Kulturoloģijas pasniedzēja Ilze Vilkārse par skolā mācīto teoriju pārliecinās dzīvē, apceļojot pasauli
Francija vilina tūristus ar neatvairāmu šarmu un kosmopolītismu, dažādu vēsturisko posmu kultūru un drosmīgu modernismu. Tā tiek uzskatīta par mīlētāju zemi, taču tikai viens ceļojums uz šo zemi nenozīmē gandrīz neko. Lai kaut mazliet iepazītu Franciju, tur jāatgriežas vairākkārt, – to sapratusi arī jelgavniece Ilze Vilkārse, kura Francijā pabijusi jau vairākkārt, bet šogad turp devās atkal, lai turpinātu to iepazīt no cita skatupunkta. Pa ceļam uz turieni Ilze ar dzīvesdraugu Juri neilgu laiciņu veltījuši arī Nīderlandes un Beļģijas skaistāko vietu apskatei. Ilze Spīdolas ģimnāzijā jauniešiem māca kulturoloģiju, tāpēc jo interesanti teoriju un vietas, par kurām stāsta citiem, iepazīt klātienē.
Ceļotāji pirmo reizi braucienā devās ar kemperi, līdz ar to nevajadzēja rezervēt viesnīcas. Plānojot divu nedēļu ilgo braucienu, Ilze un Juris informāciju par apskatāmajām vietām smēlās gan internetā, gan ņēma vērā draugu ieteikumus. Šoreiz lieti noderēja arī līdzpaņemtie velosipēdi.
Ziedu paradīze
Kādā jūlija dienā, salikuši ceļasomas un saposušies vasaras lielākajam izaicinājumam, Ilze un Juris kāpa kemperī (māja uz riteņiem) un devās garajā ceļā. Garais pārbrauciens no Latvijas līdz Nīderlandei tika pievarēts trīs dienās. Jau pirmajā nopietnajā piedzīvojumā lietā likti līdzpaņemtie velosipēdi, ar ko ceļotāji devās uz Markenas salu.
Pa ceļam aplūkotas lauku ainavas, pārsteidza interesantā dārza kultūra, skaisti iekoptie piemājas puķu dārzi. Lai nokļūtu līdz salai, bija jāpārvar apmēram piecus kilometrus gara zemes strēle, kas ceļotājiem radīja iespaidu, ka tie brauc pa jūras vidu. Salā izveidotā pilsētiņa ir kā īsts brīnums ar miniatūrām ieliņām, neskaitāmiem kanāliņiem, skaisti koptiem, ziedošiem dārziem. Visapkārt jūtama svaiga jūras smarža.
Vakars jau tika aizvadīts Amsterdamā. Tur neapmeklēts nevar palikt izslavētais marihuānas un sarkano lukturu rajons. Nakts dzīve ļoti krāšņa, bet Ilze ar Juris Amsterdamu vēlējās izjust arī dienas gaismā. Tas lieliski iespējams, vizinoties ar kuģīti un klausoties audio stāstījumu. «Velosipēdu pārpilnība, šaurās un šķībās mājas kanāla malā, laivas un baržas, šķiet, ir raksturīgākā Amsterdamas seja. Jau nākamajā dienā devāmies uz tūristu populāro vējdzirnavu pilsētiņu Zānsu Shansu,» stāsta Ilze. Apskatīt vējdzirnavas iespējams arī no iekšpuses, samaksājot trīs eiro. Gandrīz katrā attīstīta kāda ražotne. Piemēram, Ilze un Juris izvēlējās ielūkoties vējdzirnavās, kas jau no 17. gadsimta nodarbojas ar riekstu eļļas spiešanu.
Nākamais ceļa punkts latviešus aizveda uz Hāgu, kur apskatāms skaists informatīvs tehnoloģiju parks «Maderodom». Tajā apvienota bērnu izglītošana un darbošanās dažādās tehnoloģiju jomās ar iespēju ielūkoties miniatūrās Holandes skaistākajās un populārākajās vietās.
Nīderlandē nebija plānots uzkavēties ilgi, tāpēc, lieki laiku netērējot, tālākais ceļš veda Beļģijas virzienā.
Kā vecāsmātes mežģīņu galdauts
Šīs valsts iepazīšanu Ilze un Juris sāka ar vienu no skaistākajām Beļģijas pilsētiņām – Briges – apskati. «Pilsēta ar izteiktu senatnīguma elpu. Skatu ne atraut no ēku sienu akmens mežģīnēm, un šķiet, ka akmeņkaļi atkal pārspējuši paši sevi. Vakarā pilsētu pārņem patīkams vēsums, un latviešiem tā nedaudz atgādina ziemeļu Venēciju. «Beļģi slaveni ar pašceptajām vafelēm, trifelēm, šokolādi un, protams, smalkajām mežģīnēm,» piebilst Ilze. Noteikti ir vērts aiziet līdz Briges laukumam, kam visapkārt slejas celtnes ar viduslaiku beigām raksturīgo arhitektūru.
Neapskatīta nepaliek arī netālā Gente. Tai raksturīgi daudzie dievnami, kas izcakoti kā vecāsmātes mežģīņu galdauts. Nakšņots tiek pašu kemperī. «Sastādot maršrutu, mums bija nosacījums, lai izvēlētajā reģionā būtu kemperiem labvēlīga vide. Francijā šādā veidā cilvēki ceļo ļoti daudz. Karstumā lieti noderēja no mājām līdzpaņemtais saldējums, dārzeņi un citi Latvijas labumi. Esot Beļgijas pusē, maršrutā nolēmām iekļaut arī slaveno Antverpenes zooloģisko dārzu, ko noteikti nenožēlojam, jo tur tiešām apskatījām dzīvniekus, kādu nav Latvijā, – orangutānus, gorillas un bezgala krāšņu žirafu bariņu. Tas nav pārblīvēts ar dzīvniekiem, vienubrīd pat šķita, ka ir patukšs. Dzīvniekiem tur radīti ļoti labi apstākļi un atvēlētas plašas teritorijas. Ieeja zoodārzā maksāja 22,5 eiro,» stāstījumu turpina Ilze, tālāk jau pievēršoties Francijai.
Gar okeāna piekrasti
Francijā Latvijas ceļotājus vairāk vilināja okeāna piekraste. «Francijā, Beļģijā un Nīderlandē savulaik ir būts, bet noteikti ir vērts atgriezties, lai redzētu atkal ko jaunu. Vēlējāmies apmeklēt ne tikai muzejus un pilis, bet arī baudīt dabu un iesaistīties aktivitātēs, tāpēc līdzi paņēmām velosipēdus, kas lieti noderēja,» priecājas Ilze.
«Grand Paris» – Lielā Parīze! Viktors Igo reiz rakstīja: «Ja jūs ielūkosities Parīzes dzīlēs, – jums noreibs galva…» Ceļojums pa Franciju ar Parīzi arī sākās. «Parīzē mēs noteikti nevēlējāmies braukt ar mašīnu, tāpēc uz turieni no nelielās piepilsētas, kur atstājām automašīnu, devāmies ar metro. Tas tik bija piedzīvojums! Ar metro biju braukusi ne reizi vien, bet pēkšņi mani pārņēma apjukums, kā tas desmit gadu laikā mainījies! Pirmajā brīdī, tajā ieejot, sajūta kā lielveikalā – divos stāvos iekārtoti tikai veikali. Paldies vietējiem, kas labprāt mums palīdzēja orientēties un veiksmīgi atrast savu staciju,» ar smaidu atceras Ilze.
Parīzē, apciemojot kursa biedreni no Mākslas akadēmijas laikiem, Ilzei un Jurim bija skaidrs, kā vienā dienā gūt pēc iespējas lielāku priekšstatu par Parīzi, jo ceļojuma mērķis nebija Francijas galvaspilsēta.
Parīzes centrā, kur koncentrējas galvenie apskates objekti, viņi sēdās pilsētas apskates autobusā un ar audiogida palīdzību nepilnās divās stundās guva priekšstatu par pilsētu un tās vēsturi. Turpat netālu atrodas arī pārējie tūristu iecienīti objekti. «Es noteikti vēlreiz vēlējos ielūkoties Parīzes Dievmātes katedrālē, bet Juris gribēja tuvāk apskatīt Eifeļtorni,» smaida Ilze.
Tie arī bija pirmie objekti, kuru virzienā abi devās. Parīzei tika veltīta vienas dienas uzmanība. Garāmejot pasveicināta slavenā Luvras piramīda, pašā muzejā Ilze un Juris nedevās, jo tad jārēķinās ar ļoti garu rindu un krietnu laiku muzeja plašo zāļu apskatei, turklāt vairākas reizes tur jau pabūts. Izstāvējuši garo tūristu rindu, latvieši izmantoja izdevību ielūkoties akmens vēsuma un svētsvinīga klusuma apņemtajā Parīzes Dievmātes katedrālē. Ilze nespēja paiet garām arī Svētajai kapelai. «Ārkārtīgi skaista būve, kur var redzēt kaut ko izcili smalku un ļoti baudāmu – franču augstās vai liesmojošās gotikas izcils piemērs ar fantastiskām vitrāžām un sienu gleznojumiem, tā būvēta 13. gadsimtā kā karaļa Luija IX kapela,» sajūtās dalās jelgavniece.
Ja jau Parīze, tad grēks neapskatīt vienu no pasaules modernās arhitektūras etaloniem – Pompidū centru, kur var baudīt mazliet elektrizētu, bet māksliniecisku gaisotni. Ilze zina stāstīt, ka konkursā par ēkas projektu piedalījušies vairāk nekā 600 darbu. Uzvarētāja projekts bija novatorisks, jo visas komunikācijas izvietotas ārpus ēkas. Tā ir pārsteidzoša, ar ārpusē izvirzītām kanalizācijas caurulēm, ventilācijas šahtām un elektrības kabeļiem. Toties iekšā ir bezmaksas bibliotēka un modernās mākslas muzejs. Parīzē muzeja apmeklējuma vidējā cena ir astoņi līdz piecpadsmit eiro, turklāt cenā iekļauta fotografēšanas atļauja, tiesa – bez statīva.
Reālākā pils, kas redzēta
Paklausot draudzenes padomam, Ilze un Juris tālāk devās nevis uz populāro Versaļu, bet uz Volevikontas pili. Versaļu visi tik ļoti alkst redzēt, bet tur tūristiem par prieku viss tā ļoti atjaunots un restaurēts, ka pietrūkst senatnīguma elpas, tāpēc draudzene ieteica apskatīt citu pili. Milzīgo pils parku ir grūti izstaigāt, tāpēc tūristiem piedāvā iznomāt motorizētus pārvietošanās līdzekļus. «Parks ir ārkārtīgi skaists, bet mani vēl vairāk šoreiz pārsteidza pils iekšpuse – tik labu priekšstatu par 17. gadsimta galma dzīvi, sadzīvi un telpu funkcionalitāti es nekur nebiju redzējusi, lai gan esmu bijusi daudzās pilīs. Tur iespējams izdzīvot arī mazo kambarīšu sajūtu, katru stūrīti apskatīt, iejusties kalpu un galminieku dzīvē. Pilī valda puskrēsla un sveču gaismas. 18. gadsimta rokoko mēbeles ar savām balti rozā noskaņām. Fantastiski. Lejā – saimniecības telpas, pagrabs, virtuves un cietums. Pilī laiks paskrien nemanot, un, lai visu aplūkotu, jārēķinās ar vairākām stundām,» stāsta Ilze.
Arī par pils zirgu staļļos izvietoto iejūgu un kariešu muzeju Latvijas ceļotāji ir sajūsmā. Ekspozīcijās aptverti visi laikmeti, sākot no Romas četrjūgiem līdz pat 20. gadsimta pilsētas karietēm.
Pēc pils apmeklējuma ceļotāji atkal ieplānojuši kādu dabas apskates objektu, priekšroku dodot 19. gadsimta impresionista Kloda Monē dārziem Živerni. «Ļoti iespaidīgi. Dārzu Monē projektēja pats. Joprojām tas piesaista apmeklētājus ar ūdens liliju baseinu, kurā izveidots japāņu tilts un rožu arka, kas ved uz ēku. Dārzs valdzina ar it kā nevērīgumu, mākslīgi veidotu vidi, kas atgādina nesabojātu dabu. Kad Monē aizrāvās ar Japānas mākslu, viņš arī savu dārzu rekonstruēja, ienesot tajā Japānas vēsmas.Jūlija vidū rozes dārzā jau bija pārziedējušas, bet tik un tā bija ārkārtīgi iespaidīgi. Apbrīnoju, ka cilvēki simts gadu ir uzturējuši to, ko cilvēks savas dzīves laikā izveidojis,» priecājas Ilze.
Dabas burvības apņemti, ceļotāji tālāk piestāja vienā no skaistākajām piekrastes pilsētiņām – Etretā. Tajā mīt vien ap tūkstoš iedzīvotāju, bet apbrīnojamie klinšu veidojumi vilina tūristus no visas pasaules. Takas vienā pusē iznirst robotās Normandijas kaļķakmens klintis, otrā – neliela, oļiem klāta pludmale, ko Ilze apraksta pāris vārdos – neizmērojams dabas skaistums.
Ceļojuma noslēgumā latvieši vēlējās apskatīt Sanmišelas klosteri, kas uzcelts jūras vidū uz vientuļas klints. Tagad uz to ved uzbērts ceļš, bet savulaik svētceļnieki, sagaidot bēgumu, brida uz to pa atkāpušos jūru.
«Mūsu plānos gan neietilpa okeāna bēgums, un es gaidīju parastu pludmali, bet bēgumu izbaudījām pilnā apmērā,» atzīst Ilze. Paisuma un bēguma izrobotās kaļķakmens klintis veido fantastiskas kraujas 60 metru augstumā. Ilze stāsta, ka līdz 2015. gadam klosterī paredzēta liela rekonstrukcija un apkārtnes pārveidošana. Plānos ietilpst nojaukt veco uzbērumu, pa kuru iespējams nokļūt līdz klosterim. Tā vietā tiek celts gājēju tilts, lai klostera apmeklētājiem būtu iespēja izjust bēguma efektu, jo pēc tā paveras liels klajums. Abatijas apskates tīkotāju ir daudz, tāpēc jāstāv ļoti garā rindā, tomēr pēc iekļūšanas klosterī nekādas drūzmēšanās un cilvēku pūļu nav, jo klosteris liels un tajā ir ļoti daudz ko redzēt.
Okeāna piekrastes apceļošana turpinājās ar velosipēdiem. Guvušiem neaprakstāmus dabas iespaidus un emociju gammu, ceļotājiem gan laiks atgriezties mājās, lai jau atkal plānotu nākamo atvaļinājumu. ◆
