Raksts «Ziemeļu kara tālais atgādinājums» (26. septembrī), kurā bija minēts, ka Vilces pagastā pie pieminekļa 1705. gadā Mūrmuižas kaujā kritušajiem karavīriem Svētes upe atsedz apbedīto kaulus, rosināja pastāstīt par manis paša atradumiem. Nebrīnos, ka erozijas atsegtie kauli ir ļoti dažāda lieluma, jo kapsēta šajā vietā atradusies arī pirms Mūrmuižas kaujas. Apskatot minēto vietu pirms gadiem piecpadsmit, tur atradu vairākus Polijas – Lietuvas valsts 17. gadsimta šiliņus, kuriem nav lielas arheoloģiskas vērtības. Taču tas pierāda, ka šajā kapulaukā apbedīti ne tikai karavīri, bet arī civiliedzīvotāji. Starp viņiem varēja būt arī bērni, kas tolaik dzima daudz un bieži arī mira no slimībām. Manam paziņam, arī vēstures entuziastam, Laimonim Konutim, savulaik mācoties Elejas vidusskolā, tika teikts, ka tie pat ir senlatviešu kapi. Turklāt tie pletušies ne vien no ceļa upes pusē, kur atrodas deviņdesmito gadu sākumā zviedru atklātais piemineklis, bet arī otrpus ceļam, kur tagad ir lauks. Domāju, ka ceļš šajā vietā izveidots tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad dalīja muižu zemes. Uz vēsturnieka Zigmāra Turčinska uzdoto jautājumu, kur tika apbedīti vairāk nekā septiņi tūkstoši Mūrmuižas kaujā kritušo vīru, ja kapulauks pie pieminekļa ir samērā neliels, varētu atbildēt tā: iespējams, vietējie zemnieki tos apbedīja savās kapsētās. Reiz Aivars Plinte no Zaļeniekiem man stāstīja, ka, rokot kapu pie Zaļās draudzes baznīcas, atracis ļoti daudz kaulu, kas tur varēja būt no Mūrmuižas kaujas laika.
Saistībā ar leģendāro zviedru kara kases lādi, kas pirms kaujas esot nogremdēta Mūrmuižā pie mūra tilta pār Vilces upi, man atmiņā ir Elejas Mašīnu un traktoru stacijas traktorista Sīļa stāsts 1950. gada Jāņos. Viņš svētkos gribējis iedzert alu, tādēļ vienojās ar darba vadītāju, ka iebrauks Jēkabniekos, mūsu mājās «Kalniņi», un tur tīrīs traktora radiatoru. Iedzēris alu, viņš man, tolaik četrpadsmit gadu vecam pusaudzim, stāstīja, ko redzējis trīsdesmitajos gados, būdams ganu zēns. Kādi cilvēki piebraukuši ar automašīnu un no Vilces vecupes bedres izvilkuši zviedru nogremdēto lādi. Vilceniekiem viņi teikuši, ka vedīs lādi uz Rīgu un pēc tam Stokholmu, kur tā gan nav nonākusi. Pēc tam par šo lietu interesējies policists, taču lādes izvilcēji nav atrasti. Zemē bija palikušas vienīgi pēdas, ko atstājusi lādes izvilkšana. Netālu no šīs vietas ir mājas «Sīlīši», tādēļ domāju, ka stāstītājs bija patiess.
Turklāt to pašu par lādes izvilkšanu no bedres pirms gadiem pieciem Jēkabniekos man stāstīja Leons Morics, kas nu jau gadus četrus ir aizsaulē. Viņam trīsdesmitajos gados Vilces pagastā turpat netālu Mūra krogā dzīvoja vectēvs. Viņš mazdēlam rādījis lādes vilcēju nošļūkto zāli. Tātad notikumam ir vismaz divi neatkarīgi liecinieki. ◆
Alberts Blūmfelds, pensionēts šoferis no Svētes pagasta Jēkabniekiem
