Godīgi sakot, vakar, kad pieklauvēju pie Dambja ielas 17. nama durvīm, biju pārsteigta, ieraugot vēsturnieku Andri Tomašūnu, kurš aizgūtnēm sāka stāstīt pār ēku, saistot to ar visas Jelgavas vēsturi. Taču, nenoliedzami, kurš vēl, ja ne viņš, sadarbībā ar kolēģi Gunāru Kurloviču ar tik lielām rūpēm un mīlestību atjaunotu māju, kuras vecums varētu būt mērāms pat divos simtos gadu. Skolotāju slavē arī kultūras pieminekļu aizsargi, jo entuziasms un patriotisms sekmēja pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanu – simtiem jelgavnieku un viesu labprāt ielūkojās, ko gadu desmitiem zem asfalta slēpusi Lielā iela.
Kad mācījos Balvu sākumskolā, vienīgais, ko par Balvu muižas ēku, kurā apguvu zinības, zināju – tās pagrabstāvā dzīvo spoki, ar kuriem bija bail sastapties, ejot uz garderobi vai ēdnīcu. Nu muižas ēku, kurā gan vairs nemājo skolēni, ar lepnumu izrādu dzimtās pilsētas visiem. Arī daudzi jelgavnieki droši vien nemaz neiedomājas, ka mūsu pilsētā ir tik daudz kultūrvēsturisku pieminekļu. Taču arī jaukais namiņš ar tornīti Raiņa un Sakņudārza ielas stūrī, Jelgavas viesnīca un Valsts ģimnāzijas ēkas ir telpas ar īpašu un vēsturisku auru.
Pilsētas seju reiz nopostīja karš, un mums senu māju ir daudz mazāk nekā citās lielajās pilsētas. Taču kādreiz smalku dāmu un kungu apdzīvotos mājokļus posta arī mūsdienu cilvēku mantkārība – daudzi privatizācijas procesā iegūtie objekti Jelgavas vaibstos joprojām ir kā grumbas ar arvien progresējušām vecuma un nesakoptības pazīmēm. Lai arī speciālisti priecājas par padarīto, pirts iekštelpas otrā Sakņudārza ielas galā vairākus gadus mirkst lietū, jo, kā izteicās viens no sarunbiedriem, – īpašnieki droši vien gribētu, lai tās ēkas vispār nebūtu. Arī vecpilsētā ik pa brīdim var dzirdēt ugunsdzēsēju sirēnas, jo novērst koka nama Vecpilsētas ielā 14 bojāeju, saucot pie atbildības īpašnieku, nav izdevies nevienai atbildīgajai instancei. ◆
