«Galvenais – ievērot drošības tehniku!» Kad šis piekodinājums līdz ar opapa milzīgo metāla korpusā ģērbto elektrisko urbi un tikpat lieliem gumijas cimdiem nonāca mūsu ģimenes mantojumā, mūžu nokalpojušais «sadzīves» darbarīks jau bija pilnībā izgājis no modes un arī gumijniekiem palikusi vien relikvijas vērtība. Bet par līdzi doto atziņu godīgi jāatzīst – arī tā sākotnēji biežāk prātā nāca tikai tad, kad ķibele jau notikusi.Tā nu ir, ka mums piemīt tieksme mācīties pārsvarā no savām kļūdām, un pēc šīs teorijas neko neizsakoša var būt gan «cilvēciskā faktora» izraisīta dzelzceļa katastrofa ar astoņiem desmitiem upuru Spānijā vai vilcienu sadursme Šveicē, gan no viadukta nogāzies pasažieru autobuss Brazīlijā. Taču, ja piekrītam, ka īstā dzīves skola ir un paliek pašu pieredze, vai pēdējā laikā tā ģimenēm un valstij nekļūst par dārgu?Ugunsgrēks Rīgas pilī, kas, izrādās, dzēsējiem pieejama tikai no vienas puses. Skābekļa balonu sprādzieni Stradiņa slimnīcas pagrabtelpā, kur tiem drošības apsvērumu dēļ nebūtu jāatrodas. Vairāk nekā seši desmiti šovasar Latvijas ūdenstilpēs «labprātīgi» noslīkušu cilvēku un simti autoavārijās cietušo… Darba vietā vilciena sabraukts cilvēks un nupat pirms dažām dienām smagu elektrotraumu guvis «Latvenergo» darbinieks, kas atsauc atmiņā mantotos cimdus…Tikmēr itin vieglu roku mēdzam parakstīties savos darba drošības žurnālos un vairākos amatos nepieciešamās sanitārās grāmatiņas, kā noskaidrojuši Latvijas Radio jaunie žurnālisti, nereti nopērkam par naudu. Kamēr pievakarē pie automašīnas stūres apceru šo «drošības» tēmu, priekšā braucošais velosipēdists bez kāda rokas norādes brīdinājuma izlēmis nogriezties. Tā kā viņš ir pietiekamā atstatumā, arī man nav sevišķu iebildumu. Kam velti saspringt… ◆
