Sākums 22. augusta numurā.
***
– Zizizū! Pagaidi! – atskanēja sauciens, kad abas ar Laini, nokāpušas no prāmja Stokholmā, devāmies cauri ostas muitas zonai.
Es apstājos un pagriezos saucēja virzienā.
– Zizizū? – draudzene jautājoši sarauca uzacis.
– Mans nikneims. Atvasināts no vārda un pirmslaulību uzvārda Ziemele-Zūna, tāpat kā viņam – Raidels – Raitis Dēls, – paskaidroju, nolūkodamās, kā mans vidusskolas sirdsāķītis spraucas garām citiem kuģa pasažieriem, kas nesteidzīgi pamet klāju.
– Romantiski! – ziņkārīgā «nozieguma līdzdalībniece» novērtēja.
Pa to laiku Raitis jau bija panācis mūs un, nomezdams smago somu no pleca, nostājās blakus.
– Kurp jūs dosities? – viņš aizelsies vaicāja un atskatījās, acīmredzot, lai pārliecinātos, vai draugi viņam seko.
– Es nezinu, – paraustīju plecus un pavēros draudzenē.
– Mēs gribējām redzēt «Vāsas» muzeju, – Laine ieminējās un, laikam domādama, ka puisis grib mani «nolaupīt», iztapīgi steidza piebilst:
– Citu nekādu īpašo plānu nav.
– Es varētu pavadāt jūs pa pilsētu, izrādīt, kur kas redzēšanas vērts, – Raitis piedāvāja un tūlīt pat piemetināja: – Bet vispirms man jāaizved čomi uz mājām. Jūs varētu aiziet uz to «Vāsu», un, kamēr tur izstaigāsit, es jau būšu atpakaļ. Ko sakāt? – viņš vaicāja, cerīgi skatīdamies manī.
– Nekādu problēmu, – Laine atbildēja manā vietā, un mēs vienojāmies, ka tiksimies pie muzejkuģa izejas.
***
Klīstot pa plašo «Vāsas» ekspozīciju kaut kā gadījās, ka pazaudēju Laini. Griezos kā vilciņš, lūkojos uz visām pusēm, bet draudzeni nekur neredzēju.
Pēkšņi kāds mani satvēra aiz vidukļa un ierāva aptumšotā nišā.
– Kuš! Tas esmu tikai es! – Raitis čukstēja pie auss.
– Tev paveicās, ka es žāvājos, – tēlotās dusmās iebelzu viņam pa krūtīm, – citādi būtu tā iespiegusies, ka šitas milzenis sabirztu putekļos.
– Piedod! Nezināju, ka tā riskēju ar Zviedrijas nacionālo dārgumu, – puisis savilka seju tik vainīgā grimasē, ka es negribot iesmējos, bet tad kļuvu nopietna.
– Iedomājies, man pazuda Laine. Vienu brīdi bija blakus, bet jau nākamajā pagriezos, un… nav! – es bērnišķīgi sūdzējos.
– Nu bet piezvani viņai! – draugs ierosināja.
– Pareizi, – iesaucos un steidzu meklēt somā telefonu.
Kamēr gaidīju savienojumu, piespiedusi aparātu pie kreisās auss, Raitis noliecās pie otras un iečukstēja: – Varbūt pie reizes atstāsi man savu numuriņu?
Kārdinājums bija liels, bet es noliedzoši papurināju galvu. – Ja būs lemts, satiksimies tāpat, bez iepriekšējām norunām, – noteicu un koķeti parādīju puisim mēles galiņu.
– Tu esi nežēlīga! – saraucis seju krunkās, viņš pārmeta un grasījās vēl ko bilst, bet mana roka «aizslēdza» tam muti.
– Kur tu esi? – es norūpējusies vaicāju draudzenei, kad tā atsaucās telefonā, un, īsti nesadzirdot, pārprasīju: – Kurā stāvā?
Pēkšņi labās rokas pirksti sajuta ko miklu, un es zibenīgi atrāvu «apsvilināto» plaukstu. Uzmetusi nekauņam dusmīgu skatienu, pagrūdu to malā un piegāju pie apmales, lai palūkotos lejā, kur Laine teicās esam.
Un tur jau viņa stāvēja un, ieraudzījusi mani, sparīgi māja ar roku.
Izlikdamās, ka Raidelu vairs nepazīstu, metos lejā pie draudzenes.
***
– Tikai atceries, ka pēc pusstundas tev jau jābūt atpakaļ uz kuģa! – Laine piekodināja, atstādama mūs divatā piestātnē, lai mēs varētu netraucēti atvadīties.
Šķita, ka abi bijām pārāk noguruši (vai samulsuši?), lai runātu, tāpēc tikai sēdējām uz soliņa sāns pie sāna un klusējām.
Raidels spēlējās ar manas garās šalles bārkstīm, lai gan zinu, ka daudz labprātāk būtu to darījis ar maniem pirkstiem kā vakar, kad, nolīduši mazajā, klusajā spēļu zālītē, kur bez mums tik vēlā nakts stundā neviena cita vairs nebija, sēdējām blakus simulatora krēslos un, malkodami šampanieti no pudeles, runājāmies…
Kad nepielūdzami tuvojās pēdējo ardievu brīdis, es piecēlos un nočukstēju: – Bija prieks tevi satikt, Raiti!
– Apzināti nosaucu viņu īstajā vārdā, likdama saprast, ka Raidela un Zizizū laiks ir beidzies – mēs atgriežamies katrs savā dzīvē un realitātē.
– Man arī! – puisis pamāja un, skumji uzsmaidījis, piebilda: – Ceru, ka nākamā tikšanās reize nebūs jāgaida divpadsmit gadus.
– Kas zina? – paraustīju plecus un stīvi pasniedzu pretī roku. – Labi! Lai tev jautra Vecgada pavadīšana ar draugiem un lai jaunajā gadā piepildās paši kvēlākie sapņi! – es no sirds vēlēju un tik ļoti alku uz atvadām apskauties, ka viņš laikam to juta un, pievilcis tuvāk, sirsnīgi apkampa.
– Vai esi droša? – viņš, grūtsirdīgi nopūties, čukstēja man pie auss.
– Par ko? – es vaicāju un gribēju atliekties, lai ieskatītos draugam acīs, taču viņš nelaida.
Turēja tik cieši, kā gaidīdams, ka asins pieplūde smadzenēm mani apgaismos. Taču, kad man nepielēca, atspieda pieri pret manu plecu un, vēlreiz sērīgi nopūties, paskaidroja: – Par tiem sapņiem!… Ja nu es vēlos… lai tu pamet vīru un atgriezies pie manis…?
Atbildēt uz to es saņēmos tikai pēc laba brīža. – Tam, Raiti, droši vien būs jāpaliek tavam nerealizējamam sapnim, ja vien zvaigznes nebūs lēmušas citādi… – Un tad, šajā pašā mirklī, es sapratu, ko dzīvē vēlos. Pēkšņi zināju, ka iešu studēt astroloģiju, lai izprastu, kādas ceļa zīmes Visums mums noliek ceļā un ar kādu misiju mūsu dzīvē ienāk un no tās aiziet kāds cilvēks… ◆
Beigas.
