Dzejas dienu pasākuma autore Elīna Apsīte aicina pievērst uzmanību latviešu valodas dialektiem un izloksnēm
Kurš gan no kādreizējiem skolēniem septembrī, nedēļā, kad pasaulē laikam gan vispazīstamākajam latviešu dzejniekam Rainim tiek svinēta dzimšanas diena, nav gājis pie dižā dzejnieka pieminekļa. (Vienalga, Jelgavā, Rīgā vai kādā citā pilsētā, Jūrmalā gan šim nolūkam parasti izmanto slavenās Raiņa priedes.)
Pie Raiņa pieminekļa dzejas entuziasti pulcējās vakar, bet filozofijas maģistre Elīna Apsīte, Jelgavā gan vairāk pazīstama kā dažādu pasākumu iecerētāja, režisore un nereti arī vadītāja, šodien aicina uz Driksas ielas gājējiem paredzēto daļu.
– Vai un cik cilvēkiem šodien vajadzīga dzeja un Dzejas dienas? Tev kā daudzu pasākumu rīkotājai droši vien ir savs redzējums «no malas».
Man šķiet, ka dzeja ir vajadzīga tādēļ, ka tā ir daļa no tās garīgās latvietības, kura, cenšoties saglabāt vērtības, kas mums jau ir, jāuzceļ katru gadu no jauna. Latvija pirmkārt ir garīga dimensija. Ja pašķetinām, kas tad to garīgumu veido, tad tās ir daudzās lietas, ko cilvēki rada ar savu gara spēku, domas spēku, savu vēlēšanos. Es uzskatu, ka mēs esam garīga tauta, jo Dzejas dienas vienmēr bijušas svarīgas. Pat tad, ja tu īsti nezini, ko varētu tur sagaidīt.
Faktiski jau skolotājs skolā iemāca, ka Dzejas dienās ir jāiet pulcēties. Kad esi tāds mazs ķipars, tu staigā pa Dzejas dienām un jūti, ka notiek kas svarīgs, pat īsti nesaprazdams, kas tas ir. Kad es pati izaugu liela, man radās vēlēšanās iet un pateikt, ka notiek kaut kas ļoti nozīmīgs – tiek definētas tā brīža sajūtas, vērtības, tā brīža Latvija.
– Tu tagad runā kā cilvēks no ārpuses, kā pasākuma organizētājs, bet kāpēc Dzejas dienas vajadzīgas cilvēkam, kas ikdienā nav saistīts ar dzeju, vienalga, lielam vai mazam. Piemēram, kādam konkrētam skolēnam? Ja nemaldos, pati arī līdztekus daudzajām citām nodarbēm esi skolotāja?
Spīdolas ģimnāzijā mācu estētikas skolā, turklāt tur ir arī teātra novirziens. Kopš šā rudens esmu arī direktora vietniece – tādā kā karjeras konsultanta lomā.
Katrs cilvēks, it sevišķi, ja mēs runājam par jaunu cilvēku, piemēram, to pašu skolēnu, sākotnēji sevi apzinās kā garīgu būtni. Tas, ka vēlāk viņš to pazaudē, apjūkot dažādos šīs pasaules piedāvājumos, tā ir cita lieta. Dzeja varbūt ir atgriešanās pašam pie sevis – cik ļoti tu atļauj aizskart savas visdziļākās dvēseles stīgas. Cik ļoti tu atļauj sev būt atkal kā bērnam, kurš skatās pasaulē brīnumu kārām acīm – šādam cilvēkam dzeja ir vajadzīga, citādi bez tās var gluži labi iztikt.
– Un kad tad tas «balss lūzums» notiek? Atceros savus skolas laikus, lai gan nebijām nekāda apzinīgā daiļliterātu klase, ar dzeju ņēmāmies diezgan cītīgi, vismaz Ziedoni un Vācieti (ne jau nu gluži no galvas) zināja ikviens. Pieaugušie šos vārdus, protams, ir dzirdējuši, bet, vai lasa, stipri šaubos.
Skolā arī tagad ar dzeju ņemas diezgan cītīgi. Arī paši raksta un paši sapņo. Kurā brīdī tas pārtrūkst? Kad dzeja un sapņi tiek nomākti ar sabiedrības vairākuma tā saucamajām vērtībām, ko cītīgi kultivē arī plašsaziņas līdzekļi. Lielajiem un «saprātīgajiem» cilvēkiem nav laika – dzejas un citu mākslu vietā viņiem jāmaksā rēķini, jāzūdās par valdību.
– Bija laiki, kad tieši dzeja bija gandrīz vai vienīgais veids, kā kritizēt valdību.
Tā jau ir tā garīgā aktivitāte. Dzeja kļūst citāda tādēļ, ka aktivitātes vektors katrā laikmetā ir cits. Dzeja kā garīga dimensija ir pulsējoša un jūtīga, tādēļ ir tāda, kāds ir tas laiks.
Šajās Dzejas dienās gribēju pievērst īpašu uzmanību, ka dzeja Latvijā ir arī valodas sargātāja un glabātāja. Parādās bažas, ka latviešu valodas pēc simt gadiem vairs nebūs, jo nebūs tās lietotāju, un tieši dzejnieki, rakstnieki, mūziķi ir tie, kuri rada lietas, kas nozīmīgas tieši latviešiem un latviešu valodai.
Tāpēc arī šajā Dzejas dienu pasākumā vēlos vērst uzmanību uz latviešu valodas dialektiem un izloksnēm. Gribējās parādīt, ka, kaut arī valodas nēsātāju un lietotāju nav daudz, tā ir bagāta, krāšņa un cik daudz emociju var pateikt, atšķirīgi izrunājot vārdus. Latvija patiesībā ir ļoti liela, jo mums šo izlokšņu un pasaules izjūtu ir daudz.
– Vai tu nenonāc pretrunā ar pašas tikko sacīto, ka valoda ir maza un sargājama? Vai, vēl skaldot to «dialektiņos», mēs drīz vairs pratīsim sarunāties vienkārši latviski? Vai tas nepalielina risku latviešu valodai «izšķīst» pasaulē vēl ātrāk.
Es nedomāju, ka runāšana dialektos ir neturēšanās kopā. Tā drīzāk ir valodas bagātības parādīšana. Vidus dialekts, kurā paveicies (vai paveicies?) runāt mums un kas ir tā saucamā oficiālā latviešu valoda, jau saglabāsies. Nedomāju, ka mums, jelgavniekiem, jāsāk runāt ventiņiski vai čangaliski. Katrā apvidū svarīgi zināt savas vēsturiskās saites. Jā, tas ir lokālpatriotisms, un nav nemaz tik slikti, ja tas parādās arī jelgavniekiem. Man tas paspilgtinājās līdz ar ielu remontiem, jo tie, par spīti tā brīža neērtībām, ļāva vārda tiešā nozīmē ielūkoties dziļāk mūsu pašu vēsturē. Jelgavas vecajos akmeņos un bruģī.
Faktiski tad, pirms gada, arī radās doma par dzejas svētkiem, kas aicinātu apstāties un ieklausīties mūžīgi garāmskrienošos: no pils uz Ekonomikas fakultāti vai no autoostas uz lielveikaliem. Tai skaitā arī ne jelgavniekus.
– Jau sabijos, ka Elīnu Apsīti kā filozofijas maģistri būs grūti pietuvināt grēcīgajai zemei. Nu esam nonākuši pie paša Driksas ielas pasākuma – šis tātad būs otrais. Dzejas dienu pasākumus jau daudzus gadus rīko Jelgavas Latviešu biedrības dzejnieku klubs «Pieskāriens». Arī vakar, Raiņa dzimšanas dienā, notika dzejas pēcpusdiena pie dzejnieka pieminekļa. Vienoties par kopīgām svinībām neesat mēģinājuši?
Mani vienmēr satraucis fakts, ka šajos pasākumos ir ļoti maz skatītāju, gandrīz vai paši dalībnieki vien. Un es domāju, kāpēc tas tā – vai tiešām dzeja cilvēkiem vairs nepatīk? Vienkārši šis ir tāds laiks, kad kalnam jāiet pie Muhameda, un pašam jābūt tam visam centrā. Dzejai jābūt tam vidū, tāpēc jau otro gadu ar mākslinieku Raiti Junkeru cenšamies, lai tā būtu lasāma pašā pilsētas centrā, Driksas ielas gājēju posmā. Kaut oficiāli nu mums ir krastmala, tautā tieši tas joprojām tiek dēvēts par «promenādi».
– Spriežot pēc gadskārtējā almanaha «Zemgales vācelīte» atvēršanas svētkiem, dzejnieku klubam «Pieskāriens» interesentu netrūkst. Varbūt tāpēc, ka lielākā daļa publikas tiešām ir paši autori, to draugi un paziņas. Un starp labiem dzejoļiem gadās arī ne pārāk veiksmīgi dainojumi.
Tagad grāmatu, arī dzejas krājumu, var izdot ikviens, ja vien maks atļauj. Ko darīt – neaizliegsi taču dzejot. Kā izšķirt, kurš ir dzejnieks, kurš nav?
Kritērijs ir profesionalitāte. Es saprotu, uz ko tu tēmē – kas tad noteiks šo profesionalitāti? Tas nav vienkārši atbildams jautājums, un, atklāti sakot, šos dzejas svētkus gatavojot, es gribētu no šīm lietām norobežoties.
Manuprāt, tas jau nav nekas slikts, ja cilvēki pulcējas savās interešu kopās, lai dzejotu. Tas ir tāpat, kā runājot par filmu industriju. Naudas trūkst, un, kad nu beidzot vienai filmai to iedod, visi pieprasa šedevru, jo tā, lūk, tajā gadā ir vienīgā latviešu filma. Bet neiznāk nekāds šedevrs, un visi staigā sabozušies un cits uz citu dusmīgi. Bet tām daudzajām kļūdām ir jābūt, lai kādreiz rastos tas šedevrs. Kā Ziedonis teica par garaiņiem, kas veicina vārīšanos.
– Vai tev nešķiet, ka tādā savādā veidā Ziedoņa aiziešana šopavasar radījusi jaunu dzejas uzplaukumu?
Es nezinu, vai vainojama tieši Ziedoņa aiziešana, bet ir parādījusies vesela rinda jaunu, spējīgu dzejnieku. Protams, pats Ziedonis ir milzīgs katalizators jeb, kā viņš pats teiktu, dzejas katla garainis.
– Kas tad mūs šodien sagaida Driksas ielas promenādē?
No diviem dienā darbosies grāmatu tirdzniecība, apsolījušās ierasties izdevniecības. Bet no pulksten diviem līdz četriem būs dzeja bērniem. Interesanta varētu būt Ērika Kūļa dalība, jo lielākajai lasošās publikas daļai viņš vairāk pazīstams kā prozaiķis.
Un tad no četriem pēcpusdienā – dzeja dialektos. Iecere radās, kad šovasar manās rokās nonāca somu autores Heli Lāksonenas dzejas izlase «Kad gos smei», kas sarakstīta vietējā izloksnē, ko latviskojis (lībiskajā dialektā – nejaukt ar lībiešu valodu, stingri piekodina Elīna) mūsu brīnišķīgais atdzejotājs Guntars Godiņš. ◆
12. septembrī Kafejnīcas «Silva» vasaras terasē Driksas ielā
Dzejas dienu svinēšana «Dzejolēnu pilna Jelgava»
No pulksten 14 – grāmatu tirdzniecība.
Pulksten 16 – Dzejolēni bērniem.
Ar bērniem darbosies
dzejniece Sandra Vensko un stāstnieks Ēriks Kūlis;
Jelgavas Valsts un Spīdolas ģimnāziju audzēkņi;
muzikālai noskaņai – bērnu ansamblis «Rotiņa»;
akcija «Uzzīmē savu dzejolēnu» – mākslas studija «Mansards».
Pulksten 18 – Dzeja latviešu valodas izloksnēs un dialektos.
Eduards Aivars – dzejas lasījumi lībiskajā un vidus dialektā;
Sandra Vensko, Ēriks Kūlis – dzejas lasījumi Piemares «valodā»;
Valentīns Lukaševics – dzejas lasījumi augšzemnieku dialektā;
aktrise Velta Skurstene – dzejas lasījumi ventiņu mēlē;
muzicēs Julgī Stalta un Ernests Medenis.
Pasākuma ieceres autore, režisore un vadītāja Elīna Apsīte.
Mākslinieks Raitis Junkers.
Rīko Jelgavas Zinātniskā bibliotēka, atbalsta Jelgavas Dome, pašvaldības iestāde «Kultūra» un kafejnīca «Silva».
