Kādu Iecavas upes krastā esošu māju saimnieki, vēlēdamies mājas sēnes apņemtā nama vietā celt jaunu, pavasarī Ozolnieku Domē saņēma zaļo gaismu, taču atļauja izsniegta prettiesiski
Četrarpus mēnešu pēc plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanas Ozolnieku novada Dome attapusies, ka Druvenieku īpašniecei Diānai Strautai jaunas dzīvojamās mājas akcepts dots pretlikumīgi. To konstatēt izdevies tikai pēc tam, kad D.Strauta vēlreiz vērsās pašvaldības Būvvaldē ar nākamo iesniegumu – lūgumu saskaņot nu jau tehnisko projektu. Tā plāni gan paliks neīstenoti, jo Iecavas upītes krastos, līdzīgi kā daudzviet applūstošās teritorijās, jau vairākus gadus būvniecībai kāju priekšā aizlikušas izmaiņas Aizsargjoslu likumā.
Par pretlikumīgi izsniegto plānošanas un arhitektūras uzdevumu Ozolnieku Domei atbildību tagad uzņemties grūti, jo šā gada 29. aprīlī dokumentu parakstījis arhitekts Uldis Seržāns, kas savulaik bijis arī Jelgavas galvenais arhitekts, bet atbilstoši publiski pieejamām ziņām strādājis vēl citās pašvaldībās. «Tas nav tik viennozīmīgi traktējams. Es izsniedzu tikai arhitektūras uzdevumu mājas rekonstrukcijai. Bet, ja Dome lēmusi, ka tas ir pretēji Aizsargjoslu likumam, lai tā būtu, – ar pašvaldību kā bijušo darba devēju nestrīdēšos,» saka U.Seržāns, kas ilgāk par gadu aizvietoja prombūtnē esošo Ozolnieku Būvvaldes vadītāju Inesi Līkumu. Viņa šovasar neatbilstību atklājusi pēc tam, kad Druvenieku īpašniece D.Strauta vēlreiz devās uz Būvvaldi, lai saskaņotu nākamo soli – jaunās mājas celtniecības tehnisko projektu.
Palu dēļ iemetusies sēne
Saskaņā ar Ozolnieku novada teritorijas plānojumu 2006. – 2018. gadam un nekustamā īpašuma «Druvenieki» zemes robežu plānu īpašums atrodas Iecavas upes aizsargjoslā – applūstošā teritorijā. Mājas saimniece D.Strauta sarunā ar «Ziņām» neslēpj, ka ēkas pamati ik pa laikam pavasaros tiešām mēdz mirkt ūdenī. «Tā ir manas omītes māja, vecvecāki to uzcēla četrdesmitajos gados. Kā jau toreiz mācēja un varēja, tā darīja. Ēka atrodas zemā vietā, un pēc 2010. gada paliem, kas skāra pirmo stāvu, iemetās sēne. No tā laika esam sprukās, jo māja bojājas, bet sēne kaitē mājā dzīvojošajiem maniem vecākiem, kam gan ir grūti iestāstīt, ka nams tāpēc jāpamet,» stāsta D.Strauta. Kaites straujā izplatība arī mudinājusi nosliekties par labu jaunas mājas celšanai turpat blakus. Tāpēc domājuši – kamēr būvēs jauno, vecāki vēl varētu padzīvot vecajā.
Īpašums der vairs tikai zāliena pļaušanai
Lai gan Domes sēdē Ozolnieku deputāti kādu brīdi diskutēja par upes un normatīvu ķīlnieku lomā nonākušajiem mājas iedzīvotājiem, vietējā vara izlēma iet likuma ceļu un prettiesisko plānošanas uzdevumu atcelt. Ozolnieku mērs Pēteris Veļeckis (ZZS) deputātiem sēdē izteicās, ka pašvaldība sadarbībā ar īpašuma saimniekiem atradusi iespēju, kā jaunu māju tomēr uzcelt. Viņš gan neizteicās detaļās, kā tas izpaudīsies. Māju īpašniece D.Strauta saka – nekādu lielo iespēju nemaz nav. Viņa drīkst veco māju nojaukt līdz ar zemi un uz vecajiem pamatiem celt jaunu. D.Strauta apšauba, ka tādējādi izdotos atbrīvoties no postošās sēnes, turklāt neatrisināts paliek jautājums, kur dzīvot viņas vecākiem, kamēr būvē jauno ēku. «Būtībā viss īpašums ir «metams ārā», jo – ja nevar uzcelt jaunu māju, tā zeme der tikai zāles pļaušanai,» saka D.Strauta. ◆
Gunta Lukstiņa, Pašvaldību savienības padomniece vides jautājumos
◆ Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma jauno redakciju applūstošās teritorijās aizliegts tās uzbērt, būvēt ēkas un aizsargdambjus. Tā ir salīdzinoši nesena likuma norma, un tādā ziņā es piekrītu, ka daļa upju tuvumā dzīvojošo jūtas nevienlīdzīgā situācijā – kaimiņi blakus paspējuši sacelt jaunus īpašumus, bet viņiem tagad tas liegts. Taču es iesaku skatīties globālāk – Latvijā tiešām mainās klimatiskie apstākļi, ir zinātniski pierādīts, ka lietus būs biežāk, klimats kļūs mitrāks, ūdenstilpes applūdīs vairāk. Šogad to spilgti parādīja Ogres upes gadījums – cilvēki sacēluši mājas, bet paši cieš plūdos. Pēc tam daļa prasa pašvaldības atbalstu plūdu seku novēršanai, nākamais solis ir aizsargdambju būvēšana. Tie ir ne tikai izdevumi, bet arī upes tecējuma izmaiņas, palos tās kļūst straujākas, nav dabiskas vides, kur izplesties. Ja likumu censtos pielāgot katram īpašajam gadījumam un atsevišķās reizēs tomēr ļautu ko celt, būtu virkne risku, piemēram, ar nevienlīdzīgu pieeju.
