Nils Sakss: Ja reiz esam eirozonā, nevaram Eiropas stabilitātes mehānismu ignorēt
Līdz ar eiro ieviešanu Latvijā no nākamā gada 1. janvāra mūsu valsts pievienosies arī Eiropas stabilitātes mehānismam (ESM), kas paredz ne tikai tiesības saņemt palīdzību jaunas ekonomiskās krīzes gadījumā, bet arī nopietnas saistības daudzu miljonu eiro apmērā. Turklāt jāņem vērā, ka vismaz dažus tuvākos gadus Latvijai nav nepieciešamo ESM iemaksājamo līdzekļu, tāpēc tos nāksies aizņemties, maksājot procentus. Par ESM priekšrocībām un arī pienākumiem intervijā stāsta Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss.
– Kāpēc Latvijai ir izdevīga dalība ESM?
Jāsāk ar to, ka ES šobrīd ir krīze, kas radusies nevis monetārās politikas rezultātā, bet gan «pateicoties» valstu vēlmei dzīvot, veidojot nesamērīgus budžeta deficītus. Parādu līmenis izaudzis tādā apmērā, ka finanšu tirgi atsevišķām valstīm par saprātīgām likmēm vairs nav gatavi aizdot. Turklāt eirozonā vienas valsts problēmas ietekmē arī citas valstis, jo valūta ir viena. Tādējādi drīzāk jārunā nevis par to, cik tas ir izdevīgi, bet gan par aspektu, ka krīze eirozonas valstīm ir iemācījusi, ka šāds mehānisms ir nepieciešams.
Līdzīgs mehānisms ir Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Šajā kontekstā mēs varam atgriezties paši savā vēsturē. Kad mums savulaik par saprātīgām likmēm neviens aizdot negribēja, bet ar saviem līdzekļiem sabalansēt budžetu nevarējām, vērsāmies SVF – pretējā gadījumā mums savus izdevumus būtu vajadzējis samazināt krietni vien lielākā apmērā. Ar ESM situācija ir līdzīga. Ne jau skaistas dzīves iespaidā kāds nonāca pie secinājuma, ka vajag ESM – tas ir zināms apdrošināšanas instruments, ar ko tiek savākta nauda, veidojot fondu, no kura savukārt tiktu aizdoti līdzekļi grūtībās nonākušām valstīm ar zemākiem procentiem, nekā attiecīgajā brīdī to būtu iespējams izdarīt finanšu tirgos. Un ja reiz Latvija ir eirozonā, mēs nevaram ESM eksistenci nerespektēt. Jautājums nav par to, vai gribam vai negribam. Jāsaprot, ka mēs nevaram ar savām ekonomiskajām potencēm paļauties tikai uz pašu spēkiem. Turklāt, ko gan darīsim situācijā, ja mums vēl kādreiz būs nepieciešama finansiāla palīdzība? Protams, mēs varētu teikt, ka esam no savām kļūdām mācījušies un vairāk nekādas krīzes šeit nebūs, bet tā ir tikai hipotētiska iespēja. Latvija ir atvērta ekonomika – mēs, protams, varētu nekāpt uz tiem grābekļiem, uz kuriem jau kāpām, bet nevaram, liekot roku uz sirds, pateikt, ka mūsu valsti krīzes nekad vairs nepiemeklēs.
– Cik liela ir Latvijas dalības summa šajā mehānismā?
Jārunā par divām summām – iemaksu apmaksājamā kapitālā, kā arī iemaksu kapitālā uz pieprasījumu.
– Kāda ir atsķirība?
Ja cilvēks iestājas kādā biedrībā, viņam katru mēnesi jāmaksā biedra nauda. ESM šāda analoģija nav spēkā – mēs nevis maksājam biedra naudu, bet gan kļūstam par šā mehānisma līdzīpašniekiem. Iestājoties ESM, mēs nopērkam tā kapitāldaļas, un, to izdarot, maksājumi apmaksājamajā kapitālā beidzas. Nepieciešamā summa šajā jomā tiks veikta vienādās daļās tuvākos piecus gadus, bet pēc 12 gadiem būs jāsamaksā atlikusī daļa. Tātad turpmākos piecus gadus Latvijai būs jāiemaksā 40,4 miljoni eiro gadā, kas kopumā veido 202 miljonus eiro, savukārt pēc 12 gadiem vēl 113 miljoni eiro. Tādējādi kopumā mūsu maksājums ir 315 miljoni eiro.
Vēl jārēķinās ar kapitālu pēc pieprasījuma. Kopējā ESM summa tiek plānota 80 miljardi eiro, taču tā nav pietiekama, ja kāda no eirozonas valstīm, kas ir lielāka par Latviju, nonāk krīzes situācijā un ir nepieciešama tās glābšana. Tādējādi ESM nauda jādabū vēl kaut kur. Tiek plānots, ka kopējai aizdošanas kapacitātei vajadzētu būt 500 miljardi eiro.
– No kurienes tiks ņemta šī nauda?
ESM pats ies starptautiskajos tirgos un aizņemsies, piešķirot aizdevumus valstīm, kam būs problēmas. Valstij ir jēga aizņemties no ESM tad, ja procentlikme ir mazāka nekā, ja aizņemšanās notiek finanšu tirgos. Bet, lai ESM būtu ekonomisks pamats šādā veidā aizdot, turklāt ar saprātīgi zemiem procentiem, tam no finanšu tirgiem vajadzētu dabūt naudu ar vēl zemākiem procentiem. Līdz ar to valstis garantē, ka tad, ja valsts, kas atrodas krīzes situācijā, nevarēs norēķināties, nauda tomēr tiks atdota. Proti, tādā gadījumā pārējās valstis saņems rēķinu, kas būs jāmaksā papildus manis minētajai summai. Tā būs kā garantija, kas ļaus ESM doties finanšu tirgos un aizņemties. Kapitāls pēc pieprasījuma pirmajos piecos gados Latvijai ir 1,5 miljardi eiro. Tas ir garantiju apmērs.
– Tā ir naudas summa, kuru Latvijai jābūt gatavai vajadzības gadījumā samaksāt?
Jā! Protams, var rasties jautājums – ko tad mēs darīsim, ja šāds rēķins tiešām būs jāmaksā? Jāsaprot – faktiski varbūtība, ka tāda situācija būs, ir tuvu nullei. Mūsu valsts budžetā šāda summa netiks plānota.
– Kāpēc?
Atcerēsimies vēlreiz mūsu pašu krīzi – mēs aizņēmāmies naudu no SVF un to arī atmaksājām, turklāt izdarot to ātrāk, nekā bija nepieciešams. Varam teikt, ka Grieķija tikai aizņemas, bet nevar atmaksāt, taču arī tai tika norakstīti tikai privātie parādi – tas, kas jāmaksā starptautiskajām finanšu institūcijām, vienmēr paliek konkrēto valstu atbildība. Ja valsts nonāk tādās grūtībās, ka nevar atdot parādu, tai pagarina atmaksas datumu, bet ES neatradīsim nevienu gadījumu, kad starptautisko institūciju izsniegtie kredīti tiktu vienkārši norakstīti. Arī tad, ja valsts atrodas ļoti smagā finanšu situācijā, tā nevar bankrotēt tādā veidā, kā tas parasti gadās ar uzņēmumiem. Bieži ir runāts, ka viena vai otra valsts var bankrotēt, bet šādi tas nenotiek – varbūtība, ka kaut kas tāds tomēr notiek, ir ārkārtīgi zema.
Tāpat mums ir jāatceras, ka ESM valdē darbojas visu eirozonas valstu finanšu ministri, un katrs no viņiem skatīsies, cik lieli riski var tikt radīti viņu valsts nodokļu maksātājiem, aizdodot vienai vai otrai grūtībās nonākušai valstij. Būs 18 cilvēki, kuri raudzīsies, lai viņu valsts nodokļu maksātājus neskartu maksājumi uz pieprasījumu. Tādējādi šis instruments ir paredzēts vien tāpēc, lai ESM varētu saņemt līdzekļus ar iespējami zemākiem procentiem.
– Pieņemot, ka Latvijai atkal vajadzēs finansiālu palīdzību – līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem –, ar kādiem nosacījumiem, procentlikmēm būs jārēķinās, aizņemoties naudu no ESM?
Par procentlikmi tiks lemts katru reizi atsevišķi – pašlaik nevienā dokumentā tā nav ierakstīta. Skaidrs, ka šāds aizdevums nāks kopā ar nosacījumu paketi, kādā veidā valstij jāsakārto sava budžeta politika, lai tā varētu iziet no krīzes. Tas, ko mēs redzējām, sadarbojieties ar SVF, kad bija jāparaksta nosacījumu vēstule, faktiski atkārtosies, ja būs nepieciešamība aizņemties no ESM. Būs jāpauž apņemšanās, kā arī jārēķinās ar ļoti sāpīgām diskusijām starp valsti, kurai vajadzīga palīdzība, un aizdevējiem par to, kādas reformas ir jāveic. Un tikai tad, kad valsts paudīs noteiktu apņemšanos un varēs parādīt jau izdarīto, tā saņems nākamos maksājumus. Šajā jomā mums jau ir zināma pieredze – svarīgi ir tas, kādā apmērā konkrētā valsts pilda savas apņemšanās.
– Vai ir noteikts, kādos gadījumos būs iespējams pretendēt uz ESM aizdevumu, bet kādos – ne?
Tur ir dažādi mehānismi. Vienkārši sakot, kad valstij būs vajadzība aizņemties naudu, bet finanšu tirgos to izdarīt nevarēs, jo procentlikmes būs pārāk lielas, varēs izmantot ESM faktiski kā pēdējo veidu savu problēmu risināšanai.
– Izskanējis, ka Latvijai nav naudas, lai veiktu pirmo pārskaitījumu ESM pamatkapitālā 40,4 miljonu eiro apmērā, tāpēc valsts šos līdzekļus aizņemas.
Atcerēsimies, ka mēs joprojām dzīvojam ar deficītu. Lai īstenotu savas vajadzības ne tikai šogad, bet arī 2013. un 2014. gadā, mēs naudu aizņemamies. Tādējādi ir tikai loģiski, ka ESM paredzēto finansējumu aizņemsimies, lai to ieguldītu jau minētajā pamatkapitālā.
– Vai neveidojas absurda situācija, ka Latvija aizņemas naudu ar procentiem un iemaksā ESM, lai vajadzības gadījumā to aizņemtos no ESM ar procentiem?
Jā… Bet situācija ir līdzīga kā apdrošināšanas kompānijā. Mēs, protams, varam turēt nākamgad iemaksājamos 40,4 miljonus eiro «zeķē», bet ko gan tas mums dos, ja Latvija tiešām nonāks finansiālās grūtībās? ◆
