Katra skolotāja – klases audzinātāja dzīvē pienāk diena, kad jāatvadās no «saviem» bērniem, jāvēl viņiem sekmes, veiksme un izturība nākamajā izglītības pakāpienā. Arī es šopavasar atvadījos no saviem ceturtajiem, lai jaunā mācību gada sākumā sastaptos ar nākamajiem – 1. klases skolēniem.
Par skolotāju strādāju jau 30 gadu. Domāju, vispatiesākās un sirsnīgākās ir tās vēstules, ko skolēni rakstījuši klases audzinātājiem, nedomājot par to, ka tiks saņemts kāds labums.
Kādu vēstuli saņēmu pirms vairākiem gadiem no skolnieces Santas Liedes, kura tagad mācās Svētes pamatskolas 9. klasē. Vēl kādu vēstuli saņēmu no Kristiānas Stankunas, kura pēc 3. klases mainīja dzīvesvietu un sāka mācīties Rīgā. Vēstuli saņēmu maijā portālā draugiem.lv. «Uz pirmo skolas dienu gāju mazliet nobijusies, jo nezināju – kā būs skolā, kāda būs mana pirmā skolotāja. Bet skolotāja mūs visus sagaidīja smaidoša, un tas iedrošināja mani. Jūs bijāt mīļa un jauka, arī barga, kad bijām to pelnījuši. Jūs mācījāt klasi turēties kopā, būt izpalīdzīgiem. Vienmēr uzklausījāt, ja kaut kas bija sakrājies uz sirds, un devāt padomu. Mums visiem patika jūsu anekdotes un jociņi. Jūs bijāt man kā otra mamma,» rakstīja Kristiāna.
Noteikti daudzu sākumskolas skolotāju kontos ir šādas mīļas vēstulītes. ◆
