Vilces muižā gan racionālas skolas mācības, gan neizskaidrojamas baronu laiku leģendas
Augstas mastu priedes, gleznainas lejas, pakalni un gravas Zemgalē raksturīgi vienīgi Vilces un Tērvetes pusei. Baroka stilā būvēto Vilces muižu, kurā jau 92 gadus mājo Vilces pamatskola, kā arī muižas parku gadā apmeklē vairāk nekā tūkstoš ekskursantu. Vecā muiža ir viena no 49 objektiem, kur šajās dienās Latvijā tiks pacelts Eiropas kultūras mantojuma dienu karogs – šogad tās simbolizē skolu un vēstures pieminekļu veiksmīgu kopdzīvi.
Cenšas izprast mistisko
Vilcē, taujājot par muižas vēsturi, parasti ceļš aizved pie skolā izvietotā Tūrisma informācijas centra vadītājas Milijas Zībertes. Viņa gan ir dzimusi kurzemniece, taču Vilcē dzīvo kopš 1968. gada, kad apprecējās ar vilcenieku Daini Zībertu. Lielāko dzīves daļu Milija strādājusi par zootehniķi, ar tūristu uzņemšanu viņa nodarbojas beidzamos divdesmit gadus. Sākums bija no Vilces centra desmit kilometru attālajā un, salīdzinot ar Vilces muižu, par divsimt gadiem vecākajā Blankenfeldes muižā, kur Milija Zīberte atrada kopīgu valodu ar tās vēsturisko īpašnieci baronesi Aldinu fon Bernevicu. Taču pēc tam, kad baronese, nespēdama rast līdzekļus senču īpašuma uzturēšanai, muižu pārdeva, Milija Zīberte nokļuva Vilces centrā.
Tūrisma informācijas centra vadītāja prot vācu valodu, kas paver iespēju no pirmavotiem pētīt muižas laiku vēstures liecības, rakstus. Lai, piemēram, mēģinātu noteikt, vai tiešām, muižas kungu namu būvējot, ir iemūrēta nevainīga jaunava vai kāds latviešu vīrs, Milija Zīberte lietojusi arī iracionālas metodes. Vēsturnieks Guntis Zemītis gan tādu iespēju apšauba, jo īpaši saistībā ar 19. gadsimta būvēm. Taču Vilces teikas par tādu neprātu liecina. Pirms vairākiem gadiem, sadarbojoties ar Miliju Zīberti, par Vilces dīvainībām un spoku stāstiem režisors Andris Gauja uzņēma dokumentālo filmu savā ciklā «Neparastās lietas».
Tumsā iztēle darbojas drošāk
To, ka Vilces apkārtnē ne viss ir ar prātu aptverams, liecinājis arī viens no pazīstamākajiem vilceniekiem dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Citāts no viņa raksta «Viesības Vilces pilī», ko 1967. gadā publicēja avīze «Austrālijas Latvietis»: «Jā, es varu liecināt, ka Vilces mežā vēl tagad var piedzīvot daudz brīnumu. Pats savām acīm rudens naktī esmu redzējis baltu tēlu, kas, gabaliņu pagājis, meklē kaut ko zemē noraktu. Jūs teiksiet, ka tie ir tikai māņi. Tagad arī man tā liekas. Bet vai māņi nav vienīgais, kas mums vēl ir palicis?» Šo tekstu, kurā jūt trimdinieka domu skaudrumu, uzgājis erudītais vēsturnieks Sigurds Rusmanis, kam 2006. gadā iznāca grāmata «Zeme starp Rundāli un Tērveti».
Tāpēc nav brīnums, ka Vilces skolas skolēni un pedagogi, tostarp direktore Dzidra Simanoviča, iestudējot vēsturisku ainu atveidojumus, rīko Muzeju nakts, Leģendu nakts pasākumus, kas notiek vēlās vakara stundās, tumsā, kad cilvēkiem iztēle saasinās.
Vilces muiža sākta būvēt 18. gadsimtā. Pirmsākumos tā saistās ar Medemu un Keizerlingu dzimtām. 1837. gadā to ieguva baronu Hānu dzimta. Vilhelms fon Hāns tad arī uzbūvēja kungu māju, ko dažkārt godina par pili un kur jau vairāk nekā deviņdesmit gadu mājo Vilces pamatskola. «Kungu māja bija domāta kā medību pils, kādās baroni pastāvīgi nedzīvoja. Taču Vilces muižai bija apbūve ar 39 ēkām, kas liecina, ka šeit bija izvērsta pamatīga saimniecība,» stāsta Milija Zīberte.
Barona taka ir reāla
Medības Vilces mežos ir populāras vēl šobaltdien. Meža un zvēru iepazīšanas pievilcību arī mūsdienās izmanto tūristu piesaistē. Pirms gadiem desmit, kad Vilces muiža iesaistījās Piļu un muižu asociācijā (tas būtiski palielināja tūristu plūsmu), vilcenieki mežā gar Vilces upes krastu izveidoja 980 metru garu Barona taku. Tā ved no Lielmātes avotiņa uz savulaik Ernesta Brastiņa pētīto senlatviešu pilskalnu, kura pakājē ir Vilces grava, ko tagad sauc par Zaķu pļavu, kur jau ilgus gadus tiek rīkoti dažādi pasākumi. Padomju laikos uz to pat bija aizvilkta elektrības līnija, kas tagad ir aizaugusi. Pamatskolas saimnieks Agris Zaķis stāsta, ka Barona taka veidota diezgan tuvu vēsturiskajai patiesībai, domājot, kā tiešām barons pirms gadiem 150 tur pastaigājies. Par vēsturisko precizitāti samērā pārliecinoši liecina takas vidusdaļā esošais akmens tiltiņš, kas varētu būt saglabājies no 19. gadsimta.
Ar uzņēmuma «Latvijas valsts meži» atbalstu uz taku tika uzbūvēts tiltiņš, ko gan vairākkārt pavasara pali aizskaloja. Šovasar tas ir pamatīgi atjaunots. Tā būvētājs Valters Udrass, kurš būvējis tiltus arī Tērvetes Dabas parkā, sola, ka tagad tas kalpos ilgi. Tiltam ir viens 12,5 metrus garš laidiens un ozola kājas, kam to vajadzētu noturēt savā vietā. «Vasarā Vilces upīte izskatās sīka, bet pavasara palos, kad pa straumi nāk vai metru biezi ledus gabali un izgāzti koki, bilde ir pavisam cita,» piebilst meistars.
Tomāts ar cukuru negaršo
Pērn, kad Vilces pamatskola uz gadu ieguva «Mammadaba» vēstniecības statusu, Barona takā tika uzstādīts 17 izkārtņu ar aprakstiem par meža zvēriem, ko it kā Vilhelms fon Hāns savās pastaigās bija vērojis. Taču viena no Milijas Zībertes apkopotajām leģendām stāsta arī par citu lietu. Proti, barons gājis lakstoties ar dārznieka Riekstiņa meitu. Tomēr slepeno randiņu upītes krastā redzēja baronese Īda, un tas viņu ļoti saraudinājis. Mistiskā Baltā dāma, kas tobrīd atradusies baronesei līdzās, viņai teikusi: «Neraudi velti! Nelej savas asariņas zemē. Es tev iedošu akmeni ar iedobīti – pieraudi to.» Baronese paklausījusi. Tad Baltā dāma aiznesusi pieraudāto akmeni uz Vilces upītes krastu, kur tad arī radies Lielmātes avotiņš. Atgriežoties mājās, pieķertais barons sievu mierinājis, ka randiņš ar dārznieka meitu bijis tik «joks, kas vēlies pretī miglas kūlim». Tāda nieka dēļ jau nevajagot bērniem par kaunu šķirties. Barons sievai karsti solījis, ka nekas līdzīgs vairs neatkārtosies. Taču Milija Zīberte piebilst, ka līdzīgi avotiņi pie muižas ir vismaz četri, un pa laikam manīgi tūristi atrod vēl kādu vietu, kur no apaugušajām dolomīta klintīm sūcas ūdens.
Dārznieks Riekstiņš vēlāk kļuva par 1905. gada revolucionāru. Iespējams, par to pašu cilvēku saglabājies nostāsts, ka viņš reiz iedāvinājis zemnieku bērniem pa tomātam, ko citviet latvieši saukuši par mīlestības āboliem. Bērni dāvinātos augļus mēģinājuši ēst ar cukuru. Nelicies garšīgi.
Pirmā pasaules kara un Atbrīvošanās cīņu laikos Vilces muižas īpašnieki karojuši vācu pusē. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas, īstenojot agrāro reformu, viņiem muiža tika atņemta un 1921. gadā muižas pils ēkā iemājoja skola. Tās 1966. gada absolvente Ruta Baņģiere stāsta, ka, dzīvojot skolas internātā, kas atradās Kungu mājas augšstāvā, Baltā un Melnā dāma spokojušās bieži. Tās gan, visticamāk, bijušas pašu skolēnu izdarības. ◆
