Ir kurmenieši, kas dzimtas mājas nepamet arī tad, ja uz darbu jābrauc gandrīz simts kilometru
Kad vasaras atvaļinājumos ir laivots Daugavā, Ventā, Gaujā, Abavā, Salacā un dažās citās attālākās Latvijas upēs, neviļus rodas doma, ka beidzot vajadzētu izmēģināt šo prieku tepat Lielupes baseinā. Tiesa, lai gan Zemgalē ir Latvijā blīvākais upju tīkls, ūdenstūristu populārākajos maršrutos nav ne Platone, ne Svēte, ne Vircava, jo mūsu novada upēs ir lēna straume. Tiesa, palu laikā tūlīt pēc ledus iziešanas sporta smaiļotājiem no «KC» kluba nevajag četras stundas, lai no Bauskas tiktu līdz Jelgavai (šāds mazliet ekstrēms apmēram 70 kilometru nobrauciens klubam ir kļuvis par tradīciju). Taču arī vasarā Lielupes augštecē, Mēmelē straume laivu nes ar ātrumu apmēram divi kilometri stundā, kas ģimeņu ūdenstūrismam ir pilnīgi pietiekami.
Pie spēkstacijas var vismaz izkrāmēties
Tā nu savā vairāku ģimeņu bariņā nospriedām šovasar doties uz Lielupes sateces upi Mēmeli. Laivot sākām tieši tajā vietā, kur 191 kilometru garā Mēmele, ko lietuvieši sauc par Nemunēli, 76 kilometru garumā sāk iezīmēt Lietuvas un Latvijas robežu. Pirmais lietuviešu robežstabs upes kreisajā krastā atrodas uz augstāka ciņa krūmājā, kur Mēmelei no Latvijas puses pietek Dienvidsusēja, kuras spēku trīssimt metru pirms šīs vietas paņem Grīvnieku hidroelektrostacija. Tā darbojas automātiskajā režīmā un nešķiet nozīmīgs darba devējs Neretas novada Mazzalves pagastam. Taču šajā vietā pie upes pieiet ceļš, kas ir svarīgs arī ūdenstūristiem, lai izkrāmētu laivas un citu bagāžu.
Izvērsāmies nelielā pļaviņā, kuras vienīgie lietotāji likās līdzīgas ūdenstūristu grupas. Siltas govju pļekas nekur nemanīja. Apmēram trīsdesmit gadu vecu gumijota brezenta smailīšu alumīnija karkasa salikšana prasa no laivotāja telpisko domāšanu, spēku un reizē saprātīgu maigumu, lai kaut ko «vecenītēm» nesaliektu vai neieplēstu. Parasti šajā dziļdomīgajā procesā mums aiziet vairāk nekā stunda. Plastmasas kanoe laivām, kas ir mūsdienu populārākais Latvijas ūdenstūristu peldlīdzeklis (daļēji tās izmanto arī mūsu grupas dalībnieki), nekas nebija ne jābīda, ne jāregulē. Tūrisma firmas darbinieks Jānis autopiekabē atveda plastmasenes no mūsu galamērķa – Skaistkalnes pagasta Krastmalām. Liec upē un brauc! Taču airējumā plastmasas kanoe paņem lielāku spēku un vieglā gumijotā brezenta smailīte tām viegli aiziet garām. Protams, plastmasa ir mazāk ievainojama, saduroties ar akmeņiem, sēkļiem vai siekstām. Šādu laivu vadīšanā var iztikt bez vērā ņemamas prasmes un pieredzes, tādējādi arī tie tūrisma firmu klienti, kuri ir neprašas «kuģu būvē» un laivošanā, laimīgi tiek uz priekšu.
Kļūdoties «ūdens lasīšanā», jākāpj pār bortu
Mēmele, pieglaužoties Latvijai, plūst diezgan strauji. Tās kritums ir apmēram pusmetrs uz kilometru, kas nozīmē to, ka vietām saules staros vizuļo straujtecītes. Čalojošu krāču vismaz vasaras apstākļos nemanījām. Taču, ja negribi kārtējo reizi atdurties pret akmeni vai sēkli, upe ir uzmanīgi jāvēro jeb, kā tūristi saka, «jālasa ūdens». Laivā priekšā sēdošā airētāja māka «lasīt ūdeni» jeb laikus pamanīt zem tā virsmas paslēptos šķēršļus, šķiet, jāmācās visu dzīvi. Pirmajā ceļojuma dienā pāris vietās man nācās atzīt savas kļūdas šā «teksta lasīšanā» un tādējādi upes vidū kāpt no laivas ārā, lai, tā samazinot iegrimi, tiktu pāri akmeņainam sēklim vai siekstai. Upe gan nekur šajās vietās nebija bedraina un ar mobilā telefona samērcēšanu vai citiem kreņķiem kāpšana pār bortu nedraudēja.
Saknēs piedāvā svaigu pienu
Kaut arī pirmajos desmit ceļojuma kilometros reti kur krastā varēja manīt makšķerniekus vai kādu māju laipiņu, par civilizāciju nepilna kilometra attālumā atgādināja pa Rīgas – Ilūkstes šoseju traucošās automašīnas. Vietām tā upei pienāca pavisam blakus, taču pēc pāris stundām jūtami sāka attālināties. Drīz ātrgaitā braucošo mašīnu šalkoņu nomainīja auto ducināšana pa grantēto Kurmenes ceļu. Jāpiebilst, ka pirmo reizi Kurmenē biju 1976. gadā, esot Jelgavas 2. vidusskolas skolēns un piesakoties lauksaimniecības darbos skolotājas Maijas Krūmiņas vadītajā vienībā «Lotoss», kādu tolaik Latvijas skolās bija simtiem.
Mēmele pie Kurmenes ir ļoti līkumota. Līdzās ceļam, pa kuru kājām līdz ciemam var nonākt nepilnā stundā, ar laivu nācās braukt stundas trīs. Krastā izkāpām ap astoņiem vakarā Saknēs – lauku mājās, kur slauc govis, kopj zemi un arī uzņem viesus. Un tad vēl līdz pašai Kurmenei bija atlikuši pāris kilometri.
Pļaviņā upes krastā pie Saknēm saimnieki bija izveidojuši kaut ko līdzīgu pilsētas bērnu laukumam, kurā mazuļi var kāpelēt un šļūkt uz nebēdu, turpat blakus iekārtots arī krāsains peintbola «kaujas lauks», kas gan izskatījās ilgāku laiku nelietots. Māju saimniece agrākā Kurmenes pamatskolas skolotāja Jana Sakne stāsta, ka ar lauku tūrismu nodarbojas piecus gadus. Sākuši ar peintbolu, bet tagad vairāk pievēršas laivotājiem. Tagad, kad jau trīs gadus Kurmenes skola (tur beigās palikuši mazāk nekā trīsdesmit skolēnu) ir slēgta, Jana strādā savā profesijā Rīgā. Mācību gada laikā ceļas puspiecos rītā, lai kopā ar divām vecākajām meitām brauktu uz skolu deviņdesmit kilometru attālajā galvaspilsētā. Mājās ap sešiem septiņiem vakarā. Neesot tik traki! Vīram Agrim, kas arī ir skolotājs, kopā ar jaunākajiem dvīnīšiem braukt uz skolu un darbu iznāk četras reizes tuvāk – uz Mazzalves skolu, kas atrodas Ērberģē, netālu no Grīvenieku spēkstacijas, kur mēs sākām savu laivošanu. Interesanti, ka Sakņu dzimtai pieder lauku mājas turpat pretī Mēmeles kreisajā krastā Lietuvā, Ločeru ciemā. Deviņdesmitgadīgā vecvecmāmiņa Matilde vēl pērnvasar tur dzīvojusi, šogad gan palikusi pie jaunajiem Latvijas pusē. Sakņu saimniekiem ir ideja novilkt starp abām mājām trosi un tūristiem piedāvāt iespēju, ieāķējoties karabīnē, pa gaisu šķērsot Lietuvas – Latvijas robežu. «Kopš Lietuva un Latvija ir Šengenas zonā, zaļā robeža vairs netiek apsargāta, tomēr pagaidām neesam apņēmušies šo lietu birokrātiski nokārtot,» stāsta Jana. Jāpiebilst, ka visā ceļojumā mēs ne reizes tā īsti Lietuvas krastā nepiestājām, jo, kā brīdina tūrisma ceļvežos, lai to darītu, visiem, tātad ieskaitot mazus bērnus, līdzi jābūt pasēm, citādi varot iznākt nepatikšanas ar Lietuvas robežpoliciju.
Pa jaunības takām
Otrā rītā kājām gājām apskatīt Kurmeni. Sākām ar baznīcu, ko cēlis tagadējā Polijas prezidenta Broņislava Komorovska sencis grāfs Pēteris Komarovskis. No septiņdesmitajos gados satiktajiem agrākā kolhoza «Komjaunietis» jauniešiem nevienu vairs nemanīju, tomēr sirdī bija patīkami mīt vecās takas gar muižas centru, skolu, kopmītni. Pusaudža gados, uz meitenēm skatoties, nebiju pamanījis, ka Kurmenes centrā ir piemiņas vietas – Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem, Pirmajā pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem un 1905. gada revolucionāriem. Atmodas laikā tiem vēl pievienojies akmens – komunistisko represiju upuriem. Kurmenieši godina savu vēsturi.
Divsimt metru garās vītnes
Tālākais laivojums ritēja jauki. Karstajā saulītē draudzīgi aptrašķījām kādu citu ūdenstūristu grupu, kas teicās esam par atpūtniekiem nomaskējušies muitnieki. Kopējais iespaids summējās tāds, ka kreisajā – Lietuvas – krastā rosība ir lielāka. Satikām arī lietuviešu laivas. Viņu tomēr ir par miljonu vairāk.
Vēl viens vakars un nakts ar dziesmām pļaviņā, kur nevienas mājas tuvumā nemanīja, un tad jau ielaivojām Skaistkalnes pagastā. Kamēr apskatījām baznīcu, kas Kanepenes svētkos bija rotāta ar tradicionāli skaistkalniešu pītām kopumā ap divsimt simtu metru garām ozollapu vītnēm, svētku tirgus, kas ar Polijas karaļa atļauju Skaistkalnē notiek kopš 1713. gada, jau gāja uz beigām. Paspējām vēl aprunāties ar Latvijas robežsargiem, kuri bija nolikuši posteni pie Mēmeles tilta. Viņi teica, ka mūsu drošības labad esot aizbiedējuši vairākas šaubīgas lietuviešu automašīnas, kas tā kā gribējušas braukt pāri tiltam, bet, ieraugot posteni, griezušas atpakaļ. ◆
