Krievijā augsti godā baznīcas un karavīru piemiņas vietas. Tās ir sakoptas, ar dažādām zīmēm un norādēm. Nereti par citiem kultūrvēsturiskiem pieminekļiem tiek aizmirsts, lai gan šogad acīmredzot valsts un pašvaldības piešķīrušas ievērojamus līdzekļus objektu restaurēšanai. Taču netrūkst arī citu savdabīgu un unikālu vietu.
Zem svētavota dušas
Savu ceļojumu puslokā ap kaimiņu zemes galvaspilsētu sākām Sergijevposadas apkārtnē. Bogorodskas ciematā atrodas koka rotaļlietu fabrika, kur joprojām tiek izmantots roku darbs. Fabrikas teritorijā ir arī neliels muzejs, kas interesantāks ir bērniem, taču arī pieaugušie starp ekspozīcijas objektiem var atrast kaut ko no savas bērnības. Daudzās mantiņās ir redzams lācis, kas ir fabrikas simbols. Vienkārša muzeja apskate vienai personai izmaksā apmēram latu, ekskursija ražotnē – dārgāk. Sajutām, ka ekskursanti ciematā nav īpaši gaidīti – muzejā strikti ievēro pusdienlaika sākumu, bet tā beigas ievilkās, līdz par savu esamību atkārtojām vairākkārt. Turpat netālu viesnīcas kafejnīcā var nobaudīt kompleksās pusdienas par apmēram trim latiem, ciematā ir arī savs lielveikals un lejamā alus tirgotava. Alus gan izrādījās saskābis.
Lai arī pēc administratīvā iedalījuma Bogorodska ir ciemats, drīzāk tas līdzinās kādai mūsu mazpilsētai – ir kopts, ar vairākām daudzstāvu daudzdzīvokļu mājām.
Vzgljadņevas ciematā vērts apmeklēt Dārdošo avotu (Гремячий водопад). Ceļš līdz tam nav viegls, taču pārbaudījumi ir tā vērti. Nogriežoties no asfaltētas šosejas, kāds pusotrs kilometrs jābrauc pa ceļu, ko navigācija uzrāda, taču īstenībā daļa tā posmu ir teju vien pļavā iebrauktas traktora sliedes. Ja diena lietaina, labāk neriskēt un uzreiz soļot kājām, jo slapjš māls nebūs labākais transportlīdzekļa sabiedrotais, ja vien nepārvietojaties ar visurgājēju. Drošākie maršrutu var turpināt ar auto, taču labāk braucamo atstāt apmēram pusceļā. Kur tieši – varēs saprast dabā, jo autovadītāji veido stihiskus stāvlaukumus. Ceļā satiktais vīrelis, kurš, spriežot pēc izskata, katru rītu sāk ar kādu mēriņu, iestiprinoties arī pusdienlaikā, gan pauda izbrīnu, kāpēc soļojam kājām, jo varot taču izbraukt. Zirga ratos – noteikti.
Vietējie ar baznīcu saistītie svētavotu iemācījušies izmantot, piedāvājot gan svētceļniekiem, gan vienkārši atpūtniekiem iespējas atvēsināties vai gūt svētību. Ūdeni, kas pazemē rodas kaut kur pakalna augšā, līdz gribētājiem «nogādā» pa caurulēm, un renītēm. Neticīgie un bailīgie aicināti vienkārši noskalot rokas un seju, pārējiem ir gan baļļa iegremdēšanai, gan savdabīgas dušas. Tiesa, ūdens strūkla dušās ir tik spēcīga un auksta, ka nostāvēt zem tās gandrīz nevar. Toties blakus pabūt gan, lai arī koka grīda un pakāpieni ir slideni. Kompleksā turpinās celtniecības darbi – top guļbūves baznīciņa un saimniecības ēkas, bet arī pašlaik teritorija ir sakopta. Ieeja – bez maksas, bet kādu naudiņu var ziedot. Protams, ūdens pieejams arī līdzņemšanai.
Pašiem savs klostera kvass
Pašā Sergijevposadā atrodas Sergija klosteris, kurā apskatāmās ekspozīcijas parāda pareizticīgās baznīcas vēsturi un bagātību. Teritorija ir plaša, pašlaik gan lielākā daļa objektu tiek restaurēta. Arī klosterī ir svētavots, traukus dziedinošā šķidruma pildīšanai var iegādāties turpat.
Gan klosterī, gan Ģetzemanes vientuļnieku mūku mītnē (Гефсиманский Черниговский cкит) nedaudz tālāk no Sergijevposadas centra var nopirkt baudāmu klostera lejamo kvasu ar dažādām garšām un piedevām. Mītnes teritorijā ir vairākas baznīcas, arī pazemē. Lepnākā pašā centrā – sarkanu ķieģeļu. Dažu brīdi nevarējām saprast, kur materiāls ir īsts, kur «pielāpīts» un veikli nokrāsots.
Jāatceras, ka, ieejot baznīcā, sievietei jābūt svārkos un galvassegā. Ar svārkiem, kas atgādina priekšautu, izlīdz svētvietā. Pareizticīgās baznīcas pārsteidz ar savu greznību, taču tajā pašā laikā telpās pārņem miera sajūta. Īpaši, ja tur trāpās būt brīdī, kad dzied baznīcas koris.
Dzīvība – cietokšņa iekšpusē
Tālāk devāmies uz pilsētu Okas krastos – Kolomnu. Lai arī Krievijas mērogiem tā ir maza, eiropieša acij tīkama. Citās līdzīgās pilsētās bieži manītas pussabrukušas ēkas, kas lielākoties ir padomju laiku mantojums. Mūsu mazpilsētas noteikti ir daudz mīļākas un koptākas.
Kolomnā daļēji saglabājies pilsētas aizsargcietoksnis, ko līdzīgi kā daudzviet sauc par kremli. Tas celts 1525. – 1531. gadā un pašlaik pieejams visiem, nelielajās baznīcās ir ekspozīcijas, netrūkst arī mākslinieku galeriju un krodziņu, kur nobaudīt vietējo virtuvi dažādās izpausmēs. Plašumi ap baznīcām, kas atrodas vēsturiskā cietokšņa iekšpusē, ir kopti, netrūkst ne dobju, ne zālienu. Drīzumā pie kremļa sienām būs dabisko ziepju veikals, kas varētu būt interesants dažādu aromātu baudītājiem. Taču arī pašlaik ir vismaz divas vietas, kas pilsētā noteikti būtu apskatāmas.
Pastila un kombinē koplietošanas vannas istabā
Gardēžiem tas ir pastilas muzejs un ražotne. Vārdnīca stāsta, ka pastila ir apžāvēts, sīkporains konditorejas izstrādājums no saputota ogu un augļu biezeņa, parasti arī cukura un olas baltuma. Kolomnā jaunkundze stilizētā 19. gadsimta tērpā skaistā krievu valodā (secinājām, ka ekskursiju vadītāji Krievijā nāk no filoloģijas fakultātēm, par ko liecina īpaši tīra un bagāta valoda, ko ielās dzirdēt negadās) stāsta un rāda visu ražošanas procesu, kādu to savulaik ieviesusi vietējā slavenība – tirgonis Pjotrs Karpovičs Čuprikovs. Savulaik gardums, ko iegūst, kaltējot saputotu ābolu biezeni, arī maksājis ļoti dārgi – četras tā kastītes tikpat, cik viena laba govs. Arī mūsdienās produkts ir unikāls, to pēc senām receptēm ražo vien dažās vietās Krievijā.
Recepti no Čuprikova, kura kabinets un guļamistaba apskatāma muzejā, esot mēģinājuši nozagt franči, taču viņiem sanācis zefīrs, jo viltīgie krievi neesot pastāstījuši galveno noslēpumu. Labākā pastila sanāk no skābiem āboliem, bet Francijā tādus atrast grūti. Garšas un krāsas bagātināšanai ābolu biezenim pievieno ogas un citus augļus. Bet īpašs gardums ar ārstniecības augiem palīdzot pat cīnīties ar pārmērīgu alkohola lietošanu, nosaukums atbilstošs – «Atturība».
Tiem, kas vēlas atcerēties bērnības vai jaunības gadus, jāpaviesojas mākslinieciskajā komunālajā dzīvoklī Oktobra revolūcijas ielā. Tas ir reāls komunālais dzīvoklis, pastilas muzeja «māsa». Mantas muzejam gādā arī paši iedzīvotāji, tāpēc lieliski izdodas atainot Krieviju pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar smaržām «Krasnaja Moskva», Ļeņina bistēm, ledusskapjiem, kas līdzīgi kosmosa kuģiem, un vannā sakārtiem sieviešu kombinē pasteļtoņos. Telpās rada mākslinieki no dažādām pasaules malām, Kolomnā pavada vairākas nedēļas un uz atvadām atstāj kādu no saviem darbiem, dodot vietu nākamajam brīvdomātājam. Par sadzīvi interesanti stāsta gide, ļaujot gan ielūkoties iedzīvotāju skapī un ledusskapī, gan pozēt pie plaukta ar Lielās Padomju enciklopēdijas sējumiem un marinējumiem un iesmaržināties ar jau iepriekš minēto relikviju, ko gan citā veidolā kaimiņu zemē ražo joprojām.
Izvērtēt blusu ar pakaviem
Iespējams, lielāko pārsteigumu visa ceļojuma laikā radīja ekskursija Tulas kremlī. Tajā saglabājušies vairāki torņi, vienā var arī uzkāpt, taču atkal nepaveicās – šogad tie slēgti rekonstrukcijai. Bet sajūsma saistīta ar upi, kuras krastos atrodas Tula un savulaik uzcelts cietoksnis, – Upa. Tās nosaukums nozīmē «upe», jo pie ūdenstilpes savulaik dzīvojuši latvieši. Ne mazāk priecīga bija arī ekskursijas vadītāja – kundze labākajos gados –, uzzinot, ka mēs esam no Latvijas. Viņa gan pauda nožēlu, ka upe aizaug un netiek tīrīta, tāpēc tās godība kopš laikiem, kad arī latviešu sievietes cīnījās Tulas cietokšņa aizsardzībā, ir krietni samazinājusies. Cietokšņa iekšpusē pašlaik no jauna tiek celta baznīciņa, jo veco nopostījis laika zobs un cilvēks, tāpēc gide aicina pilsētā atgriezties vēl pēc gada.
Vēsturiskā un mūsdienu Tula nav iedomājama vēl bez divām lietām – prjaņikiem un ieročiem. Par medus kūku vēsturi var uzzināt muzejā, turpat iegādājoties arī gardumus mājās palikušajiem. Paši pilsētas iedzīvotāji joprojām strīdas, kurš kūku veids ir labākais, jo prjaņikus piedāvā gan kartona, gan celofāna iepakojumos, tie ir dažādas formas, izmēra un var būt pildīti gan ar vārītu iebiezināto pienu, gan augļiem vai kanēli.
Vīriešiem saistošāks būs ieroču muzejs. Viena no filiālēm atrodas cietokšņa teritorijā, galvenā mītne – citur. Apskatei un par atsevišķu samaksu arī fotografēšanai izlikti objekti, kurus aizsardzībā izmantoja jau Tulas cietoksnī, secīgi parādot pilsētas kā ieroču ražotnes attīstību līdz mūsdienām. Zem lupas – arī slavenā blusa ar maziem pakaviņiem un ieroču miniatūras, kas joprojām darbojas un var šaut.
Kosmonautikas grandi no Rīgas
Virzoties uz Latvijas pusi, nākamā pilsēta – Kaluga. Apskatām kosmonautikas muzeju, kas nosaukts izcilā izgudrotāja Konstantīna Ciolkovska vārdā. Telpās vēl nedaudz var just «padomju valsts smaržu», īpaši kasieru attieksmē, taču tas nemazina interesi par objektiem, daži no kuriem ir reāli atgriezušies no Kosmosa. Žēl, ka nedod garšot kosmonautu ēdienu. «Saldais jogurts» brūnā pulverīša izskatā bija amizants. Muzejā plašāk var uzzināt arī par Rīgā dzimušajiem izgudrotājiem, kas stāvējuši pie kosmonautikas šūpuļa, – Fridrihu Canderu un Mstislavu Keldišu.
Muzejā ir arī planetārijs ar kupolveida griestiem un ekrānu, uz kura attēlo zvaigžņoto debesi. Vairākas reizes dienā ir dažādi seansi – gan par Kosmosa «pārņemšanu», gan katastrofām. Arī muzeja ārpusē apskatāmi vairāki objekti.
Pēdējā lielāka pilsēta, ko apmeklējām, – Smoļenska, kas atrodas pavisam tuvu Baltkrievijas robežai. Pilsēta ir ļoti skaista un rudenī gatavojas 1150 gadu jubilejai. Taču daļa vēsturiskā cietokšņa, kas savulaik sargājis Smoļensku, ilgāku laiku bijusi pamesta un tagad ap to un torņos netrūkst ne drazu, ne citu cilvēku atstātu lietu. Šur tur manāmas arī ugunsgrēku pēdas, kas liecina nevis par viduslaiku cīņām, bet mūsdienu neuzmanīgajiem vēsturiskā objekta apmeklētājiem. Vienā no šādiem torņiem arī uzkāpām pa daudziem jo daudziem maziem un stāviem pakāpieniem. Baisi, bet skats uz pilsētu jauks.
Ceļā uz mājām «satikām» arī Daugavas sākumu – Zapadnaju Dvinu.
Jāapbruņojas ar pacietību
Lai gan atrodas Maskavas apgabalā, pilsētās cenas nav tik augstas kā galvaspilsētā vai Sanktpēterburgā. Pieņemamu numuriņu viesnīcā vai viesu namā var atrast par 30 – 60 latiem diennaktī. Salīdzinājumam – Sanktpēterburgā 40 latu nāksies atstāt par istabiņu, kas līdzinās studentu kopmītņu mītnei, ar dušu gaiteņa galā un nopelējušām sienām.
Arī ar ēšanu problēmu nav. Pat mazākajās kafejnīcās var atrast ko interesantu, piemēram, zandartu krējuma mērcē. Bet netrūkst arī pelmeņu, kartupeļu pankūku un pastas ar jūras veltēm.
Degviela Krievijā ir divreiz lētāka nekā Latvijā, taču labāk uzpildīties benzīntankos ar starptautiski pazīstamiem vārdiem, to šoseju malās ir gana – kvalitāte un apkalpošana būs labāka.
Un, protams, pacietība. Ar to jāapbruņojas, jo ceļi kaimiņos gadu no gada kļūst arvien nekvalitatīvāki, bet to remonts – sliktāk organizēts un stiepjas desmitiem kilometru. Mēs tikām pie cauras riepas. Makā jābūt pietiekami daudz skaidras naudas, jo daudzviet norēķināties ar bankas kartēm nav iespējams. Vairākās vietās termināli bija, bet nez kāpēc Krievijā tehniskās ķibeles ar sakariem pakalpojuma nodrošināšanai atgadās biežāk nekā pie mums. ◆
