Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāju jelgavnieci Ingrīdu Mikiško intervē Lāsma Antoneviča
Ar Latvijas pedagogu interešu galveno aizstāvi Ingrīdu Mikiško «Ziņas» tiekas nākamajā dienā pēc LIZDA valdes ārkārtas sanāksmes. Tajā, klātesot premjera Valda Dombrovska («Vienotība») padomniekam Intam Dālderim, panākta vienošanās no nākamā mācību gada par 15 latiem paaugstināt zemāko pedagoģisko likmi, kas patlaban ir 280 latu. Šim mērķim no valsts budžeta būs nepieciešami 3,5 miljoni latu. Vēl desmit miljoni apsolīti lielākām algām 2015. gadā. Līdz ar to pedagogu arodbiedrība atlikusi nodomu rīkot protesta akcijas.
– Kādu pēcgaršu jums atstājis šis ārkārtas sanāksmes iznākums?
Tas bija divu nedēļu intensīvs darbs, lai kaut cik mēģinātu sakārtot tieši šīs finansiālās lietas. Domāju, ka sperts liels solis uz priekšu. Iesaistījies premjers, esam runājuši arī ar Finanšu ministriju. Pat īpaši neceļot spalvas gaisā, varam teikt, ka, tikai pateicoties arodbiedrībai, ir dabūti plus desmit miljoni. Pretējā gadījumā Izglītības ministrijai to naudu nedotu. Tagad galvenais, lai šie miljoni tiktu lietderīgi izmantoti. Lai arī daudzi pedagogi ar visām piemaksām un papildu slodzēm nopelna vairāk par minimālo likmi, ieguvēji būs visi, jo uz pašvaldību atnāks lielāka summa. Līdz ar to tā varēs veidot lielākas piemaksas. Pamatlikmes paaugstināšana ļoti nopietni ietekmēs arī pirmsskolas pedagogus. Latvijā ir diezgan daudz skolotāju, kam ir zemākā samaksa par likmi. Pagājušajā mācību gadā bija 228 skolas, kur bērnu skaits bija mazāks par simtu. Ņemot vērā, cik mums kopumā ir skolu, tā ir kārtīga ceturtā daļa. Šo skolu pedagogiem bija ļoti grūti nodrošināt jebkādas piemaksas. 98 skolās pedagogi pērn saņēma tikai šos 280 latus vai mazāk.
– Šis finansējums ir saistīts ar modeli «nauda seko skolēnam», kas pēdējā laikā tiek pamatīgi kritizēts. Kāpēc?
Tāpēc, ka skolas un skolotāji savā starpā tiek nemitīgi sarīdīti. Šajā modelī ir vairāk pretrunu nekā labuma. Piemēram, novadā ir divas lielas un trīs mazas skolas. Pašvaldība saņem mērķdotāciju saskaņā ar kopējo skolēnu skaitu un skatās, kam pielikt un kam atņemt. Taču lielāko skolu pedagogi nav mierā ar to, ka viņiem atņem. Tāpēc viņi sāk protestēt. Taču, ja pārdale nenotiek, mazās skolas jātaisa ciet. Līdz ar to šī finansēšanas sistēma nostāda lielās skolas pret mazajām.
Tālāk – mums ir ieviestas kvalitātes pakāpes, bet pagaidām maksās tikai tiem, kuri piedalījās konkurētspējas paaugstināšanas projektā. Tie, kuri šo pakāpi ieguva vēlāk, saka: «Man ir tāda pati trešā pakāpe. Kāpēc es vēl gadu nesaņemšu piemaksu, un nav zināms, kad vēl saņemšu!»
Vēl tiek pretnostatīta Rīga un pārējās republikas pilsētas pret lauku novadiem. Lielajās pilsētās šis modelis, protams, ir izdevīgs. Tās var rīkoties, jo nauda atnāk pietiekami un nekas nav jāpārdala. Notiek cīņa arī par bērniem, un tā atstājusi nelabvēlīgu ietekmi uz izglītības kvalitāti. Vidusskolas cenšas paturēt katru skolēnu, lai arī viņš mācās uz četrām vai piecām ballēm un viņam būs lielas grūtības iestāties augstskolā. Iespējams, tas nemaz nav viņa mērķis. Savukārt skolās, kur nesekmīga skolēna dēļ varētu nesanākt klašu komplekts, direktore pedagogam saka: «Tev jāstrādā tā, lai viņš paliktu!» Un skolotājs uzdāvina bērnam to četrinieku, jo neredz citu variantu. Tāpēc mums jāiet uz 40 stundu nedēļā modeli. Esam pie tā ļoti daudz strādājuši, strīdējušies un diskutējuši. Beidzot tas visu noliktu savā vietā.
– Kāda ir jaunā 40 stundu nedēļas modeļa būtība?
Sabiedrība īsti nesaprot, ko nozīmē pedagoģiskā likme. Tā ir 21 kontaktstunda, ko skolotājs pavada klasē un par ko saņem vismaz 280 latu. Taču ar to nepietiek, ka pedagogs ieiet un iznāk no klases. Līdz 40 procentiem var dabūt klāt par papildu veicamajiem darbiem – burtnīcu labošanu, kontroldarbu izstrādāšanu, konsultācijām, klases audzināšanu un citām lietām. Rezultātā sanāk aptuveni 390 latu «uz papīra». Taču katram šim papildu veicamajam darbam pretī noteikts konkrēts stundu skaits, kas ir ļoti niecīgs. Reiz runājām ar kādu latviešu valodas skolotāju. Viņai jāizlabo 30 sacerējumu, kurus skolotāja pārlasa vismaz trīs reizes. Pirmajā reizē viņa skatās saturu, otrajā – labo gramatikas kļūdas, bet trešajā – visu pārlasa vēlreiz, jo, nedod die`s, kļūdīties. Vecāks pēc tam nāks un bakstīs ar pirkstu! Uz cik tur tām klasēm burtnīcu labošanai šai skolotājai iedotas tikai sešas stundas, bet šādā laikā to taču nav iespējams izdarīt!
Tad vēl koeficienti. Mums ir virkne Ministru kabineta noteikumu, kā rezultātā tapuši 17 dažādi kritēriji, pēc kuriem rēķina pedagoga algu. Tāpēc arī nevar pateikt, kāda tā vidēji ir. Uz kādu attiecas pieci kritēriji, uz citu – divi, bet vēl uz kādu visi 17. Jo bagātāks novads, jo vairāk tas saviem pedagogiem var piemaksāt. Ja pašvaldība ļoti trūcīga, tā nevar neko. Līdz ar to veidojas milzīga diferenciācija, ko mēs vēlamies novērst. Pārejot uz 40 stundām nedēļā, būtu skaidrs, cik skolotājs nopelna dienā un mēnesī. Tā būtu konkrēta summa, kurai varētu likt klāt koeficientu par stāžu, kvalitātes pakāpi un, iespējams, skolēnu skaitu klasē. Mūsu mērķis panākt, lai katrs saprot, par ko un cik viņam maksā. Tad var izvēlēties, vai iet strādāt par pedagogu vai ne.
– Cik tālu tikusi šī iecere?
Nekur! Nepārtrauktās ministru maiņas un ministriju reorganizācijas kavē šo procesu, jo vajadzīga komanda, kas veiktu skaidrošanas, aprēķinu darbu un strādātu uz vīziju. Patlaban Izglītības departamenta paspārnē tiek veidota šāda analītiski stratēģiskā nodaļa, kurai būtu ar to jāstrādā. Mums ir tik daudz zinātņu doktoru pedagoģijā, profesoru un akadēmiķu, taču trūkst skaidri redzamas vīzijas. Problēmas tiek risinātas saraustīti.
Ņemot vērā, ka pagaidām mums cita finansēšanas modeļa nav, patlaban pats svarīgākais ir vienoties ar Finanšu ministriju. Pēc sarunām ar valdību tās piedāvājums ir veidot jaunu memorandu, kur būtu iestrādātas konkrētas lietas. Taču, kā arī ārkārtas sanāksmē uzsvēra Dāldera kungs, nepieciešamas reformas un pārdomātāka naudas apsaimniekošana pašā Izglītības un zinātnes ministrijā. Pēdējos gados tai nepārtraukti tiek dots klāt finansējums, bet pedagogi to nejūt. Nav caurskatāms, kur nauda paliek. Piemēram, 2013. gadā pedagogu algām bija piešķirti papildu 4,5 miljoni. 2014. gadā vēl bija plānots dot. Taču nu Finanšu ministrija saka – jūs visu laiku bļaujat, ka ir par maz, bet mēs vairs negribam likt caurā maisā!
– Neilgi pirms jaunā mācību gada klusi un nemanāmi tika palielināta skolēnu skaita un pedagogu attiecība, kas ietekmēs pašvaldībām pieejamo finansējumu.
Varbūt sabiedrībā tas izskanēja ne tik skaļi, bet šajā procesā tika iesaistīta gan Pašvaldību savienība, gan Lielo pilsētu asociācija, gan arodbiedrība. Bija pārstāvētas visas ieinteresētās puses. Ja nemaldos, 2010. gadā valsts noteica skolēnu skaita attiecību pret vienu pedagoga likmi – 10,2:1. Taču man ir neizprotama ministrijas nostāja, jo visus gadus šī attiecība reti kur tiek ievērota. Pašvaldības visu laiku raksta paskaidrojumus, kāpēc tas nav izdevies, bet ministrija pēkšņi nāk klajā ar paziņojumu, ka šis cipars jāmaina uz 11. Tas mūs ļoti izbrīnīja. Tā sākās mūsu strīds ar ministriju. Vēlāk pieslēdzās Lielo pilsētu asociācija. Pēc ļoti garām sarunām tikām tik tālu, ka republikas pilsētās attiecība ir 10,35:1, bet laukos 8,12:1.
– Kāda tam jēga? Pašvaldības taču turpinās rakstīt paskaidrojumus, kāpēc šo attiecību nevar sasniegt. Īpaši apstākļos, kad skolēnu skaits samazinās.
Tāpēc pašvaldībām būtu jāpārskata skolu tīkls – vai varam turpināt uzturēt mazas klases un skolas. Dažiem ir princips – kamēr valsts dod naudu, lai jau tās skolas dzīvo! Domāju, ministrijai būtu stingrāk jāskatās uz to, bet pagaidām vēl neredzu, ka šajā ziņā būtu paredzētas kādas pārrunas vai risinājumi. Iespējams, šī analītiskā nodaļa ar to nodarbosies. Tas ir nedaudz jocīgi, ja turpināsim tādā pašā garā nepildīt, ko paši esam pieņēmuši.
– Lielās pilsētas gan saka – skolēnu un pedagogu attiecības palielināšana spiedīs palielināt bērnu skaitu klasē. Līdz ar to kritīsies izglītības kvalitāte.
Mums jau sen pienācis laiks noteikt maksimālo skolēnu skaitu klasē. Gan Lietuvā, gan Igaunijā tas ir izdarīts. Vienā var būt, maksimums, 26, otrā – 25 bērni. Kāpēc mēs to negribam? Jo nauda seko skolēnam! Te būtu jāiejaucas izglītības pārvalžu vadītājiem, kas uztraucas par izglītības kvalitāti, bet es īpaši nedzirdu viņu balsis. Nav normāli, ka līdz tāfelei palicis pusmetrs, jo klase pielikta pilna ar soliem. Mēs aizstāvam pedagogus, bet neesam mazā Izglītības ministrija un par tādu arī negribētu kļūt. Patlaban pavērsies tā, ka gandrīz visi jautājumi nonāk pie mums – lai jau tā arodbiedrība pabļaustās! Taču, kad kaut kas tiek panākts, atrodas ļoti daudzi tādu, kas grib ieplest spalvas un pateikt, ka mēs to izdarījām, neredzot arodbiedrības devumu. Taču, ja arodbiedrība nebūtu aktīvi un skaļi iesaistījusies, pērn nebūtu pie algas klāt pielikti šie desmit procenti, šogad būtu aizgājusi 11 bērnu attiecība pret likmi, nebūtu nekāda runa par pamatlikmes paaugstināšanu un citiem jautājumiem.
– Arodbiedrības skaļā un aktīvā rīcība, šķiet, ir līdzējusi – nav nemaz jānonāk līdz solītajām protesta akcijām.
Neviens jau neredz to melno darbu. Piemēram, no 6. augusta līdz 9. septembrim notikušas neskaitāmas tikšanās, ka pat visu kalendārā nevarējām ielikt. To nevar ne parādīt, ne izstāstīt. Mūsu mērķis nav iziet ielās vai stāvēt pie Ministru kabineta, bet rast risinājumu sarunu ceļā. Ārkārtas sanāksmē atkal ko panācām. Tagad jāskatās, kā tas ir pildīts. Citi gan pārmet – ko jūs tur ar tiem 15 latiem, vajadzēja prasīt visus 500! Varējām arī tūkstoš latu prasīt, bet jāskatās taču reāli.
– Pedagogi nemaz nav tik lieli ielās gājēji. Ja viņi to neizdarīja 2009. gadā, kad nozarei tika atņemti 40 procenti finansējuma, šaubos, vai skolotāji būtu tam gatavi tagad.
Jāsaprot arī, ka diez vai Rīga vai kāda cita lielā pilsēta būtu ieinteresēta iziet ielās, lai cīnītos par tiem, kuri saņem tikai 280 latu. Šie skolotāji gan būtu gatavi, bet nezinu, vai viņi tiešām to darītu, jo mazā skola, iespējams, ir vienīgā darbavieta pagastā. Te ir tā lielā diferenciācija. Taču jautājums ir, vai vispār vajag iziet ielās. Drīzāk pedagogiem būtu jābūt priekšlikumiem un skaidram redzējumam, ko un kā darīt. Te nepieciešama tā kritiskā domāšana. Tomēr mums ir tā nelaime, ko būtu laiks aizmirst, – skatīšanās atpakaļ! Nevar visu laiku prasīt bulciņu, kas jau apēsta! Sakām, ka esam demokrātiska valsts, bet nemitīgi prasām, lai pasaka, ko mums darīt! Tā ir visas sabiedrības vaina.
– Pedagogu arodbiedrības vadības grožus jūs uzņēmāties pirms trim gadiem pašā ekonomiskās krīzes karstumā. Kas šajā laikā izmainījies?
Domāju, ka virzāmies uz priekšu un sākam domāt plašāk. Gribētos jau, lai viss notiktu ātrāk. Pašlaik nākas daudz runāt, lai to akmeni iekustinātu. Visiem jāpieliek spēks un jāizrāda sava labā griba. Saku pedagogiem – jums ir dota iespēja izteikt viedokli, piedalīties. Taču – cik esat mūsu mājas lapā nobalsojuši un cik vēstuļu uzrakstījuši? Ļoti gribētu, lai pedagogi kļūst aktīvāki. Tāpēc cenšamies iekustināt jaunos.
– Kā arodbiedrībai veidojas attiecības ar jauno izglītības ministru Vjačeslavu Dombrovski, kurš pirms neilga laika nomainītāja Robertu Ķīli?
Grūti pateikt, kurš bija labāks vai sliktāks. Tās ir divas dažādas personības un pieejas lietām. Ķīļa kungs bija tendēts uz reformām un tās ātrāk panākt. Taču izglītības sistēma ir lēna, un reformas nevar ieviest ātri, jo cilvēki nesaprot. Nesaku, ka visas viņa idejas bija sliktas, bet pietrūka komunikācijas un skaidrošanas. Vēlāk viņš ar šo ātrumu kļuva neiecietīgs. Jaunais ministrs ir daudz uzmanīgāks un apdomīgāks, cenšas visam loģiski domāt līdzi.
– Ar kādām noskaņām sagaidījāt šo septembri?
Jutāmies tāpat kā pedagogi – atkal jauns mācību gads, ziedi, smaidi un cerības. Tie ir skaistākie mirkļi pedagogu darbā, kad bērni un vecāki nāk, uzticas un saka paldies. Retā profesijā to var piedzīvot. Skolotāji ir sagatavojušies, visu pārdomājuši un klasē iet ar prieku. Līdz brīdim, kad ikdienas rutīna, neskaidrība, dažādi blakusmomenti un pārslodze atkal «nokauj». ◆
