Apritējuši teju divi mēneši, kopš zemnieku saimniecības «Terēni» saimnieki Kaspars un Lolita Duges piedzīvoja vienu no nopietnākajiem pārbaudījumiem savā dzīvē. Dažu stundu laikā viņi palika teju bez visa lauksaimniecības tehnikas parka. Lai saulgriežu svētkos tā lieki nekārdinātu iespējamo garnadžu acis, Kaspars traktorus, kombainus, sējmašīnu un pārējo tehniku bija sadzinis vienā angārā – cieši citu citai blakus. Strādnieki tika palaisti svētku brīvdienās, lai pēc tām gatavotos drīzumā paredzētajiem kulšanas darbiem.
Taču 25. jūnijā notika tas, ko nekad mūžā Dugu ģimene pat ļaunākajos murgos nebija redzējusi – pēcpusdienā angārā izcēlās ugunsgrēks, kurā nopietni cieta visa tehnika. Nelaimē tiek vainots elektrobojājums zem angāra siltumizolācijas, taču šodien saimnieki atzīst – ugunsgrēks un notikuma apstākļi bijuši viņiem žēlīgi, jo rezultāts varēja būt daudz traģiskāks. Par «Terēnu» nelaimi pēc tam runāja vai visi Latvijas zemnieki, daudziem pirmajā brīdī šķita – saimniecībai tās ir beigas! Pateicoties apdrošināšanai, apkārtējo uzmundrinājumam, kā arī pašu spējai spriest un domāt loģiski, Dugu ģimene prata nelaimei tikt pāri. Pagājušās nedēļas nogalē saimniecībā veiksmīgi pabeigta ražas kulšana un rapšu sēja, un darbi turpinās.
Laime nelaimē
Augusta vidū Kaspars un Lolita uz notikušo atskatās jau mierīgāk un ar daudz skaidrāku apziņu, taču tā brīža sajūtas ik pa laikam Lolitas acīs liek iezagties miklumam. Vecākā meita ar savu brālēnu todien bija apņēmušies pie dīķa nomazgāt vecos ķieģeļus, ko paredzēts izmantot kūtiņas būvniecībā. Dīķis, kur jaunieši rosījušies, atrodas netālu no angāra, tāpēc tieši viņi pirmie pamanīja no ēkas jumta veļamies dūmus un steidzās par to ziņot vecākiem. Angārs atrodas vien pārdesmit metru attālumā no dzīvojamās mājas, un ugunsgrēks apdraudēja arī citas būves. «Laimīgas sagadīšanās dēļ tas notika dienas laikā, mājās bija pieaugušie, bērni dūmus pamanīja maksimāli ātri, diena nebija vējaina, citādi viss varēja izvērsties daudz traģiskāk. Sevi mierinām: labi, ka vismaz tā beidzās,» atzīst Lolita.
Sākumā notikušais šķitis prātam neaptverams un galvā skanējis tikai viens jautājums – kāpēc? Angārs būvēts, maksimāli ievērojot ugunsdrošības noteikumus. Nekāda tehnika tajā dienā angārā netika darbināta. Būve aprīkota ar signalizāciju, kas arī nostrādājusi, bet, kā praksē izrādījās, ārpusē no slēgta angāra iekšpuses bija sadzirdama ļoti vāji. «Angāru ceļot, mums ieteica izvēlēties tādu detektoru, kas reaģē uz karstumu, nevis dūmiem, lai ikdienā, darbinot tehniku, signalizācija neiedarbotos uz katru motora rūcināšanas reizi. Mūsu situācijā, šķiet, noderīgāka būtu bijusi signalizācija, kas reaģē uz dūmiem. Tāpēc tagad liksim abas sistēmas,» secina Kaspars. Jau šonedēļ viņš ķersies pie angāra atjaunošanas, tāpēc sarunas laikā zemniekam nemitīgi zvana telefons. Arī kulšanas darbi jāpabeidz līdz nedēļas nogalei un jāpaspēj apsēt rapšu lauki, tāpēc sarunā ar «Ziņām» vairāk iesaistās sieva.
Skarba skola visiem
Uzzinot par nelaimi, steidzami zvanījuši ugunsdzēsējiem. «Angāra automātiskie vārti nobloķējās, tos nevarēja atvērt, otras durvis ir atveramas tikai no ēkas iekšpuses, un mēs neko nespējām izdarīt. Mūsu acu priekšā iekšā viss dega, liesmas jau lauzās ārā pa jumtu. Izmisums, bailes, neziņa. Ar meitu jau domājām, ko glābt, ja liesmas, nedod Dievs, šausies uz mājas pusi. Mokošākais bija gaidīt… gaidīt, kamēr ieradīsies ugunsdzēsēji. Kaspars pa rācijām izziņoja strādniekiem, lai steidzas uz saimniecību. Atbrauca kaimiņi, draugi – visi bija gatavi palīdzēt,» atceras Lolita. Kaimiņš ar savu traktoru izsita angāra vārtus. Tikai pēc tam saimnieki atskārtuši, ka angārā novietotās tehnikas bākās ir ap trim tonnām degvielas. Arī tā varēja eksplodēt! Dūmu mutuļos vīri glābuši, kas glābjams, no angāra citu pēc cita ārā velkot apsvilušo un sakusušo tehniku. Glābjamā bijis maz, vairāk nekā 90 procentu tehnikas saimniecībā vairs nav izmantojama.
«Pirmās dienas bija smagas. Protams, tas atsaucās uz mums visiem, visvairāk uz vīramātes veselību, arī vīrs kļuvis manāmi sirmāks, bet bērnu dēļ sapurinājāmies. Lielā meita vienā dienā kļuva krietni pieaugušāka, dzīvi uztver ar pavisam citām vērtībām, viņa ne mazāk kā mēs bija satraukusies par to, kā tagad būs, ko tālāk darīsim. Par uguns nopietnību nu vairs nav jāstāsta arī piecgadīgajai meitai, kas notikušo redzēja savām acīm, vēl tagad viņa skraida pa māju un sauc: es negribu, ka deg,» stāsta Lolita.
Nelaimē nepametīs
Ugunsnelaimē smagi cieta divi graudu kombaini, smagā automašīna, jauns teleskopiskais iekrāvējs, septiņi traktori, no kuriem viens – pats lielākais un jaudīgākais – iegādāts tikai šovasar un bija paredzēts rudens aršanas darbiem, cieta arī graudu sējmašīna un miglotājs. «Protams, saprātīgi domāt un atjēgties pēc notikušā palīdzēja apziņa, ka tehnika un angārs ir apdrošināti, ja tā nebūtu, tad grūti iedomāties, kā tālāk,» galvu nogroza Kaspars. Viņš sadarbojas ar četrām apdrošināšanas kompānijām, bet visvairāk vienību uzticējis «Balvas» apdrošinātājiem, kas zemniekam jau izmaksājuši 303 851 latu lielu atlīdzību. Arī ar pārējiem apdrošinātājiem nekādu domstarpību par kompensāciju aprēķināšanu un izmaksām nav bijis. «Dzelzs paliek dzelzs – nav ko žēlot, galvenais, ka ir apdrošināts,» nosaka Kaspars.
Zudumu kopējo summu Dugu ģimene vēl nav aprēķinājusi. Daļa bojātās tehnikas palikusi pie viņiem, daļa pārdota, vēl kas remontējams. «To, kas mazāk cietis, plānojam atjaunot, bet tas vairs nav kā jauns. Piemēram, sējmašīna, kas it kā cieta vismazāk, būs jāremontē, izrādās, blīvslēgs bojāts un eļļa tek. Būs jāpērk jauni kombaini un traktori. Pats jaunākais un jaudīgākais «John Deer» traktors uz lauka nevienu reizi tā arī neuzbrauca, tas pirkts galvenokārt rudens aršanas darbiem. Ar «Ergo» apdrošinātājiem vienojāmies, ka viņi to paņems, bet mums izmaksās kompensāciju. Tā vietā jau aizrunāts cits, un drīzumā kārtosim līzingu. Jaunā tehnika balstās uz smalku elektroniku, tāpēc praktiski visa pēc ugunsgrēka nav lietojama,» atzīst Kaspars.
Zemnieku saimniecība «Terēni» apsaimnieko ap 900 hektāru. Situāciju dramatiskāku izvērta fakts, ka nelaime notika pāris nedēļu pirms gaidāmās ražas novākšanas. Kaimiņi, draugi, zemnieki pat no citiem pagastiem zvanīja Kasparam, juta līdzi nelaimē un piedāvāja palīdzību. «Tas atkal bija viens pozitīvs moments, jo īsti sapratām, ka zemnieki ir spēcīga un vienota komanda, kas neatsaka palīdzību. Man pat jautāja, vai neatvērsim kontu, kur pārskaitīt ziedojumus,» smaidot atceras Lolita.
Bez palīdzības saimniecība nepalika ne dienu, un ražas novākšanu nelaime neietekmēja. Ar tehniku izlīdzēja Kaspara sadarbības partneri – lauksaimniecības tehnikas tirgotāji, kooperatīvs «Latraps», draugi un kaimiņi, kas savos laukos kulšanu bija pabeiguši agrāk. Lolita stāsta, ka dažas dienas uz lauka strādājuši pat pieci kombaini. «Tas liek padomāt arī par to, kāds pats esi cilvēks, jo diez vai sliktam kāds gribētu palīdzēt,» spriež saimniece.
Piparmētru terapija
Pēc pārdzīvotā Kasparam un Lolitai vēl pietika spēka un dūšas jau pēc dažām dienām kopā ar kolektīvu doties uz Rīgu un dejot Dziesmu un Deju svētkos. «Apdrošinātāji savu darbu izdarīja, un atlika gaidīt. Lauku kolektīvam, ja no aprites izkrīt divi dejotāji, tas ir ļoti nopietns zaudējums, tāpēc nevarējām pārējos iegāzt. Un labi vien ir, jo dejošana un svētku atmosfēra mums bija lielisks terapijas līdzeklis,» atzīst Kaspars.
Gluži kā piparmētras, kas nomierina un stiprina. Tieši šī kultūra jau nākamvasar ienāks saimniecībā «Terēni» kā mini blakus nozare un būs Lolitas pārziņā. Šoruden saimniece domā ar piparmētrām apstādīt palielu zemesgabalu un nākamgad ievākt pirmo nopietno ražu. Lolita plāno audzēt vairāku šķirņu piparmētras, ko pārstrādāt – esencēs, sīrupos, tējās, ekstraktos un piedāvāt pircējiem. Viņa pati raksta projektus un ar to palīdzību savam nākotnes biznesam iegādājusies gan žāvēšanas skapi, gan dārza frēzi. «Līdz šim piparmētru virtuvē vairāk lietojam kā tēju, tāpēc mūsu iepakojumos būs pieejams veselas piparmētru lapiņas, kas ir lieliska piedeva gaļas ēdieniem, marinēšanā, saldajiem ēdieniem. Pati, cik vien iespējams, papildinu zināšanas par šo kultūru, lai varu stāstīt citiem. Jau tagad draugi ļoti novērtējuši manu piparmētru sīrupu,» priecājas Lolita. Viņas dārzā tradicionālo, Bavārijas, ingvera un šokolādes šķirņu piparmētras papildinās vēl vairākas aizrunātas šķirnes. Lolita savu darbības virzienu plāno nākotnē attīstīt arī kā lauku tūrisma nozari, lai cilvēki, kam ir interese par piparmētrām, varētu atbraukt uz saimniecību, apskatīt, kā tās aug, uzzināt ko vairāk un iegādāties pašmāju produkciju. ◆
