Gabalkūdras kluču kraušana grēdās ir viens no smagākajiem roku darbiem, kuru līdz šim zinātniekiem nav izdevies mehanizēt
Dažkārt pētnieciskajā žurnālistiskā «žurnālists maina profesiju». Šādi, piemēram, šopavasar, veidojot rakstu «Mazo algu gūstā», nedēļu zivju cehā nostrādāja Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra «Re Baltica» žurnāliste Gunita Gailāne. Līdzīgi uz pašas ādas izmēģinot darbu ārzemēs, žurnālistei un rakstniecei Laimai Muktupāvelai tapa romāns «Šampinjonu derība». Tādu piemēru ir daudz. Man šovasar atvaļinājuma laikā, sarunājot palīgstrādnieka darbu uzņēmuma «Laflora» kūdras purvā, sākotnēji nebija prātā par to rakstīt. Vienkārši gribēju svaigā gaisā izvēdināt galvu, pavingrot un arī kaut mazliet nopelnīt (kā arī neiztērēties tik daudz kā dzīvojot pilsētā). Taču, kad jau biju kūdras purvā, viens no pieredzējušākajiem strādniekiem Igors Šifs ieminējās: «Tu varētu uzrakstīt, kāds ir šis darbs, skatoties no iekšas!» Līdzīgus pamudinājumus saņēmu vēl no dažiem. Tā iedrošināts, ņēmos apstrādāt savas kūdras purva dienasgrāmatas piezīmes. Jāpiebilst, ka darbabiedru vārdi, kuriem nav pievienoti uzvārdi, ir mainīti un datumiem vietām esmu šo to pieāķējis klāt arī no citām dienām.
No vienas puses, tāds smags fizisks darbs purvā bija ne īsti prātīga atgriešanās jaunībā. Pirms gadiem trīsdesmit pieciem, būdams students, divas vasaras kopā ar zvejniekiem gāju jūrā, divas strādāju celtniecībā tā laika studentu vienībās. Taču vai šāda prakse būtu uzteicama tad, kad tev ir pāri piecdesmit?! Varbūt tieši šajos brieduma gados katru dienu vajadzētu veltīt darbam savā specialitātē, kur tev ir izglītība un pieredze? Tiešām, ja tā padomā, vislabprātāk es to atvaļinājuma mēnesi būtu vadījis nodarbības skolēniem, kurus velk uz žurnālistiku. Bet šovasar skolēnu literātu nometnes «Aicinājums» nebija. Toties man pēc jaunākas automašīnas nopirkšanas pavasarī bija palikuši šādi tādi lēni dilstoši parādi. Tā dzīve gluži neviļus uz atvaļinājuma laiku nolika mani kūdras purvā. Galu galā varu ļoti priecāties, ka ārstu komisijas priekšsēdētājs Aldis Siliņš secināja – veselības stāvoklis man atļauj darīt šo darbu. Cik mīļu cilvēku labprāt tā fiziski pastrādātu, diemžēl slimību dēļ to nevar atļauties! «Jums gan būs smagi,» dakteris poliklīnikā šķiroties piebilda.
Gabalkūdras kluču kraušana grēdās ir viens no smagākajiem roku darbiem, kuru līdz šim zinātniekiem nav izdevies mehanizēt. Katrs no šiem klučiem atkarībā no žuvuma pakāpes sver no dažiem simtiem gramu līdz vairāk nekā desmit kilogramiem (tādi, paceļot rokās, vēl pil). Krāvējam grēda jāsaliek tā, lai starp klučiem paliktu spraugas, caur kurām tie vēdinātos un žūtu. Ļoti aptuveni rēķinot, lai nopelnītu vienu latu (pēc nodokļu nomaksas), strādniekam jāpārceļ ap 170 šādu kluču.
Latvijā ar kūdras kluču kraušanu nodarbojas simtiem cilvēku. Tas ir sezonas darbs. No iegūtās kūdras galvenokārt ražo substrātu, ko lielākoties eksportē uz ārzemēm un izmanto dārzeņu audzētāji. Kūdras ražotāju asociācija pastāv uz to, ka Latvijā kūdru varētu iegūt ievērojami vairāk un kā kurināmo izmantot arī enerģētikā, kā tas bija darīts agrāk un kā to mūsdienās dara vairākas kaimiņvalstis.
19.07.
Smeldz kājas, sāp dibens, elkoņi, sapampušas potītes. Brīžiem kā Hemingveja vecais vīrs jūrā runājos ar saviem locekļiem. Jāpiebilst, ka «dialogs» ar elkoņu locītavām turpinājās vēl nedēļu pēc tam, kad biju atgriezies redakcijā. Nez kā būtu, ja, klučus krāmējot, būtu jāstrādā mēneši vai gadi. Mana radiniece Inese, Sēlijā septiņus gadus nostrādājot purvā, kļuva par invalīdi. Viņa bija piensaimniece, ir drusku padrukna. Uz purvu aizgāja tādēļ, ka deviņdesmito gadu sākumā neveiksmīgā un varbūt pat noziedzīgā privatizācijā pienotava nodega, bet cits darbs neatradās. Var teikt, ka izmēģināt šo darbu mani vedināja arī vēlēšanās saprast, kas purvā varēja notikt ar Inesi. Viņa man teica, ka divtūkstošo gadu sākumā par kūdras kluču kraušanu maksāts trīs reizes mazāk. Un tikai Dieviņš, sūtot lietu, deva brīvdienas. Purva saimnieks vācu uzņēmējs – gan ne.
Pirmajā dienā pievārēju apmēram ceturtdaļu vagas, par kuru maksā 35 latus. Kārlis blakus vagā strādājis tikai līdz trijiem, tomēr man ir labu gabalu priekšā. Atlikušo pusotru stundu līdz darba dienas beigām viņš esot gulējis, jo purvā ir pirmo dienu pēc slimošanas. Negribējis sapūlēt muguru, ko karstajā laikā apsaldējis vējā pēc atvēsināšanās purva grāvja ūdenī.
Ar gulēšanu purvā vispār jābūt uzmanīgam. Kāds cits kolēģis, kā pats teica, reiz darbdienas beigās gribējis tikai pret grēdu atspiest muguru. Taču nemanot aizmidzis un pamodies pēc stundas, kad strādnieku autobuss jau aizgājis (citi bija nodomājuši, ka viņš no purva aizbraucis ar kādu kūdras vedēju). Kājām «pa taisno» caur Vārpas ciemu un veco lidlauku līdz Jelgavai bijis jāiet trīs stundas.
Strādnieki draudzīgi apcēla kādu meiteni, kas uz darbu atnākusi ar stilīgi ieplēstiem džinsiem. Smējēji saka, ka bikses esot ieplēsuši apkārtējo mežu zvēri. Vasarā purvā strādā daudz jauniešu – skolēni, studenti. Pa daļai uzņēmuma darbinieku jaunā paaudze.
22.07.
Ziņās solīja lietu, likās, ka būs vēl viena brīvdiena. Taču uznāca sīks mērcētājs, un darbs turpinājās.
Droši vien būtu racionāli palikt pa nakti purvā sargu būdā, no rīta ar gaismiņu celties, strādāt, dienas vidū karstumā pagulēt un tad raut līdz tumsai. Tādā režīmā pagājušajā sezonā esot strādājusi kāda apbrīnojama sieva, ko te salīdzina ar traktoru. Mēnesī pārkrāvusi 17 vagu, tātad nopelnījusi ap 500 latu. Normāli astoņas stundas strādājot (tādam ritmam ir pieskaņots strādnieku autobuss, kas ved uz purva un mājās), labākie strādnieki sakrauj 10 – 11 vagu.
Vagas ir dažādas. Citā kluči stingrāki, citā saplaisājuši, citā labi turas kopā, citā – ne, kādēļ vietām grēda brūk. Bet vagu izvēlēties nedrīkst – jāņem tā, kura tev trāpās pēc kārtas.
Viena no labākajām kluču krāvējām Gunta Rasiņa, kas purvā strādā jau trīspadsmit gadu, pamācīja: «Uzvelc garās bikses un meties uz ceļiem. Tā strādāt būs vieglāk. Es arī tā daru.» «Bet vai tad septembrī, novembrī, kad ir auksts un slapjš, krāvēji arī metas ceļos?» jautāju Guntai. «Tad ne. Bet vēl jau būs tikai augusts,» viņa atbildēja. Pārliecinājos, ka mīkstajā kūdrā tiešām ir diezgan ērti rāpot uz ceļiem. To dara daudzi.
23.07.
Otrā vaga gāja labāk. Braucot no purva, autobusa šoferis piepeši nobremzēja tā, ka kājās stāvošie gandrīz sagāzās. «Kas tur bija?» viņš, it kā nezinātu, kas noticis, pajautāja. No rīta, dodoties uz purvu, parasti joku bija mazāk. Jāpiebilst, ka viņam, palaižot savus jokus, man nekad nebija sajūtas, ka ar autobusu kaut kas slikts var gadīties. Patiesībā tie bija prātīgi un ar morāli. Kādu citu pievakari Jelgavā, pirms izkāpt no autobusa, kāds jauneklis, kuram, šķiet, nebija pāri divdesmit, salonā uzsauca: «Pieturi te, šovakar jāiet mājās dzert alu.» Šoferis, iebraucot pieturvietā, attrauca: «Kas dzer alu, ātri dabū galu!» Atkal bija ko pasmaidīt.
26.07.
Iznāca pastrādāt blakus Anatolijam, kurš gaida, kad atbrīvosies traktorista vakance. Ziemā pamēģinājis Rīgā sniegu tīrīt. Tur par mēneša darbu, smagi strādājot, dabūjis 90 latu. Par avansa saņemšanu vispār neesot bijis ne runas. Tagad purvā viņam karjera jāsāk no sākuma, un pirmais pakāpiens – kluču krāmēšana. Anatolijs stāsta, ka arī traktoristam un ekskavatoristam darba apstākļi nav rožaini, ja vien tie nestrādā ar modernu tehniku, kam kabīnē ir kondicionieris. Kūdras putekļi iet pa gaisu. Tomēr tie nav tik kaitīgi. Ja, piemēram, pusdienās desa nokrīt kūdrā, to var pacelt un mierīgi apēst.
No septiņdesmitajiem gadiem atceros cementa putekļus Brocēnos. Reiz pa vienu nakti tie kā miltrasa bija noklājuši ārā atstātās smailītes dibenu. Var iedomāties, ko tolaik cilvēki elpoja! Airēšana ienāca atmiņā tāpēc, ka sportošana jaunībā jau palīdz visu dzīvi, kad fiziski un garīgi ir jāsaņemas. Mūsu iecirkņa vadītāja ir agrākā volejboliste. Palīdz arī Aglonas svētceļojuma pieredze. Ja vakarā Mazzalves pamatskolas sporta zālē tu ar tulznainām pēdām knapi steberē starp guļammatračiem, tas nenozīmē, ka no rīta nevarēsi iet tālāk.
28.07.
Karstajā un saulainajā svētdienā, kopā ar dzejnieka Māra Melgalva brāli Uģi peldoties Jūrmalā, tālumā redzēju savu jaunības sapni – burinieku «Kruzenštern», kas bija lielāks par pārējiem Rīgā ienākušās regates kuģiem. 1978. gadā gribēju uz tā tikt par matrozi un apbraukt apkārt pasaulei. Toreiz mani izbrāķēja sakarā ar radiem ārzemēs. Taču, skatoties tālumā uz gandrīz uz vietas stāvošajām burām, radās šaubas, vai man neapniktu tik lēni kaut kur ceļot. Uģis stāsta, ka šo pludmali saucot «Vai vari viens?». Uz plāksnītes rakstīts «Vaivari 1». Kopš «Vienalga, kas tev priekšā…» un vairāku desmitu citu vēl tagad populāru Jura Kulakova dziesmu tekstu autors aizgājis mūžībā, pagājuši vairāk nekā astoņi gadi.
29.07.
Laikam esmu izredzētais – jau septītā darbdiena, bet nevienā nav bijis karstas saules. Taču karstums nāk. Laika ziņās brīdina, ka nevajadzētu ilgstoši uzturēties saulē. Kam tās ziņas ir domātas? Strādniekiem, kuri remontē ielas un ceļus, strādā purvā? Pēc darba mājās atlaidos uz dīvāna un aizmigu. Sapņoju, ka kūdras kluči ripo pār manu galvu. Patiesībā dīvāna galā bija kaut kā ielocījies lielais spilvens.
30.07.
No rīta pamatīgi gāza. Neaizbraucu uz darbu. Bet tie, kuri aizbrauca, tomēr pastrādāja, jo tieši purvā neesot lijis. Man piezvanīja Līga no darbā iekārtošanas firmas, kuras mājas lapā pirms mēneša biju ierakstījis, ka gribētu atvaļinājuma laikā pastrādāt ārzemēs. Līga teica, ka tagad esot piedāvājums lasīt avenes un lai brauc uz Rīgu, kur saimnieks pats izvēlēsies darbiniekus. Jutu, ka man tajā atlasē izredzes būtu mazas. Neesmu jau lācis, kas ogu dēļ visu metīs pie malas un dosies lasīt avenes. Medicīniskās komisijas izziņu aveņu lasītājiem neprasīja.
02.08.
Negāja krāvums ar lielajiem klučiem. Grēda šķība, tā izskatās kā veca tulpe (pēc darba vadītājas sacītā). Vairākās vietās kluči izgāzās. Dabūju kraut par jaunu. Pēc bāriena beidzot sapratu, kā var nolīdzsvarot grēdu. Tālāk gāja labāk. Vairāki darbabiedri teica, ka ar lielajiem klučiem, no kuriem smagākie sver ap desmit kilogramu, strādāt ir ērtāk, vaga ātrāk iet uz priekšu. Tāds viedoklis bija arī sievietēm.
Pēc darba pilsētā, izkāpjot no autobusa, skolniecīte, kas nodarbināta ravēšanā, tēvam žēlabaini teica: «Tēt, man slikti!» «Nu, tad jāiet gulēt!» nomierinoši smaidot, atbildēja tēvs. No savas pieredzes viņš saprata, ka nekas vairāk par nelielu pārkaršanu skuķim nekait. Tiešām nākamajā dienā skolniecīte atkal bija darbā. Tīri moža.
07.08.
Ja naktī Jelgavā kliedz kaijas, visticamāk, jūrā pūš stiprs ziemeļrietumu vējš. Tomēr nevaru tā īsti izskaidrot, kāpēc jūlijā un augusta pirmajā pusē tieši tajā laikā, kad posos iet uz autobusa pieturu, Jelgavā vienmēr gadījās kāda žēlīga klaigātāja.
Purvā temperatūra tuvojās plus trīsdesmit. Uz patīkamu brīdi mākoņi aizgāja priekšā saulei, kura nevis silda, bet dur. Ūdens pudelē, ko noliek ēnā pie mitrās zemes, gan saglabājas vēss. «Mūs var glābt vienīgi auksts šampanietis,» teica Pēteris, dzīvespriecīgs vīrs, «Zemgales Ziņu» lasītājs un čakls strādnieks. Kādā citā brīdī viņš izmeta, ka no nākamās algas kopā ar pārinieku Imantu (viņi pastāvīgi kā brāļi strādā divatā) ņemšot tanku. «Divi šāvieni, un Rīgas Domes nav,» smējās Pēteris. Purvā juta, ka nopietnas godbijības pret valsts un pašvaldību vēlētajiem priekšstāvjiem ne vienam vien strādniekam pietrūkst. Te piepeši Arkādijs pajautāja: «Kad pie mums atbrauks Obama?» «Sestdien,» Pēteris nešauboties atbildēja. Neminēja gan, kurā sestdienā. Šķiet, Arkādija un Pētera saruna saistījās ar to, ka tiešām šajās dienās mediju uzmanības lokā bija jautājums par ASV prezidenta darba kārtību rudenī plānotajā lielvalstu vadītāju sapulcē Sanktpēterburgā. Obama paziņoja, ka šajā pasākumā viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Purinu, kā agrāk bija plānots, divatā netiksies. Paziņojums radīja pat bažas, vai neatsākas vairākus gadu desmitus ilgušais «aukstais karš» starp Krieviju (tolaik Padomju Savienību) un ASV. Cilvēki seko politikai, daži pat purvā strādā ar radio austiņām. (Septembra pirmā nedēļa gan rāda, ka, par spīti sēdēšanai pretējās nometnēs Sīrijas kara dēļ, abi prezidenti tomēr tikās.)
Sāku otro krāvumu. Jāpaskaidro, ka ir tāda tehnoloģija, ka no zemes izceltos klučus, kad tie kādu mēnesi grēdā ir nožāvējušies, pārkrauj otrreiz, lai vēl pažūst. Jaunajā grēdā sausākos liek apakšā, bet mitrākos – augšā. Otrais krāvums ir it kā vieglāks. Arkādijs teic, ka vakarā mugura nesāpēšot. Taču maksā tikai mazliet mazāk, jo grēda, ko krāmē nedaudz augstāku, uz priekšu ātri neiet.
Atcerējos brāli, kurš izturēja traku karstumu, dienējot Taškentā. Kazarmā gulēt gājis, apsedzoties ar aukstā ūdenī samērcētu palagu. Kamēr tas izžūst, tikmēr jāpaspēj aizmigt.
08.08.
Ceturtā prognoze, vasaras karstākā diena. Uz darbu neaizbraucu, un nebiju tāds vienīgais. Nākamajā dienā karstums mazinājās. Students Miķelis bija strādājis pa visu karstumu. Reizes desmit esot kāpuši pa kāpnītēm ūdens ņemšanas vietā meliorācijas grāvī atvēsināties.
09.08.
«Zini, ko teica Šķēle? Naudas nav tam, kam nav galvas,» trīs vagas tālāk savā rupjajā balsī atkal plēsa Pēteris. Vēlāk viņš piebilda, ka šos ekspremjera vārdus lasījis kādā žurnālā. Būdams valsts amatā, tā viņš tomēr neesot runājis. Brīdi vēlāk Pēteris centās dot padomu blakus strādājošajam Anatolijam – viņam vajadzētu kārtot attiecības ar sievietēm. Pēteris, lūk, nomēģinot visas un tad izvēlēšoties sev piemērotāko. Anatolijs nepalika parādā un pārjautāja, kuras tad ir tās visas. Vai tās, kas stāv pie lielveikala un attiecībām sarunājamas par konservu bundžu, vai tās, kurām vajag vismaz «Martini» pudeli? Brīžiem, krāmējot klučus, kratījos smieklos, it kā lasītu Šveiku. Jāpiebilst, ka Pēteris pats vēl bija neprecējies. Kādas karstas darbadienas beigās viņš skaļi sacīja, ka mājās gaidot septiņdesmit steru malkas, kuru skaldīšanu šonedēļ vajadzētu pabeigt. No tā secinu, ka viņš cenšas mātei būt labs dēls.
12.08.
Kaut kā sanāca, ka, liekot savu vagu, biju palicis viens. Citi strādāja citviet. Drusku lija, taču līdz puspieciem, kā bija norunāts, strādāju. Tad paņēmu mugursomu un soļoju uz lidlauka betona plātnēm izliktā ceļa pusi. Piepeši ieraudzīju, ka autobuss, kas parasti pienāca stundas ceturksni vēlāk, stāv uz ceļa un taurē. Tātad biju vienīgais, kuru visi pārējie gaidīja. Sakārtojis uz pleciem mugursomu, kādus trīssimt metrus noskrēju. Kad iekāpu autobusā, kur vairāki jaunieši stāvēja kājās, man bija atstāta brīva sēdvieta blakus skaistai meitenei. «To tu esi godam nopelnījis,» norādot uz krēslu, savā skaļajā balsī sacīja smaidīgā bērniem un mazbērniem bagātā Evita. Šķiet, neviens nebija īgns par aizkavējumu. Tikai jautrais šoferis otrā rītā pierakstīja manu telefona numuru, lai nākamajā reizē, kad līst un autobuss pēc strādniekiem tiek norīkots agrāk, es pagastu nekavētu. Bet, toreiz mājup braucot, ceļabiedrene man pastāstīja, ka mācās par lietvedi Jelgavas tehnikumā un to dara tāpēc, ka jau tagad zina, kur strādās. Uzteicama mērķtiecība.
14.08.
Gundega Repše savās nesen publicētajās dienasgrāmatās sūkstās par krievu lamām, ko dzird Rīgā. Taču jaunu latviešu puišu zirgošanās vagas galā, kad viņi no rīta stundu un pat divas nevar iesākt strādāt, ar diez kas nav. Beidzot pienāca darbu vadītājs un laikam atradās šo noskaņojumam piemērotāka darba vieta, kur noslinkot nevar. Citas reizes gan viņi strādāja labi, bet torīt kaut kas bija uznācis. Nav jau jābūt darbam superpirmajā vietā. Piemēram, students Miķelis pēc «Positivus» festivāla darbā nebija divas dienas. Taču, kad viņš strādā, tad rauj tā, ka reti kurš var līdzināties. Izskatījās, ka slinkotāji vēl pilnībā dzīvoja vecāku maizē.
Karstā un sausā laikā pa purvu brauc «putekļu sūcēji» – traktori ar iekārtu, kas uzsūc uzrušināto sauso kūdras virskārtu. Arī tā iegūst kūdru, tomēr gabalkūdras īpatsvars ir apmēram puse.
Palīdzēju divām kolēģēm, kas blakus vagā pēkšņi spiedza un nevarēja vairs pastrādāt, jo pirmā krāvuma grēdā starp klučiem diendusas vietu bija atradis sikspārnis. Pārcēlu miegaino peli un noliku vietā, kur kluči jau bija pārkrauti. Nākamajā dienā, kad kolēģēm ierunājos par vakardienas atgadījumu, viņas to vairs nepieminēja. Vājuma brīdis pagājis, bet vai tāds maz bija?
16.08.
Beidzamās darbdienas rītā dažas minūtes purvs kūpēja. Mirkli pat likās, vai tik nav ugunsgrēks, par kuru piedomāt liek daudzie uzraksti «Smēķēt aizliegts!». Taču kūpēja garaiņi no rīta saulē agrāk par gaisu uzsilušās grāvju tumšās kūdras virsmas. Skaisti.
Braucot autobusā, jutu, ka Arkādijs kaut kā skatās man garām, arī valodas vairs tā neraisās. Droši vien domās viņš no manis jau ir atvadījies. Telefonā esmu saglabājis īsziņu ar vienu vārdu «Labi». To man atsūtīja Pēteris, kad viņam rakstīju, ka mums vajadzētu saglabāt saikni. ◆
