Bijušo Jelgavas Domes deputātu juristu un nekustamā īpašuma nozares speciālistu Sergeju Ņevoļski intervē Edgars Kupčs
– Pagājuši divarpus mēneši, kopš neesat deputāts. Ar ko nodarbojaties, vai politiskajās aktivitātēs iesaistāties?
Kopš 2009. gada augusta, kad mani izslēdza no Tautas saskaņas partijas, politiskā statusa man nav. Esmu bezpartejisks.
– Fondu «Desanta brālības kareivju piemiņa» vēl vadāt?
Fonds ir dzīvs, tā ir sabiedriska organizācija, kas lielākoties nodarbojas ar labdarību. 31. jūlijā (daļa jelgavnieku tad atzīmē tā dēvēto Jelgavas atbrīvošanas dienu, kad pilsētā mainījās okupācijas varas – red.) bija pēdējais pasākums, kurā baroju tautu – pāri par 600 cilvēkiem.
– Tam ar politiku nav saistības?
Nē.
– Bet 31. jūlijam un 9. maijam tomēr ir īpaša un atšķirīga nozīme Jelgavas sabiedrībā.
Gan 31. jūliju, gan 9. maiju Jelgavā nu jau diez vai var saistīt ar politiku, jo tie cilvēki, kas šos pasākumus rīko, ir sabiedrisko organizāciju dalībnieki. Protams, vienmēr ap tādām aktivitātēm grozās arī politikas cilvēki. No rītiem šajos pasākumos neesmu bijis, pēcpusdienās nodrošinu tikai savu – saimniecisko – daļu. Esmu to darījis, tas man patīk, tāpēc arī turpināšu.
Jelgavā pastāv divas lielas kopienas – ap 70 procentiem latviešu, un tad tā otra. Mums ir katram sava kultūra, tradīcijas. Arī šajos divos pasākumos piedalās diezgan daudz (15 – 20 procentu) latviešu, pats esmu runājis latviski, ēdinot cilvēkus. Mūsu izpratnē tās ir svētku dienas, ko cienām. Tas ir aiz cieņas pret vēsturi, mūsu senčiem. Mani senči ir piedalījušies šajā karā, bet arī mani radinieki ir nopietni cietuši represijās. Tāpēc nedrīkst ieņemt viennozīmīgu pozīciju, ka sarkanie ir vainīgie un ka sarkanie ir krievi. Cieta visas tautības, mēs varam skatīties uz čečeniem, ingušiem un citiem. Visi ir cietuši totalitārisma dēļ.
– No politikas sevi nodalāt?
Jā, tikko mani izslēdza no partijas, uzskatu, ka neesmu bijis politikā, kaut arī biju deputāts.
– Deputāts jūs bijāt sešus gadus. Pirms pēdējām vēlēšanām diezgan drosmīgi un atklāti pateicāt, ka vairs nestartēsiet, jo nevarat izpildīt vēlētājiem dotos solījumus un ka kauns ir solīt, bet nepildīt. Vai tiešām, ja strādā opozīcijā, būtībā Jelgavas pašvaldības darbā nevar piedalīties?
Jā, tas nav iespējams. Ja pat teorētiski būtu iespēja piedalīties pašvaldības darbā, tā būtu parodija. Tev tad ir jāatbalsta pašvaldības gada budžets, ko sagatavojusi koalīcija. Tad tev kaut ko piedāvās. Varam atcerēties tā saucamo Eihvalda (Jelgavas Domes deputāts Andrejs Eihvalds no «Saskaņas centrs» (SC) – red.) piedāvājumu par pabalstiem jaundzimušajiem 50 latu apmērā. Viņam tika atļauts šo ideju pasniegt kā savu, protams, Domes koalīcija to atbalstīja, jo viņš pēdējos četrus gadus atbalstīja koalīciju. Par šo atbalstīšanu arī nopelnījis amatu SIA «Jelgavas ūdens». Protams, neviens nevarēja prognozēt, ka viņu neiekļaus SC sarakstā pirms vēlēšanām, bet tam pašam Rāviņam būtu izdevīgi, ja arī nākamajā sasaukumā viņš būtu. Jo viņš ir prognozējams, viņš ir savējais pēc būtības, nav jāgaida pārsteigumi no nezināmiem cilvēkiem.
Sešu gadu laikā es sagatavoju ap 30 lēmumprojektu, vidēji vienu mēnesī. Lai sagatavotu kvalitatīvu dokumentu, jābūt pieejamai informācijai par pašvaldības darbu. Taču Jelgavā man tādas nebija, mani neiesaistīja projektu apspriedēs. Viens gadījums – nododot ekspluatācijā promenādi, tur bija saliktas miskastes, kam nebija apakšas. Cilvēki met atkritumus, bet tie izkrīt uz bruģa. Mēs to apspriedām komitejā, rādīju fotogrāfijas, bija padsmit argumentu, kāpēc tām urnām ir tādas apakšas. Protams, ar laiku viņi saprata, ka tas ir stulbums, un visu izlaboja. Bet kāpēc man visu laiku ar tādu spēku jāpierāda, ka kaut kas darāms citādi? Mēs taču esam kolēģi. Vēl viens gadījums – Jelgavā ir norādes uz dažādām citu valstu pilsētām. Piemēram, diez vai krievs vai lietuvietis sapratīs, ka norādē rakstīts Šauļu vai Pleskavas virziens, jo tas uzrakstīts tikai latviski. Rīgā pie Dienvidu tilta un citās vietās ir starptautiski apzīmējumi. Vēl viens – pagājušā Jelgavas Domes sasaukuma sākumā runājām par 12. autobusa nodrošināšanu reizi stundā vakaros un brīvdienās. Rublis teica – tur vairāk cilvēki brauc ar «Mercedes», var atbraukt ar taksi un tā tālāk. Trīs mēnešus pirms vēlēšanām, protams, nejauši, viņi sāka šo jautājumu pētīt, līdz autobusu nodrošināja. Protams, tas ir labi, bet nepatīkami, ka tevi tur par duraku.
Jebkurā Domes vai komitejas sēdē deputātiem tiek izvilkti priekšā jau gatavi, apspriesti, Rāviņa izdomāti jautājumi, kur viss izdomāts bez tevis. Tev kā deputātam ir tikai jāpaceļ roka. Es šādā pasākumā negribu piedalīties. Deputātu funkcija tad ir vienkārši legalizēt idejas, ko piedāvā pašvaldības speciālisti. Bet ir taču 15 deputātu, kas katrs kādā nozarē arī ir speciālists. Ja deputāts ir iesaistīts komitejā, viņš būtu jāiesaista pašvaldības darbā, bet tā nenotiek.
– Vai Jelgavas Domes deputāti ir balsojamās mašīnas?
Jā, nekas cits! Deputāts ir instruments lēmumu legalizācijai, lai parādītu, ka pie mums viss notiek demokrātiski. Bet tas nav nopietni, es esmu speciālists un negribu šajā cirkā piedalīties.
– To jau izšķir pats sākums – vai deputāts paliek opozīcijā vai ne.
Pozīcijas cilvēki gandrīz visi tiek pie amatiem, tad viņiem arī ir pieejama informācija. Uzreiz pēc iepriekšējām vēlēšanām es izvirzīju jautājumu – kāpēc ikviens deputāts netiek pie tā sauktās Jelgavas Domes iekšējo dokumentu aprites. Pašvaldībā ir tāda sistēma. Bet deputāti tai netiek pielaisti, viņi nezina, kas notiek tajās komitejās, komisijās un apakškomisijās, kurās viņi nestrādā. Ja kaut ko vajag, jāraksta pieprasījumi. Informācija ir pats galvenais instruments, ja tev tās nav, tu esi bezspēcīgs, tu neko nevari panākt, viss notiek aiz muguras.
– Kas jums liedza jau 2009. gadā strādāt pozīcijā? Jūs toreiz gribējāt būt par mēra vietnieku saimnieciskajos jautājumos, kā notika amatu sadale?
Jā, bet situācija bija tāda – SC otrais labākais rezultāts pilsētā, arī pēc plusu skaita. Tiku nominēts amatam, bet divi cilvēki, kas SC sarakstā stāvējuši man aiz muguras, ne tikai atturējās, bet pat pacēla rokas «pret»!
– Ar viņu divām rokām jau arī nebūtu pieticis.
Ne par to stāsts. Jautājums – ja jau neuzticaties šim cilvēkam, kas bija pirmais numurs sarakstā, lokomotīve, ko jūs tur darījāt? Pirms tam parakstījuši partijas programmu, solījumus… Man arī pirms vēlēšanām bija sarunas ar Rāviņu, pateicu – gribu to, to un to, bet strādāšu tā, kā uzskatīšu par pareizu. Protams, viņu tas neapmierināja. Jo tur tika aktualizēts arī Nekustamā īpašuma pārvaldes (NĪP) jautājums, atkritumu tirgus monopolizācija Jelgavā un citas lietas.
– NĪP jautājums jums laikam būtisks – vairākkārt esat prasījis valdes locekļa Jura Vidža atstādināšanu. Kur NĪP ir problēmas?
Problēma ir tā, ka NĪP ir izdevīgi neizglītoti, nesaprotoši dzīvokļu īpašnieki, kas atrodas NĪP rokas pārvaldības režīmā. Ar viņiem ļoti vienkārši var manipulēt. Uz 60 dzīvokļiem var palaist cilvēku, kas pilda mājas vecākā funkcijas. Bet pēc būtības šis cilvēks ir skolotājs, policists, medmāsa vai sociāli aktīvs pensionārs. Šim cilvēkam tiek uzticēts apstaigāt 60 dzīvokļus un pierunāt to īpašniekus nenormālām investīcijām. Es pat nerunāju par renovāciju, tur bija arī liftu kapitālie remonti un citas lietas. Vai tāds cilvēks var kādu pierunāt? Diez vai. Bet šis komunikācijas modelis ar klientiem nav pieņemams tiem cilvēkiem, kuri pelna naudu, kas saprot, kas notiek, kas cik maksā un kā un kur investēt.
– Kas tur slikts? Visi taču apzinās, ka mājas ir vecas un nolietojušās un ka investīcijas vajag.
Sliktums ir tas, ka NĪP ir diezgan liels neuzticības kredīts. Tas ir tādēļ, ka sadarbības modelis, kas izveidots starp NĪP un dzīvokļu īpašniekiem, nav caurspīdīgs.
– Kur tajā ir riski? Parastam cilvēkam jau bieži vien patīk, ka viņa vietā visu izlemj, izdara, turklāt par salīdzinoši mazu apsaimniekošanas maksu.
Ne visiem tas patīk. Šis jautājums regulāri tika pacelts, jo ir cilvēki, kuriem nav vienalga un kuri varbūt izvēlētos citu mājas pārvaldīšanas modeli. Jelgavā vismaz divi normāli piemēri ir zināmi. Zvejnieku ielai 15 izdevās pārņemt varu savā mājā un tikt vaļā no attīstītāja, kurš bija izdomājis sev mūžīgu biznesu, apsaimniekojot šo projektu. Viņi izveidoja biedrību un paši neatkarīgi saimnieko. Arī mūsu mājā (Asteru iela 14a – red.) ir interesants modelis, ko es pats pirms vairākiem gadiem izstrādāju, būdams uzņēmuma vadītājs.
– Par jūsu māju un tā pārvaldīšanu ne reizi vien publiski ir pasmaidījis bijušais Jelgavas mēra vietnieks Vilis Ļevčenoks.
Ļevčenoks no mana skatpunkta ir «sarkanais direktors». Kādreizējais gaļas kombināta direktors. Acīmredzot viņš tur bija labs direktors, bet viņš ir padomju laikos ražots menedžeris ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, viņam ir liela pieredze pilsētas saimnieciskajos jautājumos, bet mēs arī redzam, kādas Jelgavā radušās problēmas ar šo profesionālo rīcību. Daudz kas izdarīts, bet ir arī daudz kļūdu. Ļevčenokam nav speciālās izglītības, bet viņš sevi uzskata par ekspertu. Protams, viņš var par mums smaidīt.
– Bet jūs ar savu māju varat rādīt piemēru Jelgavā?
Protams! Pašlaik Jelgavā tas ir vienīgais tādas pārvaldīšanas modelis, ko biju plānojis caur NĪP organizēt pilsētā. Mums ir nodibināta biedrība, tātad jau neesam kolhozs, bet juridiska persona. Mums ir divu veidu līgumi – viens starp biedrību un mājas apsaimniekotāju, tas nosaka sadarbības principus. Un tad vēl katram dzīvokļa īpašniekam ir individuāls līgums ar apsaimniekotāju. Tā ir sistēma, ka mums ir sava nauda. Tā nāk no diviem avotiem – savulaik noslēdzām līgumu ar mobilo pakalpojumu operatoru, uz jumta ir retranslators, par ko ik mēnesi saņemam garantētu summu. Otru daļu mums maksā mājas apsaimniekotājs «Labo namu aģentūra» – pieci santīmi par kvadrātmetru jeb gandrīz divi simti latu mēnesī no samaksātās apsaimniekošanas naudas pārvaldnieks skaita uz mūsu biedrības uzkrājumu fondu. Apsaimniekošanas tarifā ir iekļauta pozīcija «Uzkrājums», un ar to mēs rīkojamies, nevis apsaimniekotājs. Mums ir sava nauda, paši plānojam remontus, līdz ar to apsaimniekotāja palīdzība šajā jautājumā nav vajadzīga.
– Kāpēc tad jūs maksājat apsaimniekotājam, ja tas jums maksā atpakaļ?
Viņš mums samaksā tikai daļu par uzkrājuma fondu. Pieņemsim, ka mums tarifs ir 33 santīmu par kvadrātmetru, tātad pieci santīmi no tā ir mūsējie, bet 28 paliek viņam. Apsaimniekotājs nodrošina visus komunālos pakalpojumus, nevienam iedzīvotājam nesāp galva, vai un kad sāksies apkures sezona, kā tas bija Satiksmes ielā 35. Mums nedraud ūdens atslēgšana kā Māras ielā 1. Kopš 2009. gada novembra, kad sākām sadarbību ar «Labo namu aģentūru», mums tādu problēmu nav. Apsaimniekotājs nodarbojas ar atkritumu izvešanas organizāciju, teritorijas uzkopšanu, apkopējas algošanu, tehnisko servisu. Bet mēs par savu naudu pagājušajā gadā varējām realizēt projektu, par gandrīz sešiem tūkstošiem latu paplašinot stāvlaukumu. Sākumā bija 40 vietu, bet ir 60 dzīvokļu, tāpēc tagad katram ir vieta mašīnai. To izdarīt varēja ar uzkrājuma fonda naudu. Arī žogu ap māju uzlikām par savu naudu.
– Bet NĪP pateiks – maksājiet mums vairāk, arī varēsim uzkrāt un pēc tam vairāk padarīt!
Bet nauda atrodas pie NĪP! Tad NĪP organizēs iepirkumu – jūs zināt, kā viņi to dara? Mūsu gadījumā to paveic paši kaimiņi – vakarā savācamies un izlemjam. Vienam kaimiņam tēvs ražo bruģakmeni, ko uz pusgadu mums iedeva ar bezprocentu aizdevumu.
– Tik lielā mašinērijā ar NĪP, kas apsaimnieko vairāk par 300 māju, kas tāds ir iespējams?
Protams! Tas NĪP pat būtu izdevīgi, jo vienkāršāk strādāt ar biedrības trīs cilvēku valdi, nevis simts dzīvokļu īpašniekiem. Katrā mājā sava biedrība, kas pieņem lēmumus, rīkojumu iedod apsaimniekotājam, kas to izpilda. Pašlaik ir tā, ka katru gadu martā NĪP organizē dzīvokļu īpašnieku sapulces, uz kurām ierodas trīsarpus cilvēku. Bet mūsu gadījumā biedrībai ir valde, kas ieinteresēta strādāt, un man kā apsaimniekotājam, kā uzņēmuma vadītājam būtu vieglāk komunicēt ar simts biedrībām, nevis 20 000 dzīvokļu īpašnieku – fiziskajām personām.
– Kāpēc Jelgavā tāda sistēma nestrādā? NĪP grib «sēdēt uz naudas»?
Jā, NĪP tāda sistēma nav izdevīga. NĪP ir izdevīgi realizēt tādus siltināšanas projektus kā 4. līnijā 1, kas tika īstenots par nenormālu naudu ar nesaprotamu iznākumu. Stipri šaubos, ka tur tika sasniegti tie energoefektivitātes mērķi, kas bija uzlikti uz papīra.
– Citās mājās situācija ir labāka.
Jā. Bet es uzskatu un man piekrīt arī zinātņu doktori un nozares speciālisti, ka jebkurš renovācijas projekts ir izdevīgs, ja investētā nauda «atmaksājas» septiņu gadu laikā. Ja ne, 15 gadu termiņš ir tīrākais zaudējums, neatmaksājamas investīcijas. NĪP katru gadu dzied vienu un to pašu dziesmu: «Rīt vai parīt beigsies nauda! Davai, ātrāk renovēsim!» Bet līdz 2020. gadam nekas nebeigsies, jo līdz tam laikam Latvijai dots termiņš samazināt energopatēriņu dzīvojamajā sektorā un atbalsta nauda tam būs vienmēr.
– Ozolnieki, kur siltināšana notika ar vērienu, vairs nevarot šos projektus «pavilkt», jo pašvaldības uzņēmuma vērtība vairs nesedzot kredītsaistību palielinājumu.
Tas ir viens. Bet mēs varam salīdzināt Ozolniekus un Jelgavu ar Valmieru, kas ir līderis renovācijā. Tas liecina, ka Valmieras apsaimniekošanas uzņēmumam ir diezgan liels dzīvokļu īpašnieku uzticības kredīts. Jelgavā katrā projektā ir liela opozīcija, jo cilvēkiem nepatīk tas stils, kā viņiem uzspiež siltināšanu: «Ja jūs tagad nepiekritīsiet, paši būsiet vainīgi, otru iespēju nepiedāvāsim!» Bet tā nedrīkst ar klientiem runāt, viņi ir jāpārliecina. To var izdarīt nevis mājas vecākais, bet speciālists, NĪP darbinieki. Tagad gan vismaz viņiem ir zināšanas, daļa ieguvusi augstāko izglītību, arī Vidžis bieži brauc uz Vāciju, laikam mācās. Turklāt jārunā ir ne tikai par plusiem, bet arī mīnusiem, kas, protams, ir.
– Jūs kopumā esat par siltināšanu? Domes vadība jūs savulaik apzīmējusi kā tautas ienaidnieku, kas visu Jelgavu samusinājis pret to.
Es esmu diezgan taupīgs cilvēks, tajā skaitā siltumenerģijas un elektrības ziņā. Bet es esmu par prātīgu renovāciju, nevis siltināšanu par katru cenu, kā tas tika izdarīts 4. līnijā. Es pat nerunāju par būvniecības kvalitāti. Svarīgi, lai tas ir izdevīgi ne tikai Jelgavas vadībai, kas sevi var definēt kā energoresursu ziņā vistaupīgāko pilsētu. Tā ir politiskā kapitāla veidošana uz dzīvokļu īpašnieku rēķina. Būtiski, lai dzīvokļu īpašniekiem tas būtu finansiāli izdevīgi, nevis ar mīnusa zīmi.
– Kā panākt, lai būtu ar plusa zīmi?
Renovāciju var realizēt dažādi. Atbalsta piešķiršanas nosacījumos nav teikts, ka māja obligāti jāaplīmē ar putuplastu, bet gan tas, ka jāsasniedz vismaz 20 procentu efektivitāte. To var panākt, nomainot siltummezglu un aprīkojot dzīvokļus ar individuālām siltumenerģijas uzskaites sistēmām. Šie darbi nemaksātu simts tūkstošus latu. Aizdevumu var paņemt uz trim, pieciem gadiem, norēķināties un tad domāt par nākamo posmu. Bet NĪP tas acīmredzot nav interesanti, viņiem vajag apjomu, jo tajā iesaistīti celtnieki, materiālu ražotāji un piegādātāji, banka, kas kreditē projektu, un, protams, NĪP, kas visus šos apgrozāmos līdzekļus «laidīs caur sevi».
– Visai ekonomikai tas ir labums.
Kāds ir ieguvējs, bet kāds – zaudētājs. Es kopumā esmu par, bet tā, lai tas man kā dzīvokļa īpašniekam ir interesanti. Kā var būt interese investēt 5000 latu dzīvoklī, kas patlaban maksātu astoņus tūkstošus? Es investēju 75 procentus no esošās vērtības un vēl maksāšu 5000 šodien, bet 15 gadu kredīta atdošanas laikā vēl 5000 latu. Pēc 15 gadiem pārdosi savu dzīvokli par 18 tūkstošiem latu, lai atgūtu ieguldīto? Nezinu. Par tādiem ieguldījumiem var nopirkt vēl vienu mājokli.
– Bet būtu vismaz glītas māju fasādes.
Jā, tikai glītas fasādes. Bet pašlaik NĪP nav noskaņota tā, lai dzīvokļu īpašnieki būtu ieinteresēti sava īpašuma pārvaldīšanā. Viņiem ir dresēti māju vecākie bez pieredzes un izglītības, tiem pateikts, lai staigā pa dzīvokļiem ar nesaprotamām aptaujas lapām un liek parakstīties par renovāciju, tajā pašā laikā nespējot cilvēkiem izskaidrot, kas tā siltināšana ir un ko tā dos.
– Būtībā dzīvokļu īpašnieki maksā par pakalpojumiem, ko saņem nepienācīgā kvalitātē vai nesaņem nemaz?
Tieši tā. Bet mūsu mājā mēs varam parādīt katru darbu, varam pataustīt, kur nauda izlietota.
– Jūs jau kādreiz arī esat gribējis kļūt par NĪP vadītāju…
Jā, bija tādas ambīcijas. Tagad tas nebūtu iespējams, jo likums neļauj reizē būt deputātam un pašvaldības uzņēmuma vadītājam. Bet toreiz, jā, es to gribēju. Bija idejas, kā uzņēmumu restrukturizēt un mainīt apsaimniekošanas sistēmu pilsētā.
– Pirms 2009. gada vēlēšanām teicāt, ka mājokļu apsaimniekošanā, atkritumu nozarē un siltumapgādē vienīgā iespēja samazināt rēķinus ir konkurence. Šo gadu laikā redzat uzlabojumus?
Atkritumu tirgū Jelgavā ir mākslīgi izveidota SIA «Jelgavas komunālie pakalpojumi», kas radīta sadarbībā ar SIA «Kulk». 51 procents pieder Domei, 49 – «Kulk». Uzreiz jautājums – kāpēc tik lieliska iespēja SIA «Kulk» veidot kopuzņēmumu tika dota bez konkursa? Ja būtu konkurss, interesentu rinda stāvētu, zinot, ka līdz 2030. gadam uzņēmumam būs monopola tiesības! Tad var plānot investīciju programmu, ņemt aizņēmumus un tā tālāk. Šis jautājums ir retorisks, uz to atbildes nekad netiks sniegtas. Tas ir no tās pašas sērijas, kāpēc ledus halle tika būvēta sadarbībā ar uzņēmēju Kanašku un tā tālāk. Domāju, lielie atkritumu apsaimniekošanas operatori, kas ir ļoti noskaņoti ienākt Jelgavā un kuru dēļ ir Satversmes spriedums par konkurenci atkritumu tirgū, protestēs un piespiedīs arī Jelgavu ievērot likuma izmaiņas un rīkot konkursu. Lai kā tas nepatiktu SIA «Kulk» un Jelgavas Domei, jo var nojaukt visus plānus.
«Fortum» ļoti jāstrādā pie siltumtīklu uzlabojumiem, trašu nomaiņas. Tas ietekmētu siltuma zudumus un arī tarifu. Es gan nezinu, kā «Fortum» būs ar loģistiku jaunajā biomasas koģenerācijas stacijā. Rūpniecības iela ir tik liela, cik ir, bet šķeldas apjoms tur būs jāpiegādā milzīgs. Ja to nedarīs pa dzelzceļu, es domāju, ka tā stacija pēc laika vienkārši stāvēs. Pieņemt no visām mašīnām tādu šķeldas apjomu būs grūti, atcerēsimies kaut vai laikus, kad cukurfabrika pieņēma bietes. Tur bija rindas vairāku kilometru garumā, un negribētos, lai tādas būtu arī Tērvetes un Rūpniecības ielas rajonos. Tur nav kur likt smagās mašīnas. Ja par loģistiku padomāts, tad ir ļoti labi, es esmu par.
– Jelgavā pastāv oligarhu ietekme?
Ir daži izredzēti uzņēmēji. Jā, tādi ir, bet par oligarhiem viņus nosaukt nevarētu. Viņiem ir paveicies. Jelgavā ir nerakstīts likums, ka jāveido attiecības ar cilvēkiem, kas ir pie varas. Tiem dažiem tas ir izdevies, līdz ar to varēja realizēt savus projektus.
– Esot deputāta statusā, bieži Domē gaismā cēlāt sadzīviskas nebūšanas. Viena no tām bija par situāciju Stacijas ielas sociālajā namā, kur cilvēki dzīvoja antisanitāros apstākļos. Vai esat pasekojis, kādi uzlabojumi veikti?
Toreiz šajā mājā tika nomainīts pārvaldnieks, un tas bija ļoti labi. Taču šajā mājā cilvēkiem aizvien nav iespējas normāli nomazgāties. Esmu par to diskutējis ar Ļevčenoka kungu, lai katrā stāvā ierīko vienu vai divas dušas telpas, kas aprīkotas ar boileriem, jo karstā ūdens tur nav. Tad cilvēki par noteiktu naudu varētu nomazgāties. Jautāju viņam, vai ir pieņemami tas, kādos apstākļos 21. gadsimtā tur mazgājas sievietes un bērni. Viņš atbildēja: «Viņi paši ir vainīgi, viņi visu salauž!» Bet tur sēž divi policisti 24 stundas diennaktī! Saņem naudu par to, ka skatās televizoru! Jūs varat savā darba laikā atļauties skatīties televizoru? Es nevaru! Protams, kontingents tur ir antisociāls, bet nevar izlikties, ka problēmas nav. Viņi ir cilvēki.
– Kādu redzat Jelgavas politisko vadību tuvākajā nākotnē?
Domāju, Rāviņš pie varas ir pēdējo sasaukumu. Es domāju, ka topošais mērs ir bijusī Sabiedrības integrācijas pārvaldes vadītāja un tagadējā mēra vietniece Rita Vectirāne. Otram vietniekam – Nacionālās apvienības Jurijam Strodam – Rāviņš neatdos varu, jo atdot to citas partijas cilvēkam būtu politiski nepareizi. Viņam vajadzīgs normāls tiesību pārņēmējs, un tajā apritē vienīgais normālais cilvēks ir Rita Vectirāne, kam tagad būs pāris gadu laika mācīties. Viņai ir labs komunikācijas stils gan starp latviešiem, gan krieviem. Viņa ir politiski neitrāla figūra. Neko sliktu pateikt nevaru. Tas, ka viņa uzradās pēkšņi un ka pēkšņi aizgāja Ļevčenoks, negaidīti ir tikai sabiedrībai. Viņiem tā shēma jau bija skaidra.
– Vai pastāv iespēja, ka atgriezīsieties politikā?
Pašlaik to neredzu pat tuvumā. Tam nav jēgas. Lai strādātu politikā, jāsaņem ieguvumi. Pirmkārt, materiāls. Esot deputāta statusā, lielu materiālu labumu nevar iegūt. Atbilstošs paveiktajam darbam tas ir, bet ne atbildībai. Jebkurš var paskatīties tavā ledusskapī, ko tu ēd, kur un ar ko brauc. Sabiedrība uz tevi skatās. Otrkārt, es gribu strādāt, bet man tādas iespējas politikā nav. Es gribētu strādāt vai nu mēra vietnieka amatā, vai pilsētas uzņēmuma vadībā, tad tas būtu adekvāti. ◆
