Apdzīvotas vietas seju neveido tikai pašvaldību veikums vai ar Eiropas Savienības fondu naudu stutēti projekti.
Latvijas acīs aļņa galvas teju pustūkstošgadi sargātā pilsēta Jelgava ir noturējusi savus dārgumus – Rastrelli pili, tajā mājojošo Latvijas Lauksaimniecības universitāti, joprojām dzīvīgo uzņēmējdarbības vidi. Tomēr Jelgavas dārglietu lādīte ir daudz plašāka. Būtiska vieta tajā ir katra iedzīvotāja apziņai par savu dzīvestelpu. To vienkāršos vārdos sauc par māju sajūtu.
Tādēļ, neapstājoties pie sasniegtā, «Ziņas» turpmāk pastiprināti pievērsīsies tēmām, ar ko lasītājs sastopas ikdienā un savā durvju priekšā – daudzdzīvokļu namā Jelgavas centrā, Ozolnieku privātmājā vai Platones būdiņā. Dosimies ārpus pilsētas un spirgtā lauku gaisā intervēsim cilvēkus, kuri ar savu darbošanos iedvesmo citus nepadoties smacējošajam pieņēmumam par lauku iznīkšanu Latvijā. Rakstīsim par ģimenēm, kuru prieks un rūpes ir kupls bērnu pulks. Mūsdienīgā ģimenē var augt arī četras vai piecas atvases, un neviens vairs šādu saimi neuzlūko ar bažām kā no pabalstiem atkarīgu. Gluži pretēji – tās ir ozolzīles tautas nākotnei.
Būtiska dinamiskās Zemgales dzīves daļa ir uzņēmējdarbība. Biežāk stāstīsim par uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri savu Sprīdīša lāpstu nav nodevuši par bagāžu lidostā. Viņi atraduši iespēju izsisties savā zemē, turklāt no bezalgas izmisuma paglābjot sauju vai pat riekšavu darbinieku, vietējo iedzīvotāju.
Man patīk zibinošais sauklis «Pilsēta izaugsmei» uz kāda afišu staba Jelgavas centrā. Dodoties uz «Ziņu» redakciju pirmo reizi, to ar acs kaktiņu piefiksēju un nevilcinājos pierakstīt savai personīgajai profesionālajai izaugsmei. To ceru gūt, strādājot vienā no labākajiem reģionālajiem laikrakstiem Latvijā. Vietējās žurnālistikas tradīcijas te ir pārsteidzoši spēcīgas. Tādas tās jāsaglabā, nebūt neizmēžot veco kārtību ar tādu sparu kā pavasara talkā, kā tas aplam izskanējis medijos. Hercogi savās kapenēs var dusēt mierīgi. ◆
