Aizupes pamatskolas direktore Zane Lange un «Latvijas valsts ceļu» valdes priekšsēdētājs Jānis Lange augstā godā tur savu darbu un ģimenes vērtības
Ienākot Zanes un Jāņa Langu mājās Vīgriežu ielā, skatienu uzreiz noķer rudens ziedu un krāsu bagātība. Viss galds nolikts lielākiem un mazākiem asteru, dāliju un gladiolu pušķiem. «Nemaz nevarēju visu pārnest – daļa vēl palika skolā,» smaida Zane. Viņai šis ziedu pārpilnības prieks pazīstams jau vairāk nekā desmit gadu, kopš Zane strādā un nu arī vada Aizupes pamatskolu. Aptuveni tādu pašu laiku viņa ir kopā ar Jāni, kurš no ielu ekspluatācijas inženiera pašvaldības iestādē «Pilsētsaimniecība» «uzdienējis» līdz valsts akciju sabiedrības «Latvijas valsts ceļi» valdes priekšsēdētāja amatam. Abi vada, abiem liela atbildība, daudz darba, pienākumu. Jāprot vien tos sakārtot tā, lai netrūktu laika un uzmanības arī otrklasniekam Rūdolfam, trīsgadniecei Paulai Elīzai un pašiem. Langēm, šķiet, tas lieliski izdodas. «Mēs taču esam viena komanda!» viņi vairākkārt atkārto.
Jāpaciešas divi mēneši gadā
«Kādreiz jau gadās arī tā, ka paspējam pateikt viens otram tikai «sveiki» un «atā» un skrienam tālāk savos darbos. Īpaši saspringta bija maija pēdējā nedēļa, kad skolā katru vakaru notika kādi pasākumi,» stāsta Zane, Jānim piebilstot, ka traks mēnesis parasti ir arī septembris, kad mājās sievas vietā vairāk dominē skolas direktore. «Saprotu, ka darbs Zanei ir ļoti svarīgs. Tā ir joma, kurā viņa var sevi piepildīt. Tāpēc tos divus mēnešus gadā, kad notiek intensīva plānošana, sazvanīšanās ar kolēģiem un pārdomas, vai viss ir kārtībā, varu paciest. Tas ir laiks, kad man vairāk jāpalīdz mājās ar bērniem,» teic ģimenes galva. Pats viņš cenšas darbu uz mājām nenest. Pietiek tā stunda turp un atpakaļ ceļā, lai sakārtotu domas un pārslēgtos mājas dzīvei. Izņēmums bija priekšvēlēšanu laikā, kad Jelgavas Domes deputāta kandidātam nācās skriet uz dažādiem pasākumiem, lai sevi parādītu. Taču nu arī tas ir norimis, priecājas Zane. Viņas pārraudzībā Aizupes pamatskolā šajā mācību gadā ir ap 230 skolēnu un vairāk nekā 20 pedagogu, neskaitot interešu izglītības skolotājus un tehniskos darbiniekus. Klāt šīm rūpēm rudens atnesis arī neskaidrību par mācību līdzekļu iegādi un neziņu par pedagogu algām, kas, lai gan solītas lielākas, saskaņā ar pēdējiem aprēķiniem nemaz tādas nesanākot. Šo smagumu palīdz kliedēt ģimene, pie kuras atgriezties Zane Lange pēc darba cenšas pēc iespējas ātrāk.
Pašam sava suitene
Savējos – Zani, Rūdolfu un mazo Paulu Elīzu – par savu spēka avotu sauc arī Jānis Lange. Arī viņam darbā netrūkst problēmu, ko risināt, jo ceļi Latvijā pagaidām vēl ir tālu no ideālā. «Agrāk bija tā, ka nevarēju mierīgi pabraukt pa ielām. Visu laiku skatījos uz bedrēm un pārdzīvoju, līdz vienā brīdī sacīju: «Stop! Es taču neesmu tā visa cēlonis!» Man ļoti patīk mans darbs, tajā nekad nav garlaicīgi – iespēja tikties ar interesantiem cilvēkiem, risināt problēmas. Grūtākais ir redzēt, kā cilvēki, sevišķi nozares veterāni, pārdzīvo par ceļu situāciju, kas diemžēl pasliktinājusies,» nopūšas jaunais «Latvijas valsts ceļu» valdes priekšsēdētājs, uzreiz piebilzdams: «Ko mēs par to darbu un problēmām. Man taču mājās ir pašam sava suitene!»
Tā arī tas ir. Zane, kuru Jānis pirms vairāk nekā desmit gadiem satika Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes trešajā kursā, kur abi kopā studēja, tiešām ir meitene no Alsungas puses, kura joprojām dzied etnogrāfiskajā ansamblī «Gudenieku suiti». No «Suitu sievām» tas atšķiras ar to, ka «gudeniekos» piedalās arī puiši un vīri. «Mana mammas mamma ansamblī, kurā mani kopā ar māsu aktīvi iesaistīja mana Alsungas vidusskolas latviešu valodas skolotāja, bija galvenā teicēja. Savukārt tēta mamma dziedāja «Suitu sievās». Līdz ar to suitos ir visas manas dzimtas saknes. Ansamblī vēl aizvien notur arī latviskās tradīcijas un tā īpašā noskaņa, kas tur valda. Sākumā šķita, ko es tur ar vecajām tantēm, bet īstenībā ir ļoti interesanti. Kādus tikai pigorus viņas neizdomā un kādus stāstus neizstāsta! Spogulītis suitenēm arī vienmēr ir līdzi – lūpas pirms kāpšanas uz skatuves taču ir jāuzkrāso! Sievu dzīves žirgtums ir vienkārši apbrīnojums,» jūsmo Zane, kuras īpašumā no vecvecmāmiņas ir tautastērps. Kopā ar Jāni viņi «Gudenieku suitu» sastāvā piedalījās arī šīs vasaras Dziesmu un Deju svētkos, izdziedot un izspēlējot mičošanas rituālu. Repertuāru lielākoties Zane apgūst neklātienē – tikai pirms lielajiem pasākumiem, piemēram, folkloras festivāla «Baltica» vai «Pulkā eimu, pulkā teku», viņa sēžas automašīnā un dodas uz Alsungu.
Lai gan šajos Dziesmu svētkos Jānis «Gudenieku suitiem» līdzēja, iejūtoties līgavaiņa tēlā, arī viņš pats nav zemē metams dziedātājs. Šo talantu, kā arī patriotismu un draudzību palīdz stiprināt studentu korporācija «Fraternitas Imantica», kuras biedrs Jānis ir joprojām.
Meklē marinēto gurķīšu sēklas
«Kas mums palīdzējis palikt kopā? Tas noteikti ir ģimenes galva. Viņa miers un veselais saprāts. Brīžam esmu ļoti spītīga un padodos emocijām, bet Jānis prot to visu savākt,» uz kopā nodzīvotajiem gadiem atskatās Zane. Vīrs gan apšauba, ka saspīlējumu brīžos sievā izpaužas kāds īpašs kurzemnieces temperaments, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs. Tomēr par dažām lietām Zanes kurzemnieku puse likusi brīnīties, piemēram, par ciešajām radu saitēm un savdabīgo izloksni. «Sākumā nevarēju saprast, ko tas Zanes tēvs tik jocīgi runā – nevar kacēt driķeri! Izrādās, tas nozīmē – nevar aizsniegt rokturi,» smej Aizputē dzimušais, Jaunbērzē augušais un Dobelē skolā gājušais zemgalietis, kuru tāpat kā kurzemnieci Zani un daudzus citus uz Jelgavu atvedusi un «iedēstījusi» Latvijas Lauksaimniecības universitāte.
Kopumā Langes sevi sauc par aktīvu un optimisma pilnu ģimeni. Parasti Jānis ir tas, kurš brīvdienās nevar mierīgi nosēdēt mājās, tāpēc mudina savējos sēsties automašīnā un doties uz zooloģisko dārzu, jūrmalu, Tērvetes Dabas parku, Ložmetējkalnu, izbraukt ar velosipēdiem vai aizstaigāt tepat līdz jaunajam Čakstes bulvārim un tiltam. Daudz prieka un atpūtas sniedz arī ģimenes dārziņš, kurā, lai bērniem parādītu, ka, piemēram, kartupeļi neaug lielveikalā, iestādīti dažādi dārzeņi un puķes.
«Pirmajā gadā, kad Rūdis vēl bija maziņš, gājām ar viņu uz veikalu pirkt sēklas, un dēls pajautāja: «Kur ir tās marinēto gurķīšu sēklas?» Šogad lielākais prieks ir par ķirbjiem. Arī āboli un gurķi labi padevušies – ziemai krājumi sagatavoti,» priecājas Zane, kuras pārziņā ir dobes un ravēšana. Savukārt Jānis dārzā par savu pienākumu sauc zālītes pļaušanu.
Bērnu audzināšanā gan abi ietur vienu līniju. «Pats svarīgākais ir dot viņiem labu izglītību, ieaudzināt patriotismu, mīlestību un cieņu pret Latviju, ģimeni un apkārtējiem,» savas vērtības atklāj jelgavnieki Langes. ◆
