Lai attīstīties varētu visas pašvaldības un neturpinātos iedzīvotāju depopulācija jeb aizbraukšana uz dažiem lielajiem centriem, tām ir jāļauj dibināt savus uzņēmumus, kā arī nedrīkst ierobežot to rīcību ar finanšu līdzekļiem. Tā intervijā pauž Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis.
– Jau ilgstoši sabiedriskajā telpā notiek diskusijas par to, kāda reģionālās attīstības politika būtu pareizāka – koncentrēta lielo pašvaldību attīstība vai arī vienmērīga visas valsts attīstīšana. Kāds būtu pareizais risinājums?
Pretstatīt šīs lietas nevajadzētu – šiem jautājumiem būtu jāpapildina vienam otrs. Diemžēl visu laiku notiek aizbildināšanās ar naudas trūkumu, un tādējādi dažādu jautājumu risināšana notiek ļoti vienpusīgi.
– Kāds tad būtu pareizais risinājums?
Pirmām kārtām vajadzētu būt lielākai valsts līdzdalībai pašvaldību attīstībā. Pašlaik mēs jau zināmu laiku, pamatojoties uz savu nabadzību, par vienīgo attīstības līdzekli uzskatām Eiropas Savienības fondus. Principā valstij šo attīstības procesu vajadzētu virzīt tā, ka šim procesam ir savi nacionālie līdzekļi, ko varētu izmantot. Mums ir pārāk izpletusies birokrātija. Visu, kas mums jauns rodas, notērējam dažādām nevajadzīgām darbībām. Ministrijas nodarbojas ar sev neraksturīgām funkcijām, it īpaši pašvaldību jomā – tās varētu absolūti neinteresēties par to, kas šīs institūcijas pašlaik uztrauc, jo tām to neviens vispār neprasa.
– Kādas ir šīs nevajadzīgās ministriju funkcijas?
Piemēram, Labklājības ministrija vēlas ieviest, lai visās pašvaldībās būtu vienādi dzīvokļu pabalsti. Šai ministrijai nav pilnīgi nekādas daļas gar pabalstiem. Ja pašvaldībai ir nauda, tā pati izlems, kam tā tiks dota, par ko, kāpēc un cik lielā apmērā. Respektīvi, tā ir funkciju dublēšanās un nevajadzīga naudas izšķērdēšana. Tomēr vairāk tiek izšķērdēti līdzekļi, nevis nelietderīgi uzraugot pašvaldības, bet gan dažādām citām darbībām, piemēram, ministrijām kontrolējot vienai otru.
– Kādos virzienos, jūsuprāt, valdībai vajadzētu novirzīt finanšu līdzekļus, lai attīstītu pašvaldības?
Pirmām kārtām valstī beidzot būtu jāorganizē strukturālas reformas. Faktiski Latvijā ir nepareiza tautsaimniecības struktūra, nepareizas attiecības starp valsts un pašvaldību budžetiem, pārāk lieli sociālie izdevumi attiecībā pret to, kas tiek nopelnīts, nepareiza administrācijas veidošanas politika. Tās ir lietas, kam vajadzētu pievērsties.
– Viena no aktivitātēm, ko valdība realizējusi, lai veicinātu nodarbinātību valstī, ir mobilitātes jeb iedzīvotāju pārcelšanās pabalsti? Cik lielā mērā šāds solis bijis pareizs? Vai tas ir attaisnojies?
Pats par sevi tas ir nenozīmīgs pasākums, kas nedos nekādu efektu. Nepatīkami, ka laikā, kad galvenā problēma ir depopulācija un cilvēki uztraukušies par to, ka daudzi pamet teritorijas, ir pasākumi, kas to veicina, vienīgais pasākums, ko realizē valdība, ir pārbraukšanas pabalsta ieviešana. Tajā pašā laikā, pamatojoties uz humāniem un dažādiem citiem apsvērumiem, nevar teikt, ka šis pabalsts būtu kaut kas ļauns. Diemžēl pati politika ir nepareiza – cilvēki saņem signālu, ka ir jābrauc projām, nevis attīsta savas teritorijas.
– Uzskatāt, ka mobilitātes pabalsti veicina noteiktu apdzīvotu vietu pamešanu?
Protams. Vienīgais, ko tas var veicināt, ir dažādu vietu pamešana.
– Latvijā jau vēsturiski ir reģioni, kuros vairāk vai mazāk veiksmīgi notiek ekonomikas attīstība, un ir arī tādi, kas teju nepārtraukti regresē. Kādi ir galvenie šādas situācijas iemesli?
Galvenā problēma ir tā, ka nav politiskās varas reģionos. Lai reģioni varētu sevi aizstāvēt un attīstīties, ir vajadzīgs, lai tur būtu tieši vēlēti deputāti – kā rāda 20 gadu pieredze, sagaidīt no Saeimas deputātiem, ka viņi aizstāvēs reģionus, ir gluži veltīgi, neatkarīgi no nozares.Piemēram, varam runāt par centralizāciju veselības aprūpē, kas reāli sākās 1997. gadā. Pirms tam finansējums bija vienmērīgi sadalīts, katrā rajonā bija slimnīca un pašvaldībās vairāk vai mazāk viss bija nodrošināts. Turklāt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana tika organizēta visai ekonomiski. Taču tad, aizbildinoties ar to, ka dažādas pašvaldības izmanto atšķirīgas summas, un cīnīdamies it kā par vienlīdzību, naudas sadale tika centralizēta. Pašlaik jau ir tā, ka trešdaļai iedzīvotāju viņu apdzīvotajā teritorijā veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir finansēta 70 procentu apmērā, bet visiem pārējiem kaut kur ir jābrauc. Mēs dzirdam dažādus tehnokrātiskus stāstus, piemēram, par to, ka liela slimnīca vienmēr esot labāka nekā maza, ka lielie uzņēmumi esot veiksmīgāki par mazajiem, taču rezultātā esam nonākuši pie neapdzīvotām teritorijām.
– Uzskatāt, ka negatīva loma bijusi arī savulaik realizētajai administratīvi teritoriālajai reformai Latvijā?
Administratīvi teritoriālā reforma bija vērsta tieši uz to, lai paātrinātu depopulāciju. Cara laikos reforma tika veikta tad, kad iedzīvotāju pārbraukšana praktiski jau bija notikusi, bet tagad viss bijis pretēji.
– Bieži tiek lauzti šķēpi par nodokļu politiku kontekstā ar pašvaldībām. Kādu redzat problēmas būtību šajā jomā?
Galvenā problēma ir tā, ka valstī pašreiz šajā jomā ir trīs plāni un katrs no tiem ir savā attīstības stadijā, jo politiskās partijas ne par ko tā īsti vēl vienojušās nav. Tomēr visi trīs šie plāni ir vērsti uz pašvaldību finansiālās pastāvības samazināšanu. Pirmais – plāns samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi un nesamazināt sociālā nodokļa likmi. Tādējādi darbaspēka nodokļu svārstības būs niecīgas, taču pašvaldības tiks vienkārši aptīrītas. Faktiski šis plāns vien jau rada ļoti lielus zaudējumus pašvaldībām. Finanšu ministrija plāno, ka pašvaldību proporciju šajā jomā varētu samazināt par ceturto daļu. Vienkāršāk sakot, minēto plānu realizējot, pašvaldību ienākumi samazinātos par ceturtdaļu.Otrs plāns – ideja par veselības nodokļa ieviešanu. Šeit ir cita ideja – no IIN izskaitīt laukā veselības nodokli, kas atkal nozīmētu pašvaldību ieņēmumu samazināšanos.Trešais plāns – ieviest jaunu finanšu izlīdzināšanas sistēmu, atņemot pašvaldībām garantijas, ka konkrētajā teritorijā dzīvojošas personas nodokļi vispirms nonāk pašvaldībā un varbūt tiek izmantoti iemaksām izlīdzināšanas sistēmā. Tā vietā ir vēlme ieviest, ka valsts rīkojas ar pašvaldībām paredzēto nodokli, iekasēto naudu sadalot. Ir skaidrs, ka tādā gadījumā vairāk naudas tiks politiski patīkamākajām pašvaldībām.Visi trīs minētie pasākumi tiek virzīti paralēli, radot bažas, ka pašvaldības var tikt novestas līdz ļoti saspringtam sociālajam līmenim.
– Jūs redzat pasākumus vai pasākumu kopumu, ko būtu nepieciešams ieviest, lai uzņēmēji savas kompānijas, ražotnes būtu ieinteresēti veidot tieši ekonomiski atpalikušajos reģionos?
Vajag pārtraukt pašvaldību vajāšanu. Jebkurš uzņēmumu pievilināšanas pasākums zināmā mērā ir labs kādam konkrētam uzņēmējam, kurš saņem pašvaldības atbalstu, bet par sliktu citam. Ja gribam teikt, ka jāievieš pasākumi, kas būtu vienādi labi visam, mēs nevaram būvēt nevienu ceļu, jo ir taču skaidrs, ka tas beigtos pie konkrēta uzņēmuma, nevis visiem uzreiz. Tāpat nevaram darīt vēl ļoti daudz ko. Runa ir par pārspīlējumiem. Notiek cīņa ar to, ka pašvaldība dažādos veidos mēģina atbalstīt savus uzņēmējus. Faktiski ir jāsaprot, ka ir jāceļ attiecīgie likumdošanas ierobežojumi. Tāpat jāļauj pašvaldībām pašām vajadzības gadījumā iesaistīties uzņēmējdarbībā, jo ir teritorijas, kur sākotnējā uzņēmējdarbība nenotiek. Respektīvi, uzņēmējs līdz turienei neatnāk, jo viņam konkrētā teritorija šķiet neinteresanta. Tikpat labi uzņēmējiem noteiktas vietas var nešķist interesantas vēl desmit gadus. Šādā situācijā ir jāļauj pašvaldībām dibināt uzņēmumus, lai attīstās cilvēkresursi, noteiktas nozares, bet šādas kompānijas vēlākos gados varētu privatizēt.
– Kādās nozarēs pašvaldības varētu dibināt savus uzņēmumus?
Praktiski jebkurā. Viss ir atkarīgs no apmēra, resursiem un spējas. Runa var būt arī par zinātņu ietilpīgām nozarēm. Mēs daudz filozofējam par to, ka vajadzētu attīstīt kaut ko, kas saistīts ar zinātni, taču ļoti iespējams, ka tieši pašvaldības teritorijā to darīt ir vislabāk – praktiski derīga ir tikai augstākā līmeņa zinātne. Bieži vien mums rodas problēma lauksaimniecības jomā, bet to visu pētīt var tikai Latvijā, jo tikai šeit mēs arī nākotnē taisāmies kaut ko audzēt. ◆
