Ķieģeļu ražošana Latvijā strauji attīstījās no 19. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kas bija saistīts ar Rīgas straujo izaugsmi. Visizdevīgākā vieta ķieģeļu ražošanai bija Lielupe un lielākās pietekas, jo tur atradās īpaši bagāti un viegli iegūstami māla krājumi. Turklāt produkciju bija iespējams lēti nogādāt ar ūdens transportu pa Lielupi uz tuvējo Rīgu. Lielākais ķieģeļu rūpniecības centrs bija Kalnciems, bet pakāpeniski 20. gadsimta sākumā jauni ķieģeļu cepļi tika celti tuvāk Lielupes lejtecē un tās pieteku krastos. Ievērības cienīgas bija latviešu tautības uzņēmēja Anša Frišmaņa aktivitātes, kas, par spīti vietējās ķieģeļrūpniecības pagrimumam pēc Pirmā pasaules kara, turpinājās arī neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas gados līdz 1940. gadam. Pateicoties latviešu rūpnieka uzņēmībai, attīstījās arī ķieģeļu fabrika Ānes muižā.
Muižu jau pirka ķieģeļu fabrikai
Ānes muižas latviskais nosaukums cēlies no vāciskā avotos minētā Aahof, tā kā muiža atradās pie Lielupes, bet vāciskais tās nosaukums ir Kurländische Aa. 16. un 17. gadsimta avotos muiža dēvēta īpašnieku Hūnu-Hinnes dzimtas vārdā par Hinnmois, vēlāk – 18. gadsimta sākumā – par Huhnhof, bet Ānes muižas (Aahof) vārds ir kopš 1753. gada. Pēdējie muižas īpašnieki pirms agrārās reformas minēti grāfi Līveni. Vācu literatūrā dota arī informācija par muižas zemes lielumu – 662 hektāri. Salīdzinājumā tuvākās Katrīnas un Garozas muižas, kas bija valstij piederošas, nepārsniedza 400 hektāru platību, bet kaimiņu Tetelminde, arī privātā muižas zeme, bija 1202 hektārus liela.
Pēc agrārās reformas Ānes muižas vārds saistījās ar Frišmaņu ģimeni. Ansis Frišmanis bija Teteles pagastā ievērojamākais uzņēmējs, pazīstams kā lielākais latviešu izcelsmes ķieģeļcepļu īpašnieks. No agrārās reformas laika Valsts vēstures arhīvā saglabājusies sarakste par Ānes muižas sadalīšanu. Tur parādās materiāli par muižas nonākšanu A.Frišmaņa īpašumā, kas apliecina, ka viņš muižu ieguvis jau pirms Pirmā pasaules kara. Pats A.Frišmanis vairākos lūguma rakstos stāstījis, ka muižu 1912. gadā pircis ķieģeļu fabrikas vajadzībām. Muiža iepriekš bija Marijas fon Vālas, dzimušas Līvenas, īpašums. Līveni nav gribējuši pārdot muižu latvietim, tāpēc kā starpnieks bijis kāds vācietis, taču viņš nav solīto pildījis, un A.Frišmanim Ānes muiža bija vēlāk jāpērk vairāksolīšanā. Zemesgrāmatas apliecība liecina, ka muiža nopirkta par ievērojamu summu – 216 000 rubļiem. Iespējams, tādēļ viņš uzreiz pēc pirkuma no 1800 pūrvietām nodalīja 1100, ko pa mazākiem gabaliem pārdeva bezzemniekiem. Viņa īpašumā palika 700 pūrvietu ķieģeļu fabrikas vajadzībām. Bija izstrādāti tālejoši plāni uzcelt trīs lielas krāsnis pie Lielupes un vienu mazāku pie dzelzceļa piestātnes Maskavas – Ventspils dzelzceļa līnijā. Ķieģeļu cepļos bija paredzēts saražot līdz pat 30 miljoniem ķieģeļu gadā. To galvenais noiets tika plānots Rīgas namu būvniecībai, bet izdevīgu cenu gadījumā, iespējams, arī eksports caur Ventspils ostu.
Ceplī vien strādāja 140 strādnieku
Sākums bija cerīgs, jo 1914. gadā tika uzbūvēta pirmā krāsns, bet vēlākās ziņas par 10 miljonu ķieģeļu ražošanu gada laikā šķiet apšaubāmas, jo tāda jauda diezin vai bija iespējama. A.Frišmanis nodalīja 100 pūrvietu no ķieģeļfabrikas zemes, tās sadalot vienas divu pūrvietu zemesgabalos, kur paredzēja būvēt dzīvojamās mājas strādniekiem, kas ieguva tās uz ilgtermiņa nomaksu, lai, pēc A.Frišmaņa rakstītā, «nebūtu pliki kā fabriku proletariāts pilsētās».
Ekonomijas nolūkā krāsnis tika kurinātas ar kūdru, kas tajā laikā bija novitāte un pakāpeniski pārauga papildu biznesā – kūdras ieguvē Valgundes Danču purvā. Pasaules karš pārtrauca fabrikas tālāku celtniecību. Kara gados vajadzēja pāriet uz pārtikas jautājuma risināšanu, tāpēc A.Frišmanis, pēc pamata izglītības agronoms, pievērsās zemkopībai. Viņš ne tikai iznomāja daļu zemes, bet arī pats apstrādāja ap 170 pūrvietu, audzējot labību, kādēļ bija iegādājies desmit zirgu. Arī pēc kara paralēli ķieģeļu ražošanai Ānes muižas zeme tika izmantota lauksaimniecībai, tajā skaitā cukurbiešu kultūras audzēšanai. A.Frišmanis bija starp Jelgavas Cukurfabrikas akciju sabiedrības dibinātājiem un lielākajiem cukurbiešu piegādātājiem fabrikai vēlākos gados.
A.Frišmanim piederēja ne tikai Ānes muiža un tās ķieģeļceplis, bet arī ķieģeļu ražotnes Teteles pagasta Valakos, Sieramuižā pie Jelgavas un Kalnciema pagastā vēl divi cepļi, kā arī Valgundes pagastā Liellapsās. Tās apvienoja 1925. gadā dibinātajā akciju sabiedrībā «Ķieģelis un kūdra», kurā gandrīz visas akcijas piederēja Frišmaņu ģimenei. Vēl akciju sabiedrības īpašumā bija dažādi transporta līdzekļi. 1929. gada statistikas dati liecina, ka Ānes muižas valsts zeme rūpniecības vajadzībām piešķirta akciju sabiedrībai «Ķieģelis un kūdra», bet īpašuma pārvaldnieks ir A.Frišmanis. Īpašums bija 159,85 pūrvietas jeb aptuveni 50 hektāru liels, tajā bija četras koka un viena mūra dzīvojamā ēka, kurās visas 15 istabas apdzīvoja algotie strādnieki, proti, Ānes muižas ķieģeļu fabrikas strādnieki un laukstrādnieki.
Ānes muižas privātīpašuma daļa piederēja A.Frišmaņa dēlam Mintautam, tā bija nedaudz mazāka par valsts fonda zemes daļu, bet šajā īpašumā bija ievērojama koka ēka no muižas laikiem (acīmredzot bijusī kungu māja), kurā septiņās istabās dzīvoja īpašnieki. Kādreizējā medību muiža, tad jau zemnieku vecsaimniecība «Jēgeri», piederēja A.Frišmaņa dēlam Imantam, un vairākās dzīvojamās ēkās 24 istabās bija izmitināti algoti strādnieki. Ānes ķieģeļceplī vien strādāja 140 strādnieku, turklāt Frišmaņiem piederošajos Valakos (reģistrēti uz meitas Anitas vārda), kur bija mazāks ceplis, trīs dzīvojamās ēkās bija izmitināti tikai algoti strādnieki. Var piekrist bijušajam ķieģeļcepļa strādniekam Voldemāram Konam, kurš Sieramuižas ceplī strādāja skolas brīvlaikos, ka A.Frišmanis daudz rūpējās par strādnieku darba un sadzīves apstākļiem.
Izgatavo apmēram 40 000 ķieģeļu dienā
1939. gada 1. jūlijā Jelgavas laikraksts «Zemgales Balss», rakstot par Zemgales ķieģeļrūpniecību, kā īpaši rosīgus cepļus minēja A.Frišmaņa vadītās akciju sabiedrības «Ķieģelis un kūdra» īpašumus. Laikrakstā rakstīts: «A.Frišmaņa vadītie uzņēmumi nostādīti uz vismodernākiem pamatiem. Cilvēka darbu te atvieglo mašīnas. Kamēr vēl dažā ceplī mālu rok ar lāpstām desmit cilvēki, tikmēr te daudz ātrāk un lētāk to pašu māla daudzumu sarok bagars; kamēr vēl citur ķieģeļus veido ar rokām ar formu palīdzību, te šo darbu veic mašīna. Strādniekiem pie mašīnām darbs vieglāks un arī darba diena tikai desmit stundu gara. Ar rokām parasti izgatavo jeb «izstrīķē» 7000 ķieģeļu dienā. Turpretim ar mašīnu izgatavo apmēram 40 000 ķieģeļu dienā.»
Pēc 1940. gada nacionalizācijas Frišmaņi zaudēja visas fabrikas, arī savu dzīvesvietu – Ānes muižu. Ānes ķieģeļfabrika turpināja pastāvēt, bet tas noteikti ir atsevišķs stāsts. ◆
