No savas pieredzes zinām, ka arī pie sliktām lietām var ātri pierast. Un nebūsim naivi. 21. gadsimtā maz kas notiek pats no sevis – aiz daudzām norisēm stāv komandas, kas pie tā strādā. Tādēļ drīzāk jāsaka – mēs nevis pierodam, bet tiekam mērķtiecīgi pieradināti, jo tāds nu ir tēla spodrinātāju darbs. Mēs esam pieraduši, ka ASV Kongresā izlemj, kā pārmācīt citādi domājošos pasaules otrā malā. Mēs jau sen varam paredzēt Krievijas imperiālistiskās stūrgalvības, kā arī sākam pierast pie mūsu pašu novadiņa «brakanjeriem» ar īpašām vajadzībām. Sākam aprast, ka šī ir norūsējušu metāla monstru pilsēta. Varbūt pat iestājies zināms flegmatisms, ka nekad nekas nemainīsies. Tam, protams, ir arī sava gaišā puse. Mēs visi gribam mieru un drošību (lai arī dažiem joprojām neizdodas samierināties ar domu, ka daži ir vienlīdzīgāki par citiem).
Domāju, vismaz katram trešajam pēdējās nedēļās ietrīcas sirsniņa par to, kas būs, ja ASV un Krievija nesadalīs Sīrijas smilškasti; kas ar mums notiks tad, ja šie gadsimtiem pulētie, it kā akmenī iecirstie tēli neatrod kopīgu valodu spēlfilmā, ko sauc par mūsu pasauli. Pārāk stingri izvēlēts individuāls kurss, gluži kā ģimenē, parasti noved strupceļā, un vienā jaukā brīdī esam pārvērtušies par sava «smalkā stila» ķīlniekiem.
Tiešām nebūsim naivi, ka 21. gadsimta vidējais aritmētiskais cilvēks ir patstāvīgi domājoša būtne. Tagad ar daudzo un dažādo mediju starpniecību gandrīz katram var iezaurēt to, ko vajag iezaurēt, un tik maz vajag, lai uzrastos traki žirinovski, kas ar neredzamas komandas palīdzību iekvēlinātu plašas masas, lai viss šķistu iespējams. Tādēļ varbūt nevajag steigties pie visa pierast, citādi var gadīties, ka jāfano būs nevis par mūsu basketbolistu vai hokejistu panākumiem, bet gan par NATO vai saviem partizāniem. ◆
