Kristaps Vinters mācās Amerikā un atzīst, ka skola viņam vienmēr bijusi prioritāte
Vasaras sezonas noslēgumā Valmierā aizvadīts Latvijas BMX čempionāts, kur ar elites grupas vīriem labprāt būtu pacīnījies arī pērnā gada junioru čempions valgundnieks Kristaps Vinters, taču sportista plāni šovasar pavērsās citā virzienā. Absolvējis Jelgavas Valsts ģimnāziju, viņš izvēlējās studijas ārzemēs un jau kopš augusta vidus mācās un trenējas Kolumbijā, Kentuki štatā ASV.
«ASV vienmēr ir bijis mans skolēna un sportista sapnis – domāju, ka tā ir ļoti laba vieta, kur attīstīties gan intelektuāli, gan fiziski,» atklāj Kristaps, ko nu jau varam izjautāt tikai elektroniskā sarakstē. «Jūtu, ka šī ir mana vieta un laiks, tāpēc baudu katru grūto dienu. Protams, pietrūkst māju, bet tā tam šobrīd jābūt,» aiz okeāna pavadītais pirmais mēnesis censonim acīm redzami nav nesis vilšanos.
– Ar kādām sekmēm pabeidzi ģimnāziju, un kas ir tagad koledžā izvēlētā specialitāte?
Skola man vienmēr bijusi prioritāte. Vecāki jau no pirmajām dienām, kad sāku nodarboties ar BMX, teica: «Ja gribi sportot, tad arī jāmācās, jo bez labām sekmēm nekas nebūs.» Tad nu šis teikums man joprojām prātā arī pēc 12 gadiem. Valsts ģimnāziju pabeidzu ar sportistam pieņemamām sekmēm – vienīgā zemākā atzīme atestātā bija 6, pārējās augstākas, bet vidējā – 7,86. Kentuki izvēlējos, jo te ir viena no spēcīgākajām riteņbraukšanas komandām ASV, taču ne tikai. Aizsūtot pieteikuma vēstuli Lindseja Vilsona koledžai, nepagāja ilgs laiks, līdz skolas riteņbraukšanas treneris mani sameklēja «Facebook» un pirmām kārtām izrādīja interesi par mani kā cilvēku, kā studentu un visbeidzot sportistu. Pēc pārrunām un formalitātēm pienāca arī brīdis, kad saņēmu vēstuli ar apstiprinājumu par uzņemšanu. Mana studiju specialitāte ir psihofizioloģija. Izklausās «skarbi», bet vienkāršiem vārdiem – pirms medicīnas kurss.
– Vai mācības jau sākušās, un kā tās savienosi ar treniņiem?
Mācības sākās jau 21. augustā. Ar treniņiem tās apvienot ir viegli, jo pirms tam kopā ar mācību daļas darbinieku sastādījām manu nodarbību grafiku. Tas ir viens no lielākajiem plusiem, jo vienmēr varu sakārtot savu dienu tā, ka ir gan skola, gan divi treniņi dienā.
– Kā ir nonākt pie cita trenera? Vai izjūti atšķirības Amerikā un Eiropā?
Savā ziņā esmu pie tā paša trenera – sevis, jo jau pēdējos divus gadus esmu darbojies pēc sava plāna. Ar treneriem konsultējos, ja vajadzīga palīdzība vai kādi ieteikumi, bet citādi – savs plāns, savs mērķis, sava atbildība. Atšķirība? Jā, tā šķiet liela, visi draudzīgi un atsaucīgi. Vienmēr smaida un nekad neatsaka palīdzību. Tā ir lielākā starpība, ko jūtu, jo nebiju pieradis, ka cilvēki ir tik atvērti. Treneri Deivids Grigsbijs un Endrjū Parsons visu mūžu ir nodarbojušies ar riteņbraukšanu, piedalījušies BMX sacensībās, tāpēc ir pieredzes bagāti padomdevēji.
– Varbūt arī pats jau esi kādas sacensības aizvadījis?
Jā, iepriekšējā nedēļas nogalē bija pirmās sacensības Luisvilā. Tās skaitījās vienas no lielākajām sezonā – tādi kā rietumu un austrumu divīziju fināli. Es piedalījos austrumu divīzijas finālos. Tie bija pirmie mači pēc kritiena Eiropas čempionāta posmā Rīgā, kā arī pirmie Amerikā. Sestdienas rītā modinātājs uzlikts uz 5.30 un miegaini ar komandas biedru sākām ceļu uz Luisvilu. Sacensību vietā biju pārsteigts, cik daudz cilvēku atbraukuši. Jau pirms treniņiem sapratu, ka trase būs ļoti ātra, dinamiska, ar šaurām virāžām un viss izšķirsies pirmajā taisnē. Pirmajā priekšbraucienā viss notika tik ātri, ka, šķiet, nepaspēju nomirkšķināt acis, kad tas bija jau galā. Eiropas mačos sacensības beidzam divu trīs stundu laikā, bet te starp priekšbraucieniem divu stundu pauze. Pa šo laiku paspēja uznākt negaiss un tā ievilkās vēl garāka. Bet dienas izskaņā biju aizcīnījies līdz finālam. Pirmais celiņš deva labas iespējas uz pozitīvu iznākumu. Starts sanāca ļoti labs, aizgāju pa priekšu, bet pēc visiem lietiem pirmais tramplīns pamīksts, iekšmalā nokļūdījos un zaudēju tos piecus centimetrus, kas tik ļoti nepieciešami šajā sportā. Finišā, protams, pārdzīvoju, taču sapratu arī, ka pēc ilgās pauzes esmu veiksmīgi atgriezies un tas ir pats galvenais – noķert īstās izjūtas un iet uz priekšu
– Kā jaunajā situācijā tiec galā ar sadzīvi?
Liels paldies vecākiem, kuri mani jau 12 gadu vecumā palaida vienu pašu kopā ar lielajiem puišiem uz sacensībām ārzemēs, jo tā bija izcila skola, kas lika kļūt patstāvīgam. Tāpēc ar sadzīvi nav nekādu problēmu. Ja arī kādas uzrodas, tad ar tām veiksmīgi tieku galā. Dzīvoju kopmītnēs, kur esmu vienīgais riteņbraucējs starp četriem golferiem – viens atceļojis no Paragvajas, viens no Francijas, bet pārējie divi vietējie amerikāņi.
– Kad un kur tu varētu atkal aizstāvēt Latvijas krāsas?
Zinu, ka piedalīšos USA BMX sērijas «Race of Champions» finālposmos novembrī Tulsā, Oklahomā bet, iespējams, aizbraukšu uz kādām sacensībām arī iepriekš. ◆
