Hercogs Jēkabs droši vien, sēdēdams Ģederta Eliasa muzeja jeb Academia Petrina pirmā stāva zālē un pārlūkojot ne tikai Kurzemes hercogistes, bet arī Baltijas jūras dzīves jaunumus, atzinīgi pasmaida. Vīrs, kura flote kuģoja pasaules okeānos un kurš no šā reģiona ir viens no atpazīstamākajām vēsturiskajām personībām pasaulē (lasiet «Duke of Kurland»), vēl šobaltdien ir uzlicis augstu latiņu tiem, kas globalizācijas un Eiropas Savienības atvērto ceļu, iespēju un trajektoriju serpentīnā nākotni vizualizē ar Baltijas jūras reģiona bagātību, ģeogrāfisko rietumu un austrumu krustpunkta privilēģiju, saistītu ar ekonomisku izrāvienu vadīt kuģus no Baltijas jūras karstiem plašajā pasaulē.
Hercogs Jēkabs smaida, jo starptautiskā regate «Tall Ships Races 2013» norisinās mūsu valstī jau atkārtoti. Pirmo reizi tas notika pirms 10 gadiem. No 25. līdz 28. jūlijam Ventspils un Rīgas ostas apmeklēs gandrīz simt staltāko burinieku un jahtu, jūra uzziedēs baltajās burās, vējš vizinās laivas, pūšot zēģelēs Baltijas jūras elpu.
Rīga un kuģi vienmēr bijuši cieši saistīti. Līvu seno apmetņu vietā augušās pilsētas liktenis tā arī aizsācies kā osta un tirdzniecības vieta starp tautām. Viduslaikos Rīga ir Hanzas pilsētu brālības locekle, vēlāk ievērojama Krievijas cara impērijas Baltijas guberņas osta un «logs uz Eiropu», kā to dēvējis Pēteris I.
Daugavmalā sabrauks burukuģi, un mēs visi varēsim iet aplūkot to daiļumu, dažādos kuģu modeļus un aizdomāties, cik liela loma cilvēces attīstībā bijusi šim transporta veidam – kuģim ar burām.
Senās civilizācijas centās noteikt vēju virzienus, tas formulējās līdz mūsdienām pazīstamā vēju noteikšanas ierīcē – vēja rozē, ģeometriski sadalītā aplī, kas iezīmē virzienus. Senie grieķi, Aristotelis izstrādāja principus, vēja rozes kompasu organizējot pēc debespušu virziena, gan pēc ziemas un vasaras saulgriežiem, gan pavasara rudens ekvinoksiem. Un izveidojās 12 vēju roze – kur katram vēja virzienam tika dots vārds. Vēlāk arī viduslaiku jūrasbraucēji attīstīja šā mērinstrumenta virzienu noteikšanas principus. 1375. gadā Katalāņu kartē pirmo reizi kompasa jeb vēja roze tika iezīmēta, un tās atskaites punkts debespušu virzieniem bija Ziemeļzvaigzne.
Arī Latvijas jūras kuģniecības vēstures lapaspuses ir vainagotas ne tikai ar Hercoga Jēkaba spožo ekonomisko un jaunu koloniju iegūšanas kuģu flotiles slavu. Lietot vēja rozi mācījās arī latviešu jūrnieki.
Mums ir nacionālais dārgums – latviešu jūrniecības aizsākšanās, kad 1864. gadā Ainažu jūrskolā, pateicoties Krišjānim Valdemāram, vietējo kapteiņu saziedotai sēklas naudai, tika dibināta pirmā nacionālā jūrskola. Sākumā, pateicoties zviedru polārpētnieka Kristiāna Dāla humanitārajam mācībspēka darbam, izglītojot latviešu zemnieku puišus jūras braucējus ar zināšanām, mācot jaunos jūrniekus dzimtajā latviešu valodā un dodot tiem iespēju iegūt kapteiņa un stūrmaņa diplomus.
Vēstures lapaspusei par latviešu burinieku zelta laikmetu 19. gadsimtā lai ir vieta mūsu skatījumā, sveicinot tālos viesus – buriniekus Daugavmalā šovasar! Starp šiem kuģiem un baltajām burām saskatīsim paši sevi – jūras tautu. Sensen tautas dziesma to mūsos iekodējusi – «Jūriņ’ prasa smalku tīklu, laiviņ’ baltu zēģelīt’». ◆
