Iecienītākajām brīvdienu mājām kā Bavārijā, tā Latvijā jāpiesakās jau laikus
Bavārijas zemnieki Annemarija un Augustīns Pfafenbergeri savā pieczvaigžņu lauku sētā Hagerhofā atpūtniekiem sola miera salu, ko mēs ieraugām vasaras pirmajā plaukumā. Vietējā Kīmgau apvidus arhitektūras stilā būvēts divstāvu māju pāris un plašs pagalms, kurā atradusies vieta gan siena šķūnim, govju kūtij un vistu saimei, gan trušu būriem un vecmāmiņas Elizabetes mazdārziņam, gan futbollaukuma zālienam, pedāļminamu braucamrīku novietnei un prāvai smilšu kaudzei ar «būvtehnikas» rīkiem, kur izpausties mazo viesu radošajam garam.
«Pārsvarā brīvdienu mājās bērniem piedāvā dažādas atrakcijas, bet tas būtu kā vēl viena TV programma, ko ieslēgt,» šajā ziņā Annemarijas filozofija ir – lai paši domā un meklē, ko darīt.
«Austuve», «Ceptuve» un «Smēde»
Vienas mājas galā dzīvo arī paši saimnieki, no kuru četriem nu jau pieaugušajiem un izskolotajiem bērniem Hagerhofā palicis tikai dēls Augustīns. Telpu pārējā platībā izvietoti desmit plaši dzīvokļi viesiem. Koka, mūra un funkcionālu metālkalumu vienkāršībā darinātais interjers tajos apbrīnojami sader ar augstākās klases labiekārtojuma elementiem, zemniekmājai raksturīgie mazie lodziņi – ar bezvadu interneta vai satelīttelevīzijas iespējām. Katrai no telpām savs šarms un arī nosaukumā ietverta ideja: vēsturiskā «Smēde», fantastiskā «Baložu māja», romantiskā «Austuve» vai dedzīgā «Ceptuve» ar gluži kā krāsns mutē iešautu divguļamo gultu. Aizverot acis, vari mēģināt saskatīt kaut ko no aizgājušo gadsimtu dzīves…
Hagerhofa rakstos pirmoreiz minēta 1384. gadā, bet Pfafenbergeri te saimnieko no 1580. Vasaras atpūta ar aicinājumu uzlabot veselību esot piedāvāta jau kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, un dzimtā ieprecējusies Annemarija, kas nevairās no kūts vai lauku darbiem, atzīst, ka viņai šī brīvdienu mājas darbošanās patīk.
Abas baltās ēkas gan tapušas pēdējos padsmit gados, pēc tam, kad veco māju nopostījis ugunsgrēks. «Celtniecības laiks bija traks, strādājām pa sešpadsmit stundām dienā, bet tagad varu teikt – visas lietas, ko mīlam, esam šeit iebūvējuši,» sarunas laikā sēžam saimnieku virtuvē, un Annemarija noglāsta ozolkoka galdu ar svecēm domātām metāla iedobēm, kādus vēlāk redzēsim arī viesu istabās. «Akmeņi nākuši no tuvējām upmalām, koki – no pašu meža. Cik resns stumbrs, tik plats dēlis vai sija. Mūsu reģionu raksturo malkas apkure ar krāsni ziemā, bet te ierīkotājiem bija iespēja parādīt, ko viņi spēj, lai drēgnākā vasaras vakarā siltums ieplūstu vienkārši caur sienu. Kalēji, amatnieki, kādus mūsdienās nav viegli atrast, – faktiski tie bija mākslinieki.»
Lielajiem darbiem, protams, ņemti kredīti bankā, taču ar Eiropas fondiem neesot saistījušies, jo «gribējām būt neatkarīgi savos plānos».
Arī ieguldījumu atguvē nozīmīgāka par goda rakstiem novērtēto piena lopkopību nu kļuvusi brīvdienu mājas īre. Pēc Latvijas cenām un algām tā būtu uzskatāma par krietni dārgu, taču tukša nestāv ne brīdi. «Brauc no Austrālijas, Dienvidamerikas, Aļaskas, Ņujorkas un Bostonas, no Kanādas un tepat no Austrijas vai mūsu pašu Vācijas. Atbrauc ģimenes ar bērniem, kas pļavu nav redzējuši,» brīnās saimnieks Augustīns. Skaidrs, ka ciemiņus interesē arī gleznainā apkārtne un Alpi neliela autobrauciena attālumā, taču sava loma «mārketingā» paliek arī vienkāršai govju kūtij.
Lauku smaržas un garšas
Mēs pamostamies noslēpumainajā «Kūtsaugšā», un smarža, kas ieplūst, atverot balkona durvis, acīmredzot ir daļa no noslēpuma, ko bērni jau tūlīt pēc brokastīm gatavi atklāt.
Izrādās, pie govīm diemžēl drīkstēs iet tikai pievakarē, kad saimnieki nāks kopt un slaukt, toties pa vistu mājas šķirbām var redzēt, kā tās pa kārtai rosās uz dēšanu. Daža jau kladzina pa visu pagalmu, un tas nozīmē, ka būs vērts vēlāk iet lūkot un skaitīt, cik tad olu šodien sanācis.
«Astoņos no rīta eju pabarot, līdz pusdienlaikam parasti arī dēšana galā, un tad viņas nāk staigāt pa āru,» vistu dienas režīmu skaidro Augustīns. Citurīt redzēsim, kā viņš pēc barošanas apstaigā vietējos krūmus, un atklāsies, ka arī tur mēdz izkrist pa olai. Bērnu pārliekā uzmanība dējējas nereti padarot «izklaidīgas».
Trušiem gan izklaides sanāk vienīgi tad, kad kāds ciemiņš sadomājis tos caur būra režģi pacienāt ar burkāniem. Tie stāv sagriezti turpat līdzās, un sparīgās šņakstināšanas norisi var ietekmēt vien barotāja vai ēdāja apnikums.
Mūsu gadījumā tas pienāk visai drīz, un varam doties uz tehnikas novietni. Sešgadīgais brālis no plašā klāsta izvēlas palielu «gokartu» ar knapi aizsniedzamiem pedāļiem, toties ar bremzi, bet trīsgadīgā māsiņa labprātāk vizināsies tētim aizmugurē. «Viens, divi, trīs, starts!» un visi pazūd aiz kūts stūra jau citā teritorijā.
Pēc pusdienām, ko mamma šoreiz gatavojusi no līdzpaņemtajiem produktiem, bērni var uzspēlēt bumbu, bet interesantāk šķiet padauzīties pa improvizēto siena pantu turpat vāgūzī. Vienlaikus jāuzmana, vai saimnieki jau nenāk pār sētu un kūts durvis nav vaļā, jo tur gaidāms pats interesantākais. Slaukšanas aparāti, barības rati, siena dakšas, teliņu dzirdīšanas spaiņi un pašas milzīgās gremotājas – to visu varēs redzēt un kaut ko no darāmā izmēģināt arī praksē.
Nākamajā rītā arī mūsu plānos ir brauciens līdz kalniem, bet pirms tam – brokastis. Brālis no pirmā stāva lepni stiepj augšā saimnieku nolikto pienu un olas – ir pilnīgi skaidrs, kurš un kā tās sagādājis. ◆
«Pēc dažiem krīzes ietekmētiem gadiem šī vasara atkal ir tāda, ka daudzi pie mums netika. Bet tie, kas tika, visi bija laimīgi, un dažs jau tagad piesakās uz nākamo gadu,» Kandavas novada «Indānu» saimniece Signe Ezeriņa augusta nogalē atzīst, ka sajūtas par aizvadīto vasaru ir labas.
Piecas zvaigznes pirts lodziņā
«Cilvēki pie mums brauc pēc omītes lauku māju vai latviskās pirts izjūtām un tad arī dabū just, kā ir brist kailām pēdām pa zāli, kā, sēžot uz sliekšņa, mazgāt kājas bļodā, kā vajadzības brīdī apmeklēt sirsniņmāju,» Signe pati ir iznākusi basām kājām saņemt ciemiņu un stāsta par Indānos pieejamajām «ekstrām».
Naktsmītnes gan varot piedāvāt, augstākais, astoņām personām un, ilgākais, uz četrām dienām, taču parasti viesiem arī ar to pietiek, lai klusumā un mierā izbaudītu lauku dzīves dabisko ritu, zāļu smaržu pirtiņā, nebijušas sajūtas zirga mugurā vai sārto saulrietu pļavas pamalē. Arī nakšņošanu var uzskatīt par īpašu – ģimenei ar diviem bērniem sanāk guļvietas pirtsaugšā, kur gaisā virmo vīstošo slotu smarža, bet vecvecāku izmitināšanai uzceltajā klētiņā atmiņu izjūtas paspilgtina īstas vilnas dzijas aromāts.
«Aitām vilnu nocērpam un vedam uz Pāci mainīt pret dziju,» izrādīdama krāšņās šķeteres, saimniece atklāj, ka tās domātas gan ciemiņu rosināšanai, gan savai vajadzībai. «Pati aužu bezsteļļu lakatus, mamma zeķes saadīja, un reiz pat tirgojāmies Francijā. Uz gadatirgu gan biju uzaicināta kā sklandraušu meistare, bet izdomājām, ka jāpaņem vēl kas līdzi. Tas bija silts maija sākums, un šķita – kas nu par adījumiem domās. Bet dzija tik skaista. Un, lūk, sagadījās tā, ka tieši tajā sestdienā kļuva vēss, debesis apmācās, un visi sāka saprast, ka ziema arī būs,» smej Signe.
Smēdes vietā lauku sēta
Indānu mājas Signe un Normunds Ezeriņi esot saņēmuši dāvanā. Pareizāk sakot – platību būvei, kur bija palikuši vien mājas pamati un pusbrukusi kūts. «Uzcēlām saimniecības ēku, lai pēc tam ķertos pie mājas, bet laika gaitā izrādījās, ka ir svarīgākas lietas un dzīvošanai pietiek ar to pašu.»
Tā nu mājas statusu ieguvušajā saimniecības ēkā uzauguši Ezeriņu bērni Beāte un Toms, arī audžumeita Līga, kas jau aizgājusi savā dzīvē, un salīdzinoši nesen ģimeni papildinājušās audžumāsiņas Aija un Rita. Protams, viņu rīcībā un aprūpē ir arī visa plašā lauku sēta – lopu kūts, kur draudzīgi mīt govis, zirgi, aitas, kazas, vistas, tītari, zosis un ruksis, barības šķūnis, romantiska pirtiņa ar dīķi līdzās, jau minētā klētiņa, lapene maltītēm vasarā, bet mājas pamatu vietā slejas praktiski neizmantots skatu tornis, kurā skolasbērni var sazīmēt filmā «Mazie laupītāji» redzēto.
«Jā, Indānos uzņēma šīs filmas epizodes. Arī autobusu pieturas zīme pie mājas palikusi no tā laika – pa mūsu mazo celiņu garām taču nekāds autobuss neiet.» 1800. gadā gan bijis lielceļš un kaut kad te savā smēdē strādājis kalējs Krišs Indāns, no kā acīmredzot arī māju vārds. Saimnieku izzinātais vēstures stāsts sniedzas līdz agrārajai reformai 20. gadsimta sākumā, kad zemi iedeva Drēviņu Arvīdam ar Ernu, un tālāk līdz Latvijas otrajai brīvvalstij, kad ar savu dāvinājumu jauno Ezeriņu saimnieciskumu novērtējusi Drēviņu mantiniece.
Pletīzers vai gludeklis
Daļa brīvdienu viesu uz Indāniem brauc «atjaunoties» īstā pirtī, jo «Vides veselības saimes» dalībniece Signe, izrādās, ir arī skolota pirtniece. Pilsētnieku ģimenes saviem bērniem grib parādīt mājlopus viņu īstajā vidē. Palaikam ceļā no laulībām uz mielasta vietu Indānos piestāj un izšūpojas kāzinieki, bet citkārt līgava ar draudzenēm iepriekš piesakās uz vecmeitu ballīti latviski romantiskā garā. Skolēnu grupām ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams izstaigāt un izgaršot piena ceļu no slauktuves līdz krējumam, sviestam vai sieram. Bērni apbrīno arī seno lauku darbarīku kolekciju, kuras eksponāti skaitāmi simtos.
«Šo to esam paši atraduši, daudz ko draugi iedāvinājuši, daudz lietu esam atpirkuši no metāla vācējiem. Cilvēki, kas zina par mūsu kolekciju, tagad arī paši zvana un piedāvā,» stāsta saimniece. Zirgvilkmes mašīnām atvēlēts laukums starp kokiem pagalma nomalē, amatnieku, kurpnieku, mežstrādnieku, lauksaimnieku, ugunsdzēsēju, tirgotāju un citi darbarīki, ierīces un instrumenti izvietojušies gar būvju sienām, bet ar mājsaimnieču lietām piekrauti zirga rati sētsvidū.
«Par gaļasmašīnām bērni stāsta, ka tādas ir omītei, bet svari, kas nav elektroniski, un gludekļi, kuros jāliek ogles, ir brīnums. Tad nu varam noskaidrot, ar ko agrāko laiku pletīzers atšķiras no mūsdienu gludekļa,» smaida Signe.
Inteliģence kūtī
Vakarpusē ciemiņi aicināti piedalīties lopkopības procesā, ko interesantāku izvērš aitu, kazu un govju vienprātīgs lēmums, ka saimnieces sauciens nākt mājās skan par agru. Jāiet vien līdz aploka tālajai malai un tiepšas jāpārliecina. Putni gan paklausīgi ieņēmuši savas vietas kūtī un cūcis vārdā Sivēns gaida, kad parādīsies viņa maltītes nodrošinātājas kazas.
Kopš Signe pirms gadiem pieciem kritienā no zirga salauzusi roku, vīrs iegādājis slaukšanas aparātu, kas arī pašlaik vienīgajai piena devējai izrādījies īsti pa prātam. «Kad atskrēja teliņš, labu gribēdami, mēģinājām slaukt ar rokām, taču viņa ne un ne, līdz pielikām aparātu un Gauja atviegloti nopūtās,» Signe smej, ka no šāda skatpunkta rokas salaušana būtu noderējusi jau agrāk. Kamēr aparāts strādā, viņa var paspēt izslaukt kazu, tikmēr ruksis jau pakāpies ar priekškājām uz aizgalda malas un pieprasa savu tiesu.
«Tā ir, viesi dažkārt brīnās, ka Sivēnam tiek ekskluzīvais kazas piens, bet viņš mums ar savu draudzēšanās vēlmi un runāšanas prasmi arī ir ekskluzīvs,» pilsētā uzaugusī saimniece atzīst, ka no rukša rudenī būs žēl šķirties un tas varbūt ir vienīgais brīdis, kas viņas laucinieces dzīvē ienes skumju noti. ◆
