze ir pārcēlusies dejot uz Jelgavu. Tie, kuriem pāri piecdesmit, izrādījušies visizturīgākie. Deju kopa «Ozolnieki» parasti mēģina svētdienas vakaros, svētku nedēļā strādājošie ir paņēmuši atvaļinājumus. Runājot par koncertu repertuāru, var just, ka gan Agra, gan Indras simpātijas pieder tautas dejām to tradicionālajā izpratnē. «Tagad dejas bieži vien tiek modernizētas kā šovs,» saka Agris. Par svētku nedēļu abi priecājas, ka to nav pabojājis lietus. «Dejots gan ir arī pa ūdeni. Tas tikai norūda garu,» piebilst Agris. Viņi atzīst, ka tā ir lieliska sajūta būt vieniem no tiem, kuri lielkoncertā veido tautas deju rakstus. Jautāta par to, cik ilgi abi dejos «Ozolniekos», Indra atbild: «Kamēr veselība atļaus. Pašlaik, Tpū-tpū-tpū!, par to nevar sūdzēties.» Jāpiebilst, ka kopas vecākajam dejotājam skolotājam Ārijam Strautniekam, kurš par spīti pārciestajai operācijai ceļu uz mēģinājumiem mēro no Garozas, ir 79 gadi. Viņš, Aivars Pelūde, kā arī Indra Zeltkalne un Agris Rihards ir pirms 37 gadiem izveidotās deju kopas «Ozolnieki» visilgāk dejojošie dalībnieki.
Raksti starp zemi un debesīm
Ozolnieku deju kopas ilggadējā vadītāja Mārīte Skrinda atzīst, ka ar senioriem strādāt ir īpaša sajūta: «Kad sāk skanēt mūzika, viņiem visas šūniņas ir kā uzvilktas. Dievs vien zina, no kurienes plūst tā īpašā aura, kas piemīt tieši dejotājiem ar vairāku desmitu gadu pieredzi. Bet raksti, kas tiek izdejoti lielkoncertā, nav tikai virsvadītāja un horeogrāfa griba, bet kaut kas tāds, kas ir saskaņā ar visu uz zemes un debesīs,» par saviem svētku iespaidiem piebilst Mārīte Skrinda. Senioru koru un deju kolektīvu koncertā, kāds pirmo reizi svētku vēsturē šodien notiek Ķīpsalas izstāžu centrā un kas skatītājiem ir par brīvu, Mārīte Skrinda ir vairāku deju virsvadītāja.
Atklājās manevrs koru karā
Dziesmu svētkos atkal būs kopā arī tēvs un dēls LLU vīru kora «Ozols» otrie tenori Oļģerts un Armands Sabuļi. Dēls atceras, ka sešdesmitajos septiņdesmitajos gados, mācoties Jelgavas 2. vidusskolā (tagad Valsts ģimnāzija), viņš tik liels korī dziedātājs neesot bijis, jo tas bija jādara piespiedu kārtā. Taču studenta gados, kad tēvs viņam ieteicis iet «Ozolā», Armands piekritis. Viņaprāt, ne vienam vien vīram pašam neesot bijis vienkārši sevi piedāvāt korim. Vajagot kādu, kurš iesaka. Jāpiebilst, ka septiņdesmito astoņdesmito gadu mijā Armands studēja enerģētiku Rīgas Politehniskajā institūtā. Tomēr galvaspilsētas studentu sabiedriskajā dzīvē jelgavnieks neiesaistījās. Turpretī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas koris pievilcis ar sirsnīgu, laukiem tuvāku gaisotni, kur profesors un students ir vienlīdzīgi. Tā viņš «Ozolā» palicis jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. «Augstskolu koriem ir tāds pluss, ka tie piedalās ne tikai Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, bet arī Baltijas studentu dziesmu svētkos «Gaudeamus»,» skaidro Sabuļi. Tieši studentu svētkos 1988. gada vasarā Viļņā lielais koris pēc pusgadsimta pirmo reizi izpildīja Baltijas valstu, tostarp arī Latvijas himnas, kā arī godināja nacionālos karogus.Tēva Oļģerta Sabuļa kordziedātāja stāžs ir lielāks. Pirmo reizi viņš Dziesmu svētkos piedalījās 1948. gadā, būdams Rīgas 1. vidusskolas kora dziedātājs. Arī toreiz bijuši koru kari, bet paši svētki notika Esplanādē Rīgas centrā. Toreiz tā bijusi vien liels smilšains laukums starp Mākslas akadēmiju un pareizticīgo katedrāli, netālu arī no 1. vidusskolas, kas tagad ir Rīgas 1. valsts ģimnāzija. Oļģerts Sabulis atceras, ka toreiz pēckara Latvijā vīru kori vēl neesot bijuši. Tādēļ skolā mācījās tikai zēni, uz svētkiem vajadzējis uzaicināt blakus skolas meitenes, lai sanāk jauktais koris. Tam pirms skates vajadzējis kārtīgi samēģināt. «Feina vasaras diena, saule spīd, mūsu korim bija jāiet uz lielo kopmēģinājumu. Taču sarunājām ar diriģentu, ka labāk to nedarīsim, bet, lai labāk uzstātos skatē, turpināsim savu mēģinājumu skolas aulā, kam logi bija vaļā. Taču mūsu dziedāšanu sadzirdēja Esplanādē, un tā mēs no skates tikām izslēgti,» smejas Oļģerts Sabulis.
Dziedāšanu uz 12 gadiem pārtrauca lēģeris Magadanā
Pēc kara, kad uz denunciāciju pamata bija apcietināts tēvs un padomju karavīri aiz neuzmanības bija nodedzinājuši Bēnē Sabuļu jaunuzcelto māju, Oļģerts kopā ar māti pārcēlās uz Rīgu. Tur viņš iesaistījās jauniešu nacionālās pretošanās grupā «Lāčplēsis». 1948. gada 17. novembrī pēc proklamāciju izlīmēšanas Rīgas ielās Oļģertu Sabuli apcietināja. Sekoja kara tribunāls, kur desmit pretošanās grupas jauniešiem tika piespriests nāves sods, ko paziņojot sekoja pauze ar piebildi, kas tas jauniešiem nomainīts ar 25 gadu apcietinājumu. Pēc atgriešanās no soda nometnes Magadanas zelta raktuvēs Oļģerts Sabulis atsāka dziedāt 1960.gadā Jelgavā vīru korī, ko vadīja Noras Bumbieres talanta pamanītājs Aleksandrs Saliņš. Vēlāk Oļģerts turpināja dziedāt Ārijas Melngailes vadītajā korī, bet nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus ir «Ozolā», kas mūsu novadā ir pierādījis vislielāko ilgtspējību. Armands Sabulis spriež, ka koriem visgrūtākais laiks ir pēc Dziesmu svētkiem, kad dziedātāji atslābst. «Vienreiz tā bija, ka likās, ka «Ozols» pagalam ir – uz mēģinājumiem atnāk vairs tikai daži. Kāda vairs dziedāšana! Paņem aliņu, papļurksti, ej mājās,» stāsta Armands. Taču viņš atzīst, ka diriģenta Gunta Galiņa vadītais «Ozols» tomēr vienmēr ir spējis savākties. Tagad uz skatuves varot uzkāpt 30 – 35 koristi. «Kopš tā laika mums radies teiciens, ka «Ozolam» zari var atlūzt, bet saknes neiznīkst,» saka Armands.Tēvs un dēls Sabuļi iebilst pret sarežģītajām svētku programmā iekļautajām jaunradītajām dziesmām, kas nav iedzīvojušās koru apritē un arī iemīlētas tautā. «Pagājušajos Dziesmu svētkos dziedājām sarežģītu un, manuprāt, neveiksmīgu Zigmāra Liepiņa kantāti, kas pēc tam vairs nekur nav dzirdēta. Vai tur nav kāda draugu būšana, lai autors par dziesmas izpildījumu saņemtu honorāru?» jautā Oļģerts Sabulis. Viņaprāt, dziesmām vajadzētu būt tādām, lai klausītājiem svētkos gribas dziedāt līdzi. Abi dziedātāji atzīst, ka Raimonds Pauls šajā ziņā ir labs paraugs. Oļģerts un Armands sabuļi vīpsnā par virsdiriģenta Māra Sirmā presē publicētajiem spriedelējumiem, ka latviešu panākumi kordziedāšanā ir spilgts mūsu tautas talanta mirdzums pirms izzušanas globālajā pasaulē. Viņi cer, ka viņu koris «Ozols» dzīvos vēl ilgi, un vīru kopā sanākšanai un dziedāšanai esot īpaša pievilcība. ◆
