Latvijā ir daudz neredzēta un brīnumaina, ja vien esi gatavs ieraudzīt, saklausīt, saprast
Dodoties ekskursijā, gribam ieraudzīt un uzzināt ko jaunu, neparastu, izjust brīnuma gaidas un pārsteiguma vai atklājuma prieku. Parasti šķiet, ka tāpēc ir jābrauc kaut kur tālu, tālu. Taču jau kuro reizi pārliecinos, ka tepat Latvijā ir daudz brīnumaina, ja vien esi gatavs ieraudzīt, saklausīt un saprast.
Pagājušajā sestdienā ekskursijas dalībnieki kļuva bagātāki, baudot pozitīvas emocijas, gūstot atziņas un pieredzi Zemgales līdzenumos, kur iepazina minizoodārzu zemnieku saimniecībā «Dobuļi», Trušu pilsētiņu «Via Baltica» šosejas malā, rozēs un greznumā slīgstošo Rundāles pili, Latvijas izcilāko daiļdārzu un koktēlnieka sētu Vecumniekos.
Mazliet pietrūka neparastā
«Dobuļu» saimnieki kopš 1998. gada audzē eksotisku šķirņu mājputnus un mazos dzīvniekus. Tur var redzēt Vjetnamas melnās lielvēderu cūkas, Šetlandes ponijus, draiskās Kamerūnas kaziņas, nutrijas, ēzelīti, dažādu šķirņu trušus un pat pērtiķi un ķenguru. Lielākā bagātība ir plašais putnu dārzs, kurā ir vislielākā dažādu šķirņu vistu kolekcija, eksotiskie fazāni un krāšņie pāvi, Burgundijas tītari un ekskluzīvu šķirņu baloži. Pavisam minizoodārzā mājo apmēram 200 putnu un citu mazo dzīvnieku, kas daudzveidības ziņā ir plašākā saimniecība Latvijā. Nezinu, kā citiem, bet man šajā daudzveidībā mazliet pietrūka gaidītā brīnuma – neparastā, lai gan daudzus no minizoodārza iemītniekiem skatīju pirmo reizi. To sapratu, kad Codē tikāmies ar Trušu pilsētiņas saimnieku Ojāru Narvilu.
Var tikai apbrīnot
Sešus kilometrus pirms Bauskas Garozas un Codes ceļu krustojumā kā uz delnas redzamas mazas eiropeiska stila mājiņas. Nav brīnums, ka tur piestāj arī nejauši garāmbraucēji, lai tuvāk apskatītu Eiropas pilsētās atrodamo ēku minimodeļu pilsētiņu un tās iemītniekus. Vēl lielāks ir pārsteigums, kad uzzina – tās ir trušu mājas. Mājas ir uzbūvētas augstākas, ar tornīšiem, lai truši karstajā laikā varētu dzīvot pagrabstāvā. O.Narvila bērnības sapnis bija izveidot savu parku, tāpēc radusies doma par trušu pilsētiņu. Turklāt tās mērs reģistrējis preču zīmi, kas viņam vienīgajam dod tiesības tādu būvēt.
Pagājušajā gadā O.Narvils ar pilsētiņu un daļu tās iedzīvotāju uz Codi pārcēlies no Vecumniekiem. Tur palika mājiņas ar apmēram 80 trušu mātēm, bet šosejas malā tagad dzīvo apmēram 50 trušu mātes ar bērniem. Purvainajos 2,5 hektāros zemes ir izrakts dīķis un novadgrāvis, izplēsti kārkli un ūdens vairs neplūst pāri ceļam. Klajā laukā ir tikai trušu mājiņas un puķu dobes, kas krāšņi zied augsnē ar garaušu mēslojumu. Tika iestādīti arī 30 upeņu krūmi, bet tos nograuza kazas. Vairāk nekā 60 šķirņu trušus O.Narvils audzē tikai eksponēšanai. Var tikai apbrīnot, cik tīras un sakoptas ir trušu mājiņas, lai gan šie dzīvnieki nepārtraukti ēd un arī…
Gribi – tici, gribi – ne
Gribot negribot aizrauj ne tikai saimnieka uzņēmība un prasme, bet arī īpašās stāstnieka dotības. Tās ir kā sāls, kuras pietrūka «Dobuļos». O.Narvila teiktais brīžiem ir uz robežas: gribi – tici, gribi – ne. Bet tieši tas piedod neparastumu. Piemēram, vai iespējams, ka trušus no bīstamās slimības – miksomatozes – var pasargāt, profilaksei mutē iešļircinot degvīnu? Un vai aunu uz izstādi var vest, to sēdinot mašīnā uz sēdekļa blakus? «Viņa mamma aizgāja bojā, nopirku to četras dienas vecu. Pirmos mēnešus auniņš dzīvoja istabā, tāpēc tagad, atverot mājas durvis, viņš dodas istabā gultā. Daugavpils svētkos pa pilsētas parku pastaigājāmies bez pavadas,» stāsta O.Narvils. Kāpēc Trušu pilsētai nav sētas? Saimnieks atzīst, ka tādas esot tikai cietumos un koncentrācijas nometnēs, bet viņa saimniecībā ir gan truši, gan zosis, kas brīvi staigā, kur pašiem patīk.
2008. gadā Rīgas galdnieks ieradās Vecumniekos, kur nopirka zemi, sabūvēja trušu mājiņas un jau pēc gada iekļuva Zemgales populārāko tūrisma objektu TOP 10. Tagad saimnieks uzdevis arhitektei grūtu uzdevumu – projektēt māju no materiāliem, kas ir turpat – no māla, žagariem, ar metru biezām sienām un velēnu jumtu. Ir doma izmantot arī siena ruļļus. Bet pagaidām pilsētiņas saimnieks nakšņo siena gubā, kur ierīkota lieliska guļvieta svaigā gaisā.
Mūža darbs – atjaunot unikālas vērtības
Turpinot braucienu pa Zemgales līdzenumiem, dodamies uz Rundāles pils muzeju. Tā apmeklējums nav lēts, taču stāvlaukumi pie pils ir tūristu autobusu un vieglo automašīnu pārpilni. No tiem izkāpušie runā dažādās valodās, kas liecina, cik liela ir interese redzēt slavenā arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli baroka meistardarbu un pils plašo dārzu, kurā ir vairāk nekā 2000 šķirņu apmēram 12 000 rožu stādu.
Arī es pirmo reizi braucu skatīt dārzu, jo daļu atjaunoto pils zāļu biju redzējusi. Negribu piekrist tiem, kuri jutās vīlušies, jo vairums rožu bija jau noziedējušas. 10 hektāru plašais baroka stila franču dārzs ir pilnībā saglabājis Rastrelli projektēto plānojumu ar ornamentālo parteru, strūklakām, vīnogulājiem segtām alejām jeb pergolām pastaigām, rožu dobēm un soliņiem. Pils muzeja atjaunošana ir tā direktora Imanta Lancmaņa mūža darbs, kuru viņš sāka 1975. gadā. Tāpēc tagad pilī ir unikāla ekspozīcija no gotikas līdz jūgendstilam, kurā var izstāstīt katra mākslas priekšmeta vēsturi. Taču to nevar izdarīt vienā vai pusotrā stundā, kopā ar gidu izejot lielo vai mazo loku pa pils zālēm un telpām. Nav brīnums, ka apmeklētājus brīdina nepieskarties ekspozīcijas priekšmetiem vai auduma tapetēm, kuras izmaksā milzu naudu. Par šo unikālo vērtību drošību ir gādāts – atskan signalizācijas zvans, ja kāds kaut nejauši pieskaras ekspozīcijai. Rundāles pilī nav iespējams ugunsgrēks, kāds izpostīja Rīgas pili, jo koka konstrukcijas ir apstrādātas, lai nedegtu. Turklāt Rundāles pils pat pārspējot franču karaļu Versaļu, jo tajā esot tikai viena vannas istaba, bet mūsu pilī – 17.
Izcils darbs rada izcilu daiļdārzu
Vecumniekos pārsteidz Strūbergu ģimenes daiļdārzs, kas daudzus gadus ticis atzīts par izcilāko Latvijā. Izkāpjot no autobusa glīti nopļautajā, smaragdzaļajā zālienā, daudzi novelk apavus, lai sajustu, cik zīdaini mīksts un blīvs kā samta paklājs ir saaudzis gadu gadiem koptais mauriņš. Inese un Juris Strūbergi dārzu veidojuši neatlaidīgi un rūpīgi, arī eksperimentējot, tāpēc tagad var dalīties pieredzē. Un jautājumi birst kā no pārpilnības raga gan par labi zināmu, gan par retu augu audzēšanas īpatnībām. «Stādi ir cilāti un pārcilāti no vienas vietas otrā, skujeņi ieaudzēti no pašaudzētiem spraudeņiem, ko atveda no Lietuvas,» stāsta I.Strūberga. Dārzā skujeņi veido lielus, zemus krūmus vai noklāj zemi. «Pirmos trīs līdz piecus gadus, kad neprofesionālis vēlas apsakņot stādus, tur vispār nekas neiznāk,» atzīst I.Strūberga. Saimniece uzsver, ka viss dārzā ir paveikts pašu rokām, izejot cauri kļūdu un arī neveiksmju rūgtumam. Protams, liela interese ir par vēl neredzētiem augiem, taču neviltotu sajūsmu raisa arī flokši, kas zied koši rozā čemuriem un saldi smaržo. Tos, tāpat arī citas puķes un stādus no saimnieces pa ceram vēlas iegādāties daudzi, lai iestādītu savos dārzos. Tie atsauks atmiņā izcilo skaistumu un mudinās iekopt tos tādus, lai varētu teikt kā Strūbergi: «Dārzs ir vieta, kur veldzēties sirdij un dvēselei.»
Dievmātei velta koka skulptūru dārzu
Amatnieka sētai «Jūras» pašā ielas malā Vecumniekos grūti pabraukt garām, jo saista koka skulptūras un veidojumi iekoptajā dārzā. Tā plašu popularitāti ieguvusi, pateicoties saimniekam – koktēlniekam Jurim Audzijonim. Viņš Jēzus Kristus un Svētās Jaunavas Marijas tēlus atveidojis mājas vārtos, lapenē, dzirnavās… Pirms vairāk nekā 20 gadiem J.Audzijonis piedzīvoja klīnisko nāvi. Viņš esot ieraudzījis spilgtu gaismu, kas lika atgriezties dzīvē, tāpēc no ateista kļuvis par ticīgo un, slavējot Dievu, uzcēlis nelielu baznīciņu, ierīkojis lūgšanu un meditācijas vietu dārzā. «Kad kaut ko veidoju, vienmēr rodas kāda atklāsme. Agrāk es nebiju pārliecināts par Dieva esamību. Bet kāds augstāks spēks mani atgrieza dzīvē, tāpēc sāku ticēt un veidot skulptūras,» stāsta J.Audzijonis. Turklāt viņš sapratis, ka cilvēki ir jāmīl un viņiem ir jāpiedod. Ja nespēj vai negrib piedot, tad cilvēks bojā pats savu veselību. «Naids visu laiku grauž, bet piedodot kļūst viegli,» atzīst koktēlnieks. Neparasti, ka koka veidojumus papildina tehniski izgudrojumi, izmantojot dažādus sadzīves priekšmetus gan apgaismojumam, gan vēja un ūdens dzirnaviņām. Bērniem sevišķi patīk koka krokodili, kas apsargā dārzu. Var sēsties koka zirga pajūgā, šūpolēs vai mest mērķī apļus. Bet pāri visam, šķiet, jūtama īpaša svētība. ◆
