Bīskapu, kad viņš 15 kilometru nesis krustu, svētceļnieki koriģēt neesot atļāvušies
Augusta pirmajā pusē Sēlijā, Latgalē, kā arī citviet Latvijā uz ceļiem gadās sastapt lielākas vai mazākas svētceļnieku grupas, kas raitā solī dodas uz Aglonu, kur ik gadu 15. augustā notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, uz kuriem sabrauc un sanāk tūkstošiem cilvēku. Jelgavas katoļu diecēzes bīskaps Eduards Pavlovskis stāsta, ka lielu svētceļnieku grupu gājieni uz baznīcas svētkiem ir populāri arī Čenstohovā Polijā. Taču viņam nav zināms, ka vēl kādās kristiešu valstīs notiktu kas Aglonas svētceļojumiem līdzīgs. «Protams, ir individuāli svētceļnieki, kas kājām apmeklē dievnamus un citas svētvietas, taču grupas, šķiet, – ne. Rietumeiropā svētceļojumos cilvēki parasti dodas, izmantojot transportlīdzekļus,» saka bīskaps.
Nepakļāvīgajiem garīdzniekiem svētkus svinēt liedza
Eduards Pavlovskis piebilst, ka padomju laikā grupu gājieni reliģiskos pasākumos vispār bija aizliegti. «Tolaik arī katram garīdzniekam, lai dotos uz svētkiem Aglonā, vajadzēja saņemt reliģijas lietu pilnvarotā atļauju. Dažus pieteiktos viņš no saraksta svītroja. Nebija tā kā tagad, kad paši sarunājam, kas brauks uz Aglonu, kas paliks vadīt dievkalpojumus mājās,» stāsta Eduards Pavlovskis. No savas jaunības viņš atceras, kā uz Aglonas svētkiem neplānoti nācies iet naktī. «Līdz Dagdai tiku, taču tur izrādījās, ka biļetes uz Aglonu jau sen izpirktas un autobusā iespraukties nevar. Tad nu nācās atlikušos 36 kilometrus iet kājām. Izgāju vakarā un uz rīta pusi biju Aglonā,» pasmaida bīskaps. Padomju laikā baznīcas svētkos bija arī aizliegts izmantot skaļruņus, tādēļ garīdzniekiem pie bazilikas Aglonā bijis gandrīz vai neiespējami uzrunāt tautu, kas tolaik gan pulcējusies mazākā skaitā.
Vīri, kā parasti, mazākumā
Šogad 31. jūlijā no Jelgavas uz Aglonu izgāja svētceļnieku grupa, ko vadīja priesteri Jurijs Gorbačevskis, Ingmārs Zvirgzdiņš, kā arī Karmelītu klostermāsas Deogrācija, Tabita un Natālija. Jurijs Gorbačevskis stāsta, ka ceļā viņiem pievienojās vēl pārdesmit svētceļnieku. Lielākoties grupas sastāvā bija sievietes, kā arī jaunieši un bērni. Vīri, ieskaitot priesterus un divus šoferus, bija tikai seši. Taču, kā atzīst Jurijs Gorbačvskis, visi vīru darbi, svētceļniekiem iekārtojoties atpūtas vietās, tika veikti, kā nākas.
Savā stilā jau 19. reizi
Tumši zili svārki, T krekls vai brīvi plīvojoša blūze, maza sporta somiņa pār plecu, balts kokvilnas lakats, lai galva elpo, un manāmi pavalkātas «Adidas» sporta kurpes – tāds ir septiņdesmit vienu gadu vecās Svētes pagasta iedzīvotājas Elenas Pētersones ģērbšanās stils svētceļojumā. Šovasar viņa no Jelgavas uz Aglonu devās 19. reizi.
«Mājās gadās, ka man šis un tas sāp. Katrreiz, dodoties svētceļojumā, domāju – izturēšu vai neizturēšu. Taču kaut kā aizeju, un es neteikšu, ka man tas būtu sevišķi grūti. Nekādas vainas, izņemot tulznu, nav. Bet tas jau sīkums. Mani Dievs uz rokām nes – tā es esmu secinājusi,» atzīst Elena. Viņas pieredzes, labvēlības un humora pildītajā valodā bieži ieklausās dažādu paaudžu svētceļnieki.
Savu veselības un izturības fenomenu Elena racionāli skaidro ar to, ka ilgus gadus strādājusi meliorācijā par ģeodēzisti. Spraudusi trases ekskavatoriem un ikdienā daudz staigājusi. Arī tagad, pensijas gados, dzīvojot laukos, netrūkstot fiziska darba. Elena rok dārzu, pļauj ar trimmeri.
Pusdienas svelmē garīgas pārrunas
Dažkārt cilvēki dodas svētceļojumā ar noteiktu garīgu mērķi, ceļā lūdzoties par kāda tuvinieka veselību vai problēmas risināšanu. Elenai tādu konkrētu nodomu svētceļojumā parasti neesot, viņa vienkārši pateicas Dievam par saņemto žēlastību. Šīs vasaras svētceļojumā acīs iekrituši divi apmēram astoņus gadus veci bērni – Sofija un Kristofers. «Te iet pie rociņas, te vieni paši. Nekādu niķu. Visu ceļu no Jelgavas līdz Aglonai notipināja kā tādi brīnumiņi,» priecājas Elena.
Vēl šovasar svētceļojuma laikā pirmo reizi nācies piedzīvot, ka veselu piecpadsmit kilometru posmu – no Dunavas līdz Nīcgalei – krustu grupas priekšā nesis diecēzes bīskaps Eduards Pavlovskis, kas no Jelgavas bija atbraucis svētceļniekus apciemot un novadīt dievkalpojumu. «Parasti jau mēs krusta nesēju ar uzsaucieniem pakoriģējam, lai tas iet ātrāk vai lēnāk. Taču bīskapu jau nedrīkst komandēt,» smejas Elena. Viņa uzteic klostermāsu un priesteru rīkotās garīgās pārrunas jeb konferences, kas rīkotas dienas vidū, kad uz ceļa lielākā svelme.
Cenšas uzminēt Dieva nodomus
Svētceļojuma dalībniece divdesmit astoņus gadus vecā Agnese Ārente ikdienā strādā par bērnudārza audzinātāju un studē pedagoģiju. Viņa ir arī draudzes ērģelniece un kora vadītāja. Agnese uzskata, ka svētceļojums ir laiks, kad cilvēks paskatās uz savu dzīvi no malas un saistībā ar Dievu izvērtē savas vērtības, prioritātes. «Ikdienā nav daudz laika ieskatīties sirdsapziņā, svētceļojumā to var izdarīt labāk. Savā kristieša dzīvē esmu centusies ieraudzīt to, kā Dievs mani veido. Priecājos brīžos, kad šķiet, ka es to saprotu,» domīgi saka Agnese.
Svētceļojumā no Jelgavas uz Aglonu viņa gājusi no 13 gadu vecuma – jau reizes piecpadsmit. «Dievs nenāk pie manis kā vētra, bet drīzāk kā tikko manāma vēja pūsmiņa, kad tevī kaut kas aizķeras no Svēto rakstu lasījumiem, notikumiem, kas taču nekad nav nejauši,» uzskata Agnese. Dažreiz, ejot daudzos kilometrus, viņai esot arī tukšuma sajūta, pat sanākot dusmas uz Dievu, ka tas nerisina viņas problēmas un dzīvē atgadās nepatīkamas lietas. «Bet tad vēlāk atskārstu, ka šāda it kā vienaldzīga Dieva attieksme pret mani ir bijusi pareiza, jo tā stiprinājusi manu pacietību un sekmējusi izaugsmi. Ar Dievu runāju godīgi, mīlot – tā kā ar savu tēti. Nav jau viņš tāds kungs, ka sēž kaut kādā tronī un nedrīkst viņam neko sliktu teikt, drīkst vienīgi pateikties,» spriež Agnese.
Jaunajiem enerģijas daudz
Stāstot par piedzīvojumiem ceļā, svētceļnieki piemin satikto cilvēku labvēlību. Drošības apsvērumu dēļ maršruts šogad bija izvēlēts nevis caur Daugavpili, kā vairākus gadus iepriekš, bet pa nomaļākām vietām. Jaunieši pozitīvi pārsteiguši ar savu spēju organizēties, būt disciplinētiem, kā arī, šķiet, neiztērējamo enerģiju. Dienā noejot gandrīz trīsdesmit kilometru, tiem atlicis spēks līdz vēlam vakaram sportot. Dažiem gan attieksme pret priesteriem bijusi pārāk vaļīga, bet tas jau manāms arī skolās, kur mūsdienās nereti skolēni skolotājus sauc vārdos un uzrunā uz «tu». ◆
Dievmāte gleznota 17. gadsimtā
Aglona kā latgaļu svētvieta pazīstama jau no laikiem vēl pirms Kristus. Par katoļu centru sāka veidoties pirms apmēram trīssimt gadiem, kad tur tika dibināts dominikāņu klosteris.
Lai arī Svētajos rakstos nav stāstīts par Jēzus Kristus mātes jaunavas Marijas uzņemšanu debesīs, katoļi atbilstoši baznīcas tradīcijai jau ilgāku laiku 15. augustā atzīmē Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu (Vatikāns šos svētkus pasludināja par dogmu tikai 1950. gadā). Šajā dienā svinīgi dievkalpojumi notiek arī visās Latvijas katoļu baznīcās, taču galvenā uzmanība pievērsta Aglonas bazilikai, kur virs altāra atrodas Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes glezna. Par gleznas rašanās laiku uzskatāms 17. gadsimts. To uzskata par 14. gadsimtā tapušās Traķu Brīnumdarītājas Dievmātes gleznas kopiju. Ne oriģināla, ne arī nedaudz lielākās kopijas autors atbilstoši sakrālās mākslas tradīcijai nav zināms.
Gleznā attēlota tronī sēdoša Marija, kura uz labā ceļgala tur bērnu – Jēzu. Dievmātes seja ir nopietna un reizē arī noslēpumaina, tomēr no tās staro miers un svētība. Aglonas Dievmātes svētglezna ietver sevī ekumenisku elementu, jo tās kompozīcija apvieno austrumu un rietumu kristīgās mākslas stilu.
Slepenais «sargeņģelis» padara ceļu vieglāku
Garīdznieku vadītas un sponsoru atbalstītas svētceļnieku grupas, kādas uz svētkiem Aglonā dodas mūsdienās, radās atmodas laikā. Tās iet no Ventspils, Liepājas, Rīgas, Jelgavas, kā arī no Aglonai tuvākām pilsētām un ciemiem. Šādām grupām parasti līdzi automašīnās brauc palīgi, kas ved pārtiku un gatavo ēst, ved arī guļampiederumus un citu bagāžu. Ceļā svētceļnieki pārsvarā dzied garīgas, dažreiz arī laicīgas dziesmas. Katru dienu dažas stundas svētceļnieki iet klusējot un lūdzoties. Svētceļojumā kopīgas lūgšanas notiek arī rītos un vakaros. Jautra, grupu stiprinoša tradīcija ir «sargeņģeļi». Proti, gājiena sākumā katrs tā dalībnieks izlozē, kuram citam grupas dalībniekam tas slepus palīdzēs pārvarēt ceļa grūtības. Šī slepenā palīdzība var būt gan gabaliņu panesta soma, gan, piestājot pie lauku veikala, izmaksāts saldējums. Līdz pat pēdējai svētceļojuma dienai «sargeņģelis» cenšas sevi neatklāt. Dāvanas tas parasti aprūpējamam nodod caur trešo personu. Sava «sargeņģeļa» minēšana sevišķi bērniem ir kā aizrautīga spēle, kas palīdz vieglāk veikt ceļu.
