Dāliju audzētājs Jānis Klupša turpina senču un māsas iesākto
Rasas pielietajā un rudens apmirdzētajā dāliju dārzā Jānis Klupša ar acīm apmīļo katru savu skaistuli. Vairāk nekā 300 dažādu šķirņu dālijas – tik liela ir vecāku un māsas atstātā bagātība Jānim, un par to viņš jau vairākus gadus uzņēmies rūpes. Par dārza skaistulēm vīrs runā ar lielu aizrautību un mīlestību. Neatsaka arī pieredzes bagātus padomus, kas jāņem vērā, lai dālijas izaugtu skaistas, veselīgas un priecētu saimnieku katru gadu.
Bija lielākā kolekcija
Valgundes pagastā netālu no Ložmetējkalna meža ielokā Klupšu ģimenes dzimtas mājas «Druvas» zina ne mazums dāliju cienītāju. Daudzus gadus ar dāliju audzēšanu nodarbojās viņa māsa Gunta, bet pirms tam vecāki. Būdami vēl mazi, bērni vecākiem daudz palīdzējuši puķes kopt, audzēt, vest uz tirgu un pārdot, tāpēc mīlestība uz ziediem viņiem nodota no paaudzes paaudzē.
Tēvs Kārlis Klupša netālu no Ložmetējkalna piemiņas vietām pats savām rokām uzcēla mājas «Druvas». Zeme ap māju viņam piešķirta par piedalīšanos Pirmajā pasaules karā. Vecāki bijuši krietni un strādīgi ļaudis, tāpēc Druvas allaž bijušas sakoptas, dārzā ziedējis daudz puķu, starp kurām arī dālijas. Patika viena šķirne, otra, trešā, un tā to skaits auga nemanot.
Astoņdesmitajos gados Klupšu dāliju kolekcija bija lielākā Latvijā – teju tūkstoš šķirņu. Agrāk ļoti daudz gumu realizēts plašajā Krievijas tirgū, taču ekonomisko apsvērumu un puķu importa pieauguma dēļ to skaits krietni samazināts, atstājot dārzā tikai pašas skaistākās, stāsta Jānis.
Pēc vecākiem rūpes par dālijām uzņēmās meita Gunta, kura arī selekcionējusi vairākas dāliju šķirnes, māsai daudz palīdzēja brālis. Diemžēl pirms trim gadiem Gunta šķīrās no dzīves, uzticot savus dāliju laukus brālim Jānim, kurš Druvās tagad saimnieko viens.
Palikušas tikai skaistākās
Jāni sastopam pļaujam dārzu, taču viņš ir laipns un gatavs izrādīt dāliju lauku, kas no ciemiņu acīm paslēpts dārza tālākajā stūrī. Rudens migla izklīdusi, un ziedi, apsēti sīkām rasas pērlītēm, mirdz, saules apspīdēti. Pašlaik dāliju laukā sastopami apmēram 300 šķirņu – Jānis katrai zina nosaukumu un pastāsta, kas ir šķirnes autors un kā tā nonākusi Druvu mājās. Tur dālijas tiek audzētas jau teju 50 gadu. Skaistākās no plašās kolekcijas septembra sākumā bija aplūkojamas izstādē Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā.
Dālijas ir sastopamas visdažādākajās krāsās un to kombinācijās, sākot ar bālām un maigi rožainām un beidzot ar izaicinoši spilgtām. Dārzā netrūkst arī māsas Guntas veidotu šķirņu, piemēram, Ēvalda Valtera vārdā nosauktā. Tolaik, vēl viņam dzīvam esot, māsa sameklējusi mākslinieku, lai saņemtu viņa piekrišanu. «Uzzinājis, ka viņa vārds paredzēts dālijas šķirnei, kas iegūta netālu no vēsturiskajām strēlnieku cīņu vietām pie Ložmetējkalna, bijis ļoti priecīgs un nedomājot piekritis. Māsa vienai pašas selekcionētai šķirnei devusi arī savu vārdu – ‘Gunta’,» lepojas Jānis Klupša. Uz jautājumu, kura pašam šķiet skaistākā no visām, viņš smiedams nogroza galvu: «Man, draudziņ, tās visas ir mīļas, un kod, kurā pirkstā gribi, – visi sāp!»
No 800 palikušas 300, bet tikai tās, kas visvairāk patīk un, ne mazāk svarīgi, kas tautai patīk. Jānis stāsta, ka pašlaik pircēji visvairāk iecienījuši pomponiņus jeb mazās bumbiņas. «Cilvēki negrib pirkt atsevišķus ziedus, bet izvēlas pušķus, un mazās bumbiņas pušķos ļoti labi izskatās,» piebilst Jānis.
Nesmaržo, bet ir košas
Jānis iezīmē piņķerīgās selekcijas lietas. Jaunas šķirnes izveidei nepieciešami vairāki gadi, un arī tad ne vienmēr ir pozitīvs rezultāts. «Ziedošajām dālijām ļauj ienākties sēklām. Lai tās nebojātu un klāt netiktu bites, ziedam liek virsū maisiņu. Rudenī sēklu ievāc un pavasarī izsēj. Pēc lieluma tās izaug tādas pašas cildotās dārza dālijas, bet praktiski visas ir tukšas – kā vasaras dālijas –, un selekcijai tālāk nav derīgas, tāpēc likvidējamas, bet, ja gadās kas neparastāks, to atzīmē un izrok. Gumu dala, nākamajā gadā atkal izstāda un lūko, kas no tās izveidojas: ja zieds nemainās uz iepriekšējo izskatu, sāk vērtēt, vai ir vērts audzēt vai ne.
Jānim no trim tūkstošiem dāliju pēc gumu sadalīšanas sanāk ap 20 tūkstošiem jauna stādāmā materiāla. Uz tirgu ar gumiem viņš nedodas, bet tie, kuri tos vēlas, paši Jāni sameklē. Dārzs ir krāsu bagāts. Saimnieks stāsta, ka pasaulē nav dālijas šķirnes, kas smaržotu, bet ziedi bieži vien ir ļoti koši. «Dālijai nav smaržas, tāpēc biti tā pievilina ar savu krāsu – daba visu kompensē. Mums reiz bija ūdensrožu tipa debeszila dālija, taču šķirne bija ļoti neizturīga, un nu vairs tās nav. Bet vispār zilas dālijas ir liels retums,» viņš piebilst.
Ciemiņi rudens ziedu dārzā Jānim nav retums, pirms skolas dienas pie viņa paviesojusies arī dziedātāja Aija Andrejeva – redzot skaistumu, solījusi nākamgad braukt atkal. Arī «Ziņu» viesošanās laikā Jānis ciemos gaidīja interesentu grupu.
Jāgriež nežēlojot
Lai košie ziedi saimnieku priecētu līdz vēlam rudenim, dālijas jāgriež, tad tās plaukst no jauna. «Dālijas ir jāgriež, kad tās ir pilnziedā, proti, vidiņš ciešā kamolītī, bet divas trešdaļas zieda ir atvērušās. Tad zieds ilgāk saglabājas. Bet ūdensrozes tipa dālijas var griezt pat pumpurā – tās atvērsies, un tas jādara agri no rīta vai vēlu vakarā,» pamāca dārznieks.
Pārējās dālijas, kas nav ūdensrožu tipa, pumpuros griezt nedrīkst. Jānis Klupša piebilst, ka arī pārziedējušie ziedi regulāri jāizgriež, lai krūms ir glītāks un tam būtu tieksme veidot citus ziedus, līdz ar to arī sakne labāk pieaugs.
Ja gumu izstāda agrāk pavasarī, kad ir daudzmaz droši, ka lielu salnu vairs nebūs, ziedus var gaidīt jau pēc Jāņiem. Bet Jānis novērojis, ka no pavasara salnām tik briesmīgi nemaz nav jābaidās. Ja dālija arī nedaudz apsalst, nedaudz vēlāk tā tomēr ataug. Vienu gadu Jāņa puķu lauks apsalis četras reizes. Domājis, beigas būs, bet nekā – vēlāk sāka dzīt asnus un izdzīvoja. Agrāk salnu aizbaidīšanai no rīta lauka malā kūpinājis zāles čupas, bet citi dāliju audzētāji, baidoties no salnām, laukus laista ar ūdeni un pat izmanto baldriānus. Ja platība nav liela, to var apsegt ar agrotīklu. «Turklāt pirmā salna dālijas vēl nenokož, lai cik stipra arī būtu, augs vēl ir spējīgs pēc nedēļas, divām dod dzinumus un uzziedēt. Daba paliek savādāka, salnas pēdējos gados ir stipri vēlāk,» secina Jānis Klupša.
Rudenī dālijas nevajadzētu izrakt agrāk kā pāris nedēļu pēc salnām, lai gumi piebriest. Līdz tam augam ir tendence visu spēku novirzīt sēklu veidošanai. Uzreiz pēc tam – gumu dalīšana, numurēšana un ieziemošana, kas nereti ievelkas pat līdz decembrim. Gumus saimnieks pārdod tikai pavasarī un tirgo tos, kas ir ar asniem. Ziedus Jānis pārdod uzpircējiem un ved uz Rīgas tirgiem.
Izrok pēc salnām
Apmēram pēc mēneša Jāņa Klupšas dāliju dārzā gaidāmi lielākie darbi – dāliju izrakšana. Tūlīt pēc tam arī gumu dalīšana, un tad nu gan miegam laika atlikšot pavisam maz, smej dārznieks. Kādreiz Druvās gumi parafinēti – mērca tos karstā parafīnā, lai ziemā neizžūst, bet pēdējā laikā to vairs nedarot. «Pirms rakšanas dāliju līdz ar gumu nogriežu, ceļu no zemes ārā, nemazgāju, bet uzreiz sadalu, vislabāk četrās daļās. Tad ar smalku birstīti katru gumu notīru, lieku drusku apžāvēt, kamēr smiltis vairs neturas klāt, un tad pie katra piestiprinu šķirnes numuru, lai var glabāt kopā. Veco, nesadalīto celmu zemē likt atpakaļ nevajag,» pieredzē dalās Jānis Klupša.
Janvāra beigās saimnieku dīda nemiers un gumus viņš sāk apskatīt, kā tie glabājas, jo ir šķirnes, kas jau ziemā grib dzīt asniņus. Jāraugās, lai telpā nav vēsāks par plus desmit grādiem. Pavasarī, ja grib, gumu var sadalīt vēl smalkāk – tā, lai pie katra nebūtu vairāk kā divi asni.
«Ja es dālijas izvēlētos apstādījumiem, es tās liktu pa grupiņām – trīs līdz pieci gumi vienā. Lai neizgāžas, ceru vidū iesprauž mietu un apkārt apsien striķi,» stāsta dāliju audzētājs. Kā piemēru viņš rāda pusmetru garos dāliju krūmus, ko pilsētnieki audzē pat puķu kastēs.
Starp raibu raibajām ziedu galvām šur tur pavīd pa kādai milzenei. Kā pie tādiem ziediem tikt? «Ap ziedkātu aplauž visus atzarus, atstājot vienu pašu galveno ziedu – lai kāts piebriest un veidojas liels zieds. Krūmam nevajag atstāt daudz pumpuru, jo tie ziedu vītina. Arī vāzē. Bet, lai ilgāk dālija stāvētu vāzē, kātu gali uz desmit sekundēm jāiemērc vārošā ūdeni, lai «izdzen gaisu», un tad jāliek vāzē. Liekās lapas jāaprauj un ūdens vāzē jāmaina katru dienu,» pamāca Jānis Klupša. ◆
