Teātra režisore un dramaturģe Dace Micāne-Zālīte pārliecināta, ka vairāk jārunā un jāmāca bērniem par zemgaļu cilti un tās brīvo garu
Ar teātra režisori un dramaturģi Daci Micāni-Zālīti, kas no Bostonas ieradusies Latvijā un savā dzimtajā Jelgavā radoši pavada vasaru, sarunājam tikšanos pie jaunās studenta skulptūras J.Čakstes bulvārī. «Man ļoti patīk ūdeņi. Upe jau ir dzīva,» viņa teic, atzinīgi novērtēdama arī glītās pārmaiņas Driksas un Lielupes krastos. Pavisam drīz Dace, kuru daudzi «Ziņu» lasītāji iepazinuši arī kultūras atvēruma «Pretskatu» slejā, dosies atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai būtu kopā ar vīru bērnu ārstu Egilu Zālīti un dēlu Krišjāni. Taču domās un darbos viņas mājas vienmēr būs Latvija!
– Pagājušās nedēļas nogalē Emīla Dārziņa muzejā «Jāņskola» Jaunpiebalgā izskanēja jūsu kopā ar flautisti Agitu Cerusu-Aristu rīkotā «tālo māsu vakarēšana» jeb vārda un mūzikas ceļojums pa dažādām Amerikas takām. Vai viss izdevās, kā iecerēts?
Jā, Jaunpiebalgā gāja ļoti labi! Izdevās, un to mums pateica cilvēki. Ar Amerikas Latviešu apvienības atbalstu iznākusi mana dzejoļu grāmata «Vāveru gane». To arī lasīju kopā ar savu brīnišķīgo kolēģi un virtuozo flautisti Agitu. Mēs jau esam uzstājušās Bostonā – viņa spēlē, bet es runāju tekstus, lasu dzeju. Ļoti būtiski atrast pareizo formu šiem pasākumiem. Tā nonācām pie atziņas, ka mūsu senčiem bija gudra doma rīkot vakarēšanu, kad cilvēki labprātīgi sanāk kopā un pavada laiku brīvā, nepiespiestā gaisotnē. Amerikā tas ir vēl svarīgāk, jo savā ikdienas dzīvē esam cieši saistīti ar darbiem, bērnu skolu. Tāpēc ir būtiski atrast saskarsmes punktus. Mēs redzam sevi tādā vakarēšanas formātā. Esam sapratušas, ka ejam pareizu ceļu.
– Kāpēc šī sanākšana notika Jaunpiebalgā, nevis, piemēram, Jelgavā?
Emīla Dārziņa muzejs ir laba vide, kur uzstāties. Taču, kad vēl dzīvoju Rīgā, tēvabrālis Pēteris Micāns mani aicināja Jaunpiebalgā rīkot garīgās mūzikas koncertus. Turklāt māsai Jaunpiebalgā ir mākslas skola. Man Konektikutā bija latviešu skola. Labdarības akcijā, izsolot Jaunpiebalgas Mākslas skolas audzēkņu darbus, savācām naudu, par ko atjaunoja Jaunpiebalgas baznīcas durvis. Ir daudz šādu krustpunktu. Tie ir svarīgi.
– «Tālo māsu vakarēšanas» mērķis bija ļoti augsts – atklāt, kā atmirdz mūsu Saules koks un kāds ir latviešu pasaules garīgais starojums. Kā īsti mēs mirdzam?
Starojam ar to, kas ir visa mūsu latviskā pasaule. Trūkst vārdu, lai to izstāstītu, bet cilvēki, kas iet un meklē Saules koku jeb Garo pupu, to arī sajūt. Mums ir labi ceļa rādītāji – tautasdziesmas, kurās aicināts dzīvot pēc labākās sirdsapziņas un ieviest savstarpējās attiecības, ko latvieši sauc par tikumiem. Tas ir ieprogrammēts, sākot ar Dainu pasauli un jaunlatviešiem, līdz pat mūsdienām. Svarīgi šo ķēdi nepārraut. Vairāk vai mazāk to var redzēt katra mākslinieka rokrakstā. Arī es savā režisores rokrakstā attēloju šo starojumu – dzīvoju tajā un radu caur to. Man ir mani darbi, kas runā paši par sevi. Piemēram, skatuves uzvedumi, kas bijuši Dziesmu svētkos. Tautas deju uzvedums «Ritums». Pirms gada Līvu svētkos Tautas deju ansamblis vēlreiz nodejoja izrādi «Zalkša līgavas», ko veidojām kopā ar horeogrāfu Jāni Purviņu, komponistu Dāvi Staltu un mākslinieci Sandru Strēli. Savukārt pirms desmit gadiem Ķīpsalā Latvijas folkloras ansambļi izspēlēja senās latviešu kāzas. Katram novadam bija viena vedību epizode. Sēlijā notika līgavas lūkošanās, Latgalē – viņas pavadīšana, bet Vidzemē – jaunās sievas sagaidīšana tēva sētā. Vakara epizodi mārtošanu jeb mičošanu izspēlēja mūsu pašu «Dimzēns». Finālā bija Garā pupa – Debesu kāzas, kur Dieva dēli prec Saules meitas. Tas bija kā teātris rituāls.
– Kādas emocijas izraisīja šā gada Dziesmu un Deju svētki?
Pirmkārt tās bija par pašu tautu, kas ir mūsu lielākā vērtība. Tā sadalās tajos, kas dzied un dejo, kas skatās un pārdzīvo līdzi, un tajos, kas dod naudu, lai varētu dziedāt un dejot. Latviešiem viens no tikumiem ir talka. Īstenībā Dziesmu svētki kaut kādā mērā arī ir šis princips, kad ļaudis brīvprātīgi sanāk kopā, lai dziedātu un dejotu. Tas prasa milzu izturību un atklāj vērtības, kādas ir tikai mums. Maiju indiāņi, kas civilizācijai atstājuši milzīgas bagātības, šādā forumā vairs nevar sanākt kopā. Arī tibetieši nevar, bet mēs varam. Esam tauta ar savu spēju pašnoteikties. Mums arī ir savi vaideloši. Ļaudis, kas ir mūsu garīgie vadītāji. Šajā gadījumā – komponisti, dzejnieki, scenāriju veidotāji, diriģenti, horeogrāfi. Visi, kas šos svētkus nodrošināja. Viņi būtu ārkārtīgi jārespektē un jāgodā. Man sāpēja, ka Dziesmu svētku koncertu analīze sākās ar absolūti triviālu konceptu – par garu, par īsu. Par garu vai īsu var būt tikai studentam bikses! Šādā milzīgā garīgā forumā par to nevar būt runas! Tāpēc jāmāk pateikt šiem cilvēkiem paldies un noliekt galvu viņu priekšā. Jāpadomā arī, ko mēs, kas skatījās un uzņēma šīs garīgās emocijas, varam viņiem labu teikt.
– Taču tauta brauc prom. Arī jūs jau vairākus gadus esat svešumā…
Bet cilvēki arī atgriežas. Ja jāpelna nauda vai jāizglītojas, tie ir pietiekami nopietni iemesli, lai dotos prom no Latvijas. Taču aizbraukšana nenozīmē atsacīšanos no Latvijas vai tās interešu noniecināšanu. Daudzi, kas dzīvo un strādā Amerikā vai Eiropā, izglīto tur savus bērnus un sūta līdzekļus uz Latviju, to dara, redzot sevi kontekstā ar mājām – Latviju. Jā, aizbraukšana ir sāpīga, bet, no otras puses, jādomā, ka daudzi, fiziski klāt neesot, te ir garīgi ar nākotnes nodomiem Latvijā reiz ko darīt. Viņi ir jāpatur prātā kā šeit esošie, nevis fiziski aizbraukušie.
– Jūs esat teātra režisore un dramaturģe, rakstāt dzeju, mācāt bērniem aktiermeistarību, lasāt referātus latviešu centros, veidojat publikācijas par kultūru dažādiem izdevumiem. Kā veidojies jūsu mākslinieciskais aicinājums?
Manā dzīvē liela loma bijusi manai mammai latviešu valodas skolotājai un dzejniecei Guntai Micānei, tēvam Jānim, kas bija ārkārtīgi gudrs cilvēks, un skolotājiem – humanitāro zināšanu, mūzikas, režijas –, arī grāmatām, manam jogas skolotājam. Visi šie cilvēki dalās ar zināšanām. Tā ir augstākā vērtība. Mani iedvesmo, ka ar režijas mākslas valodu arī es varu savam skatītājam sniegt kādas zināšanas. Viņš atnāk uz teātri, un dvēselē ieplūst kāda atklāsme. Ir mākslinieki, kas māca caur negatīvo vai ļoti traģisko. Es tāda neesmu. Man patīk stāstīt par lietām, kas apliecina dzīvi. Man pašai tas visu laiku ir nepieciešams. Šis skaistums. Visa pasaule ir skaista. Var teikt, ka tieši skaistums cilvēku visvairāk baro. Kāpēc mīlam saullēktus un saulrietus? Ja vien mēs spētu kosmosa kuģī ceļot cauri galaktikām un redzēt zvaigznes! Skaistums ir netverams ar to, ka ir mirklīgs – atmirdzums ūdenī, zieda plaukšana, bērna smaids, veca cilvēka gudrās acis. Tas jau no mazotnes caur pārdzīvojumu jāmāca bērnam. Cilvēkā kaut kas mainās pārdzīvojuma rezultātā.
– Cik viegli vai grūti mūsdienu bērnos un jauniešos ir radīt šo pārdzīvojumu? Viņi taču auguši tehnoloģiju laikmetā.
Jā, tehnoloģijas ir liela problēma! To redzu, strādājot Amerikā ar saviem aktiermeistarības studijas bērniem. No sākuma, kad viņi spēlē etīdes, bērni izmanto tādas klišejas kā telefons, lielveikals. Tikai vēlāk viņi aiziet tēlu pasaulē, un tiekam klāt tam taurenim vai putniņam, kas vij ligzdu. Bieži jūtos, ka tehnoloģijas pārņem par daudz, un tad ir liela bezspēcība. Taču tehnoloģijas nedrīkst ignorēt. Jāpatur tās savā uzmanības lokā, un pašam jārāda tas taurenis. Kad bērns ierauga, cik šī trauslā būtne ir brīnišķīga, tas jau ir iezīmēts viņa pasaulē. Tas gan nenozīmē, ka man patīk strādāt tikai ar bērniem. Tuva ir arī pieaugušo pasaule. Kādreiz gribētu iestudēt Raiņa «Induli un Āriju». Mīlestības sāpes, nodevība, šķiršanās, uzskatu nesaskaņa, vientulība – tās ir ļoti sāpīgas pieaugušo cilvēku dzīves tēmas.
– Kādai auditorijai jūs rakstījāt savu pēdējo darbu «Kur meklēt Šambalu»? Vai arī pieaugušajiem?
Tas ir konkursa, kurā pārstāvēju Latviju, darbs angļu valodā. To rīkoja bērnu un jauniešu teātra organizācija «ASSITEJ USA», kas veido dramaturgu un režisoru domu, par ko un kā runāt ar jauno paaudzi. Tūkstoš vārdos bija jāuzraksta par neparedzētiem, negaidītiem kultūras krustpunktiem. Doma man radās nejauši, reiz kopā ar vīru pastaigājoties gar okeāna krastu. Mežā ieraudzījām vējā plivināmies tibetiešu lūgšanu karodziņus. Pēkšņi sapratu, cik tā ir spēcīga kultūras zīme. Mirklis, un jau esi Tibetā! Manā lugā satiekas latviešu meitene un tibetiešu meitene. Tas notiek Tibetas kalnos, kur latviete nokļuvusi, ieejot ģeniālā Nikolaja Rēriha gleznā. Tur ir arī Vēja zirgs. Meitenes ceļo un nonāk Ņujorkā, kur, izrādās, arī ir Rēriha muzejs. Lugu nominēja un pēc starptautiska konkursa atlases izvirzīja lasījumam «One Theatre World 2013» teātra festivālā Klīvlendā. Īstenībā tas ir ļoti liels starptautisks sasniegums. Lugu angļu valodā tulkoja mans vīrs Egils.
– Nākamgad Rīga pārtaps Eiropas Kultūras galvaspilsētā. Cik ievērojams būs šis notikums?
Jā, tas būs liels notikums! Kultūras piedāvājums Latvijā ir milzīgs. Cilvēkiem ir iespēja apmeklēt festivālus, koncertus. Par to nemaz vairāk nav ko runāt. Tikai pateikšu, ka man ļoti patīk tā ideja, ka ziemā ar rokām tiks pārnestas grāmatas uz Gaismas pili, kas mums būs jauns, garīgi spēcīgs, arī zinātnisks un akadēmiskas punkts. Nav nekā fundamentālāka par bibliotēku. Kad studēju Jeilā, tā bija mana mīļākā vieta.
– Studijas Jeila Universitātes Drāmas skolā pirms pieciem gadiem bija spēcīgs pagrieziens jūsu radošajā darbībā.
Tā bija mana pētniecība. Lai tur nokļūtu, starp citiem režisoriem izturēju pamatīgu konkursu. Tajā gadā bija tikai viena brīva vieta. Viņi meklēja jaunu režisoru, kas jau strādājis. Mani pieņēma, jo man bija šie Dziesmu svētku uzvedumi, kā arī darbi jaunatnei, un tos ļoti augstu novērtēja. Studēju grieķu teātri, Šekspīru, darbu ar aktieri un tekstu. Mācījos taisīt maskas, jo mani interesēja rituālu teātris. Asistēju divām teātra izrādēm. Kā režisore izgāju cauri visiem izrādes tapšanas posmiem. Atšķirība, kā to dara Amerikā, ir dramatiska. Tur tiek izdarīts maksimālais, lai režisors varētu visu savu enerģiju veltīt, lai strādātu un radītu.
– Savos «pretskatos» esat rakstījusi, ka Jelgavā vajadzētu ierīkot pašvaldības atbalstītu kino zāli, kā arī apkopot liecības par mūsu pilsētas čigāniem. Kādus kultūras virzienus vēl Jelgavā varētu attīstīt?
Pilsētas tēlā svarīgi izcelt to, kas ir pāri par visu, – Jelgavas pili un tās akadēmisko vidi. Jelgava tomēr ir studentu pilsēta, un tas būtu vairāk jāakcentē. Vēl, manuprāt, mēs par maz runājam par zemgaļu cilti un tās brīvo garu. Tā ir tēma, ko mācīt bērniem. Reiz Bostonas latviešu skolā bija jāzīmē katram savs Saules koks un tam piederošais. Viens bērns uzzīmēja egli, bet pie tās – zemgaļu cilti. Mums te tilta galā uzlikti divi vācieši. Labi, bet labāk es gribētu redzēt virsaiti Nameju zirgā. Mums, latviešiem, visi ir zirgā – Dieva zirgi, Saules zirgi. Zirgs ir kustība. Tāpat kā Saule. ◆
Dace Micāne-Zālīte
Dzimusi 1964. gadā Jelgavā
1983. gadā absolvējusi Jelgavas Mūzikas koledžu flautas specialitātē
1989. gadā saņem režijas diplomu Latvijas Valsts konservatorijā
Zināšanas dramaturģijā papildinājusi Latvijas Universitātē Rakstnieku savienības rīkotajos rakstniecības kursos
2007./08. akadēmiskajā gadā studē Jeila Universitātes Drāmas skolā
Darbi: «Savādā pasaule», «Zemes dziesma», «Ieklausies», «Latviešu kāzas», «Mistērija par Rīgu», «Īkstīte», «Ritums», «Reiz bija» (šī luga saņēma Lielo folkloras balvu kategorijā «Tradicionālā kultūras mantojumā balstīta jaunrade»), «Zalkša līgava», dzejoļu krājums «Vāveru gane»
