6. septembrī laikrakstā «Zemgales Ziņas» rakstā «Nekaunīgie čurātāji» bija publicēta mana fotogrāfija, kārtojot dabiskas vajadzības ielas malā Jelgavā. Uzzinājis par šo faktu, labprātīgi pieteicos Pašvaldības policijā, lai atbildētu par savu spiestā kārtā veikto nepieklājīgo rīcību. Mēģināšu paskaidrot manas rīcības apstākļus.
31. augustā kopā ar draugiem braucām uz kāzām kā to rīkotāji. Kāzas notika lielā viesu namā, kur mums bija jāierodas pirms jaunā pāra ap pulksten 18.30. Adresi neatceros. Braucām ar automašīnu «Toyota RAV», kuru vadīja paziņa. Neviens no mūsu kompānijas Jelgavu nepārzināja, un mēs ilgi, apmēram 40 minūtes, braukājām pa pilsētu. Maldījāmies galvenokārt ielu remontu dēļ. Neviens nemācēja paskaidrot, kur īsti izbraukt. Man bija ļoti stipra vajadzība uz tualeti. Kur to atrast, jautājām vienam vīrietim, bet tas pateica, ka Jelgavā nevienu tualeti nezina. Tā arī netikām skaidrībā, ko darīt. Kad izbraucām uz lielas, platas ielas, es vairs nevarēju izturēt spiedienu un lūdzu, lai aptur automašīnu vienalga kurā vietā. Tad izlēcu no mašīnas un turpat pie ceļa zīmes staba čurāju. Tālāk nevarēju paiet. Kad sāku nokārtoties, ieraudzīju, ka no privātmājas loga sieviete man rāda ar pirkstu pie deniņiem, bet neko izdarīt (pārtraukt) nevarēju un pamāju, ka nekas nesanāk. To, ka blakus bija veikals vai gāja cilvēki, es vienkārši nefiksēju, jo atrados ļoti lielā nervu sasprindzinājumā. Alkoholu lietojis nebiju, jo bija jāorganizē jaunā pāra sagaidīšana un jāpārbauda, vai viesu namā viss kārtībā.
To, ka Jelgavā nokārtoju dabiskās vajadzības, ļoti nožēloju un atvainojos sabiedrībai un personām, kas mani fotografēja, kā arī sievietei, kuras prasību pārtraukt čurāt nevarēju uzreiz izpildīt. Šīs darbības netika veiktas alkohola reibumā un ar nodomu, bet fiziskas, neizturamas nepieciešamības gadījumā. ◆
