Tikko izgājis no mājas, paklūpu pār kaut kādiem dzelzs gabaliem un tikai tad attopos, ka tās ir tramvaja sliedes.
Tikko izgājis no mājas, paklūpu pār kaut kādiem dzelzs gabaliem un tikai tad attopos, ka tās ir tramvaja sliedes. Hm, pilsēta patiesi mainījusies. Kad man par to stāstīja Lesa, negribējās ticēt – kas gan nepazīst sieviešu pļāpīgumu, neārstējamo tieksmi pārspīlēt un piepušķot faktus. Nu man klusībā nākas piekrist – Jelgavu nevar ne pazīt. Mēs tikko kā esam atgriezušies savā vecajā dzīvoklī pēc 10 gadiem, tādēļ pārmaiņas šķiet vēl uzkrītošākas un asākas.
Sasistā kāja sāp, vienbrīd pārņem niknums par visādiem, manuprāt, nevajadzīgiem ielu papildinājumiem. Bet tad, kā saka Rūta, atmetu visam ar roku – ne jau ceļi vainīgi pie paša neuzmanības un cienījamā vecuma. Pasmīnu bārdā. Nav ko sev garastāvokli bojāt, galu galā ārpus mājas nedrīkstu palikt ilgāk par divām trim stundām, Rūta uztrauksies.
Eju pa trotuāra malu (asfalts manām kājām neierasti gluds) un turpinu pētīt sliedes. Šķiet pārāk šauras… Vai es būtu kļūdījies, domājot, ka tās pieder tramvajam? Ko var zināt, kādu braucošu agregātu pilsētnieki izdomājuši pa šo laiku. Tad, melodiski zvanīdams, nāk atrisinājums – tiešām tramvajs! Izskatā gan samērā dīvains, vairāk līdzīgs braucošai mini atpūtas mājiņai ar terasi, nevis transporta līdzeklim. Stāvu ar pavērtu muti ielas malā un droši vien izskatos visnotaļ muļķīgi.
«Neesi šejienietis?» man blakus uzradies tikko kucēna gadiem pāri ticis indivīds. Papurinu galvu.
«Ā, nu tad tāda sejas izteiksme piedodama. Redzi, tas ir mūsu pilsētas lepnums – pirmais atjaunotais gadsimta sākuma elektriskais tramvajs Latvijā. Izskatās jau smuki, ko? Vēsture atkal tiek cienīta,» un, par kaut ko klusi smiedamies, viņš aizskrien. Man atliek tikai paraustīt plecus un pētīt tālāk. Vecmodīgais braucamrīks, šķiet, kļuvis par pilsoņu svētdienas atrakciju. Tas ir ļaužu pilns, visi jautri sarunājas, smejas un cenšas nofilmēt viens otru. Kā vēlāk uzzinu, tramvaja līnija sākas no dzelzceļa stacijas, turpinās pa Zemgales prospektu, tad Akadēmijas ielu, apmet loku Lielajā ielā un pa Pasta ielu atgriežas stacijā.
Tagad mans ceļa mērķis ir Sv.Trīsvienības luterāņu baznīcas zvanu tornis. Lesa mēļoja, ka tas esot atjaunots, izskatoties traki jauks un atstājot labu iespaidu uz visiem, kam no Rīgas puses gadās iebraukt mūsu pilsētā. Atceros, Rūta reiz stāstīja, ka desmit gadu garumā rīkoja akciju «Mēs tornim», lai iegūtu līdzekļus vēstures pieminekļa atjaunošanai. Tad nu beidzot 2009. gada vasarā atklāts pilnībā atjaunotais zvanu tornis. Aha, nu arī es to redzu. Skats patiesi iespaidīgs – torņa konusveida punkts, kas uzbūvēts virs mūra pamatsienām, padara celtni daudz augstāku un lepnāku, nekā to atceros redzējis pirms gadiem. Arī nelielais parks zvanu torņa pakājē ir sakopts un tīrs.
Ātri šķērsoju Lielo ielu un savu izpētes gājienu turpinu gar Driksu. Šeit, šķiet, gan nekas nav mainījies – otrpus krastam redzu lūzušu koku un pāraugušu krūmu mudžekli. Tieši tāpat kā pirms 10 gadiem, kad kopā ar Rūtu nācām pastaigāties. Ūdens gan ir dzidrāks, jaunās attīrīšanas iekārtas pilnībā attaisnojušas ieguldītos līdzekļus. Jelgavas jaunieši uzstājīgi rīkoja daždažādas akcijas, iesniedza pilsētas Domei projektus par dabas saglabāšanu, vērsās pie dažādiem ārzemju fondiem, līdz Driksā un Lielupes augštecē ierīkotas ūdens attīrīšanas iekārtas. Neticami, taču gandrīz pašā pilsētas centrā iespējamas romantiskas pastaigas upmalā. Šis fakts mani tik ļoti sajūsmina, ka nepievēršu ne mazāko uzmanību sabristajām kājām – nomaļākie celiņi vēl joprojām ir tikpat bedraini un slapji kā agrāk.
Eju gar Driksu, līdz atduros žoga malā. Pēc Lesas stāstītā zinu, ka otrpus tam izbūvētas mājīgas studentu kopmītnes (kādreizējā tirgus teritorijā). Savukārt par iepirkšanās centru kļuvis jaunais supermārkets tirdzniecības centra «Laimdota» vietā. Nedaudz tālāk pie Driksas ierīkots sporta komplekss ar jauno ledus halli. Protams, arī mājīgi krodziņi un trīs naktsklubi dažādām gaumēm. Vārdu sakot, šeit pulcējas aktīvākie jelgavnieki.
Savas pastaigas laikā neesmu manījis nevienu klaiņojošu suņi vai kaķi. Visi dzīvnieki, kuri, līdzīgi man, staigā apkārt vieni paši, ir ar kakla siksnām un prātīgi soļo tikai pa gājējiem paredzēto ielas daļu. Lesa stāstīja, ka par katru bezsaimnieka dzīvnieku iedzīvotājiem pierēķina klāt nodokļus vai speciālu samaksu – īsti nesapratu. Taču rezultāts iepriecinošs – cilvēki kustoņus vairs nepamet, jo nevēlas maksāt lieku naudu.
«Mark! Mark!» spalga balss izkliedz manu vārdu. Pagriežos skaņas virzienā un redzu tuvojamies vienu no Rūtas draudzenēm.
«Mark, mīlulīt, cik sen neesmu tevi redzējusi! Esi kļuvis vēl sirmāks», viņa noliecas pār mani un čalo vienā gabalā. Viņa mani glauda un bužina, es pateicībā luncinu asti. Līdz ar cilvēka parādīšanos manī pamostas arī pienākuma apziņa – divas stundas jau droši vien sen kā pagājušas, būtu laiks atgriezties dzīvoklī. Draudzīgi uzreju sievietei atvadas. Rūta, mana saimniece, droši vien jau būs sagatavojusi veselīgas, spēcinošas vakariņas. Galu galā esmu cienījama vecuma – 12 gadu – krancis un nevaru vairs ēst visu, kas pagadās.
Pilsētā ieradies zaļā miglā tinies pavasara vakars. Tas mani vairs nerosina sapņot par Lesas melnbalto spalvu, bet gan par savu guļvietas paklājiņu. Rīt turpināšu Jelgavas apskati, pašlaik esmu pārāk noguris.
Domraksts «Zemgales Ziņu» organizētajā sacerējumu konkursā ieguvis 2. vietu.
