Neatbildēts paliek jautājums – uz kuru skolu veda Skolas iela?
Netālu no Raiņa ielas beigām, kur tā sazarojas Tērvetes, Filozofu un Jēkaba ielā, atrodas arī ap trīssimt metru garā pa daļai ar bruģi klātā Skolas ieliņa. Tā gar simtiem bērnu apdzīvoto Jelgavas pašvaldības bērnu un jauniešu centru «Junda» (kas atrodas Skolas ielā 2) ieved klusā privātmāju rajonā.
Tuvumā bija trīs skolas
Vēsturnieks Andris Tomašūns, kurš pētījis drīz pēc Otrā pasaules kara tapušās Jauno tehniķu stacijas (tās ēkā deviņdesmitajos gados iemājoja «Junda») uzcelšanu, spriež, ka pirms simts gadiem šajā vietā bija pilsētas nomale. Par to liecina arī tuvējo Dārza un Sakņudārza ielu nosaukumi. Inženieris un grāmatnieks Jānis Vilks atklājis, ka baltvācu vēsturnieka Karla Otto Šlaua 1995. gadā Vācijā izdotajā grāmatā «Jelgava 19. gadsimtā» publicētas 1903. gada un 1917. gada Jelgavas kartes. Pirmajā Skolas ielas vēl nav, taču otrajā ar nosaukumu «Shulenstrasse» tā ir. Jānis Vilks piebilst, ka, ņemot vērā šīs publikācijas, nevar droši apgalvot, ka Skolas iela radās tieši šajā laika posmā. Tomēr nav citu liecību, ka šī iela būtu pastāvējusi jau agrāk. 1917. gada kartē redzams Skolas ielas krustojums ar Pavasara ielu, kurai bija dots Ņevas vārds. Pārdesmit metru pēc krustojuma Skolas iela tolaik beigusies. Tagad tā turpinās divreiz tālāk – līdz Dārza ielai.
Jānis Vilks un arī Andris Tomašūns ir līdzīgās domās, ka Skolas iela varētu būt saistīta ar Vācu ģimnāziju, kas atradās metrus divsimt no Skolas ielas nobeiguma pie Raiņa ielas (tagad šajā ēkā Mazajā ceļā ir Vakara (maiņu) vidusskola). Apmēram tikpat tālu no šīs vietas ir koka ēka Kalpaka ielā 12, kur pirms simts gadiem bija pamatskola. Vēsturnieks Andrejs Dābols piebilst, ka vēl viena vecās Jelgavas skola (Latvijas brīvvalsts laikā tur atradās 4. pamatskola) apmēram tādā pašā attālumā bija Raiņa ielā – apmēram tur, kur tagad «Zemgales Ziņu» redakcija. Leģenda stāsta, ka, ēku būvējot, tajā baļķi iestiprinājis Krievijas cars Pēteris I, kurš 1697. gadā kopā ar savu svītu, dodoties uz Rietumeiropu, pavasara šķīdoņa dēļ Jelgavā nodzīvoja vairāk nekā nedēļu. Šo laiku viņš izmantojis, lai iepazītos ar Kurzemes hercogisti, kas tolaik nebija Krievijas impērijā. Ēka ar «slaveno baļķi» nodega 1944. gada Jelgavas kaujās.
Ādu fabrikas pirmsākuma lieciniece
Viena no vecākajām Skolas ielas iedzīvotājām Inta Eglīte no bērnības atceras vien savas tuvākās apkārtnes mājas: «Vecāki bija stingri. Tālu apkārt staigāt neļāva, tādēļ zināju tikai kaimiņus.» Viņa bērnību pavadīja mājā, ko 1938. gadā savām rokām būvējis Intas Eglītes tēvs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un Brīvības cīņu dalībnieks Žanis Buivids. Viņa atceras, ka kaimiņu māja un zemesgabals piederēja māsai un brālim Andersoniem. Viņi ģērējuši ādas, kas smirdēja. Tāpēc Žanis Buivids apmēram šķūņa augstumā uzcēlis mūra sētu. «Vēlāk Andersons kļuva par ādu fabrikas direktoru. Ienākot krieviem, fabriku nacionalizēja un viņu izsūtīja. Andersons vairs neatgriezās,» stāsta Inta Eglīte. Otrā pusē dzīvojusi Grēnu ģimene, Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Jāņa Baloža radinieki, arī viņi tikuši represēti.
Mēģināja glābt ebreju
«Galvenais mūsu mājas būvētājs bija kāds ebreju amatnieks, kuram tēvs strādāja par palīgu. 1941. gadā, kad ienāca vācieši, tēvs šo ebreju vīru ieraudzīja starp apcietinātajiem tautiešiem, ko kolonnā veda pa ielu. Abi kaut kā samirkšķinājās. Vakarā viņa paziņa izbēga un paslēpās mūsu mājas bēniņos, taču viņu ar suņiem meklēja un atrada. Pēc tam divas dienas tēvu pratināja, taču nesodīja. Vācieši pieņēma, ka mūsu vešeriene bija aizmirsusi aizslēgt bēniņus un izbēgušais tur paslēpās pats,» ģimenē pārdzīvoto traģēdiju atstāsta Inta Eglīte. Savukārt, otrreiz ienākot padomju karaspēkam, nežēlīgi, lai atbrīvotu jaunajiem okupantiem dzīvokli, ticis nogalināts kāds latviešu virsnieks, kurš kara laikā kopā ar sievu dzīvojis viņu ģimenes mājā. Sieva pēc tam palikusi «Ģintermuižā».
Kara beigās Eglīšu ģimene Jelgavu pameta. Viņu māja tika nacionalizēta, tajā ierīkoja četrus dzīvokļus. Atjaunojoties Latvijas valstij, pēc piecdesmit gadiem ģimene īpašumu atguva. Paklausot sirdsbalsij, Inta Eglīte atgriezās Jelgavā un šoruden atkal vāc ražu no vecāku stādītajām ābelēm.
Skolotāju nav maz
Sirmgalve neatceras, ka viņas bērnībā Skolas ielā būtu dzīvojuši ar izglītību saistīti cilvēki, taču mūsdienās to ir vairāki. Tagad Skolas ielā dzīvo informācijas tehnoloģiju profesors Aleksandrs Gailums un viņa kundze Dace, abi strādā LLU, vācu valodas skolotāja Sarmīte Krēmere un šā paša priekšmeta agrākā LLU pasniedzēja Anna Veidemane, mūzikas skolotājs un luterāņu mācītājs Jānis Ginters un viņa kundze Sandra, teoloģijas zinātņu doktore, kas pasniedz Kristīgajā akadēmijā Rīgā. Šim pulciņam var pieskaitīt arī pensionēto skolotāju Viju Gajevsku, kuras māja atrodas uz Skolas un Dārza ielas stūra. Viņa atceras, ka pēc kara šajā apkārtnē galvenokārt bijuši dārzi. Vietvara to īpašniekus nolikusi izvēles priekšā – vai nu būvējiet dārzā ģimenes māju, vai arī atdodiet zemi. Vijas Gajevskas ģimene izvēlējusies pirmo.
Patikšana no pirmā skata
Vienu no skaistākajām mājām Skolas ielā projektējis un būvējis Augusts Alberts Freibergs, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vīra Imanta tēvs. Pirms kara un kara laikā Freibergu ģimene tur arī dzīvoja. Freibergu dēls tulkotājs Kārlis Freibergs dzirdējis stāstu par to, ka Jelgavas bombardēšanas laikā mājas labi izbūvētajā pagrabā patvērumu atraduši arī kaimiņi. Imanta Freiberga bērnības rotaļu biedrene no pretējās mājas, tagad rīdziniece Irēna Kalniņa (viņas ģimenei, Freibergi aizejot bēgļu gaitās, atstāja savu suni) atceras, ka vācieši atkāpjoties šo māju aizdedzinājuši. Cietušas iekštelpas, taču sienas saglabājušās, tādēļ pēc kara ēku atjaunoja. Padomju laikā tur atradās celtniecības kantoris, kas astoņdesmitajos gados pārcēlās uz Raiņa ielu 20. Tad mājā tika izveidoti divi dzīvokļi. Skolas ielas iedzīvotāji atceras, ka, palicis bez īsta saimnieka, nams tika diezgan nolaists.
Atjaunojoties Latvijas valstij, Freibergi dzimtas īpašuma tiesības atguva, taču māju pārdeva. Uz pāris gadiem īpašums nonāca arī diezgan bezatbildīgu saimnieku rokās, kas to pārdeva tālāk. 2001. gadā, izlasot laikrakstā sludinājumu, māju iegādājās tagadējie īpašnieki. Saimniece Dace Gailuma stāsta, ka namu pirkusi divatā ar māsu Initu Viksi, kas ir būvniece un savas zināšanas ieguldīja tās atjaunošanā. Māju iegādājoties, pārdoti divi dzīvokļi un arī tad vēl vajadzējis ņemt kredītu. «Mēs nezinājām, ka pērkam prezidentes vīratēva māju. Taču tās arhitektūra mums iepatikās no pirmā acu uzmetiena un tad jau par cenu daudz nekaulējāmies,» atceras Dace Gailuma. Saimniece stāsta, ka iekšdarbi veikti lielā apjomā, mainītas grīdas, atjaunotas sienas. Apmēram desmit smagās automašīnas ar zemē ieraktiem atkritumiem aizvestas no dārza. Inita Vikse stāsta, ka problemātisks ir augstais gruntsūdens, kas bojā apmetumu ne tikai šai, bet arī citām Skolas ielas mājām.
Skolas ielā priecājas par savu bruģi, kas tur bija saglabājies no veciem laikiem. Pirms dažiem gadiem, veicot komunikāciju izbūvi, tas Skolas un Pavasara ielā tika demontēts. Kaudzēs saliktie bruģakmeņi ātri vien pazuda nezināmā virzienā. «Ar to mazumiņu, kas palika, pietika vien Skolas ielai, citādi, ja te uzlietu asfaltu, mašīnas brauktu tā, ka mēs velnu redzētu,» spriež Dace Gailuma. Turpretī tagad Skolas iela šķiet viens no drošākajiem ceļiem, kas skolēnus aizved uz interešu izglītības centru «Junda». ◆
