«Un sākas viss no gala,» sagaidot septembri ar krāsainām asterēm un gladiolām, pie sevis nopūtušies daudzum daudz skolas bērnu vecāku. Atkal agrie rīti, stundu sākuma precizitāte, interešu izglītības grafiki un mājas darbi. Karstums no uzvārītā stresa tiek arī viņiem, liekot jau atkal ilgoties pēc vasaras un laiska miera.
Tā tik uz riņķi vien. Jauns gads, jauna sezona un diena ar tām pašām līdz apnikumam pierastajām lietām. Kā tāda ieklemmējusies plate, kas netiek tālāk savā skanējumā. Taču tur jau tā lieta – ne jau uz priekšu vai atpakaļ jāskatās, bet uz augšu!
Taisnība būs tiem prātiem, kas secinājuši, ka attīstība notiek kā pa spirāli, nevis taisni. Tāpēc jau tā riņķa sajūta, ka atkal viens un tas pats! Tomēr atliek vien paraudzīties ciešāk, lai saprastu, ka nav un nekad arī nebūs. Skolas bērns pa vasaru izstiepies tā, ka biksēm vajadzētu piešūt savus piecus centimetrus un kurpēm izplēst purngalus, kā to, pakaļdzenoties Zaķītim, izdarīja Vilks ar slidām multenītē «Pagaidi tikai!». Atvase arī vairs nesēž tajā pašā klasē, ja vien pagājušajā gadā nebija uznācis lielais slinkums un vēlme «loderēt» apkārt. Viņš pakāpies augstāk – saskaitīšanas vietā mācās reizrēķinu un vairs neraud, kad rītos jāatvadās no mammas. Reiz mazais kļūst aizvien lielāks, garāks un vecāks, līdz pat mūža galam kaitinot vai arī priecējot sevi un citus ar savām vecumīpatnībām. Muļķības, ka tās beidzas pusaudžu gados. Pieaugušie, kas izrāvušies no vecāku kontroles un mūžīgās pirksta bakstīšanas un kratīšanas, tikai izvēlējušies tās vairs neredzēt, jo mainīšanās sāp. Nav viegli kļūt par labāku cilvēku. Labāk laist lietas savā plūdumā – bļaut uz savu tuvāko, kad pārņem pēkšņas dusmas, neievērot viņa vajadzības, nesniegt palīdzīgu roku. Taču triks ir tāds, ka personīgās attīstības ignorēšana un koncentrēšanās tikai uz savu nabaga pasaulīti kā pa slīdkalniņu slidina uz leju, līdz attopies mūžam ar visu neapmierināts, burkšķošs, bez draugiem un ļoti vājām ģimenes saitēm. Pārmet, cik gribi, saviem lielajiem bērniem, ka tie nezvana un nebrauc ciemos. Notikusi kļūda saskarsmē, kuru, visticamāk, ietiepīgais pašlepnums tā arī nekad neļaus izlabot.
Taču ārā ir septembris – jauns, nekad nebijis, nevis atkal. Pamazām krāsojas tikai pavasarī dzimušās lapas, kas, piepalīdzot unikālajām mākoņu kombinācijām, rudens gaismu spēli padara vienkārši neatkārtojamu. Atver acis un redzi! ◆
