Mēs, Mežsaimniecības fakultātes treškursnieki, 1960. gada pavasarī bijām izsūtīti mēnesi garā trimdā Talsu apkārtnes mežos. Trimdu sauca par mācību praksi, un tās laikā mums vajadzēja iemācīties novērtēt un kartēt mežu, iepazīties ar tā kopšanas paņēmieniem un savākt meža kaitēkļu kolekciju.
Talsu ielās mudžēja blondīnes
Kopā ar mums bija kāds pusducis neklātnieku – īstenu vīru, kam visas meža lietas bija skaidras un piedalīšanās praksē nozīmēja tikai iespēju tikt pie nepieciešamā ieraksta atzīmju grāmatiņā.
Mežā, laukos un visā apkārtnē valdīja pavasaris: tas ziedēja un smaržoja, un vīteroja, un skanēja, un šādos apstākļos, gluži kā tas aprakstīts sentimentālos romānos, ikviena vīriešu kārtas persona sāk ilgoties pēc pretējā dzimuma būtnes.
Tiesa kas tiesa – mūsu kursā bija daži skuķēni, taču tā bija pelēkā ikdiena, ar viņām mēs bijām saraduši kā viena aizjūga zirgi. Neklātniekiem nebija nekā, taču Talsu ielās mudžēja dažāda vecuma un miesasbūves blondīnes. Radās pat vēlēšanās izskaitļot, no cik ciltskokiem var rasties tik daudz gaišmatainu sieviešu, jo, izņemot čigānietes, ne brunetes, ne šatenas Talsu ielās ieraudzīt nevarēja. Lai nu kā, blondīnes un pavasaris – tas likās gluži pieņemams apkopojums.
Viens vecis jau bija lieks
Taču, lai iegūtu blondīņu simpātijas, viņas vajadzēja pacienāt ar kādu konfektīti, kādu saldu liķierīti. Bet tam bija nepieciešama nauda, kuras mums katastrofāli trūka. Toties neklātnieki, gatavodamies savām piespiedu brīvdienām, bija jau savlaicīgi izveidojuši prāvus finanšu uzkrājumus, ko tagad veiksmīgi izmantoja blondīņu pievilināšanai.
Kādā vakarā ap saulrieta stundu, klīzdams gar mūsu prakses bāzes apkārtni, cerībā atrast kādu vēl neredzētu meža kaitēkli pakalna galā gluži nejauši uzkūlos uzdzīvotāju kompānijai: trīs vecākie mūsu prakses līdzgaitnieki centās savaldzināt divas balinātās, zālē bija manāma kāda pusizdzerta pudele, un večiem acis spīdēja vien.
Pieklājības pēc uzaicināja piesēst arī mani – ik dienu taču kopā burzījāmies un bijām vairāk vai mazāk pazīstami. Es arī tāpat, pieklājības pēc, izdzēru piedāvāto glāzīti un manījos projām, jo pēc džentlmeņu un aritmētikas likumiem te pat viens vecis jau bija lieks, par mani nemaz nerunājot.
Iespiegdamās pazuda jasmīnos
Viena blondīne piecēlās un posās man līdzi. No kalna gala pavērās jauks skats uz mūsu kopmītni. Tā bija veca, pagājušajā gadā celta guļbūve ar maziem, šauriem lodziņiem. Aiz tiem nelielās tumšās istabiņās mēs pārlaidām nakts melnumu, gulēdami čīkstošās dzelzs gultiņās un juzdamies visai apmierināti, jo dienas lielākā daļa taču pagāja mežā. Turpat līdzās citā istabiņā mita arī mūsu prakses vadītājs – drūms pensijas vecuma docents.
To visu rādot un stāstot nejaušajai paziņai, manā galvā pēkšņi radās oriģināla doma.
«Paklausies,» es viņai teicu, «kratieties vaļā no tiem večiem, viņi ir īsti sadisti. Atņemt jaunām meitenēm nevainību viņiem ir tīrais sīkums, un, ja neļausieties ar labu, izvilks dunčus un nodarīs vēl lielāku skādi. Labāk sarunāsim tā – tur aiz tā loga dzīvojam mēs ar Mārtiņu. Atnāciet abas ar draudzeni tā ap pusnakti, logs būs vaļā, un tad mēs jums pastāstīsim interesantas lietas par mežsaimniecību, jo abi esam gudri un inteliģenti puiši. Norunāts?»
Varēja nojaust, ka mans piedāvājums blondīnes galviņā izraisa dziļas pārdomas.
«Nu, par to mēs padomāsim,» viņa atteica un devās atpakaļ pie atstātās sabiedrības.
Naktij pamazām satumstot, mēs ar Mārtiņu drudžaini gaidījām, kamēr citās istabiņās apklusīs kursabiedru gulētiešanas kņadas. Tā turpinājās ilgi, taču pēdīgi visu kopmītni apņēma klusums. Pāri koku galotnēm lēni uzpeldēja blāva mēness ripa, un gar mūsu logiem pa retam bez skaņas aiztraucās kāds sikspārnis. Šajā klusumā laikam nedaudz aizsnaudušies bijām arī mēs.
Izdzirdis loga vēršanas troksni, es uztrūkos no snaudas, taču logs nebija mūsējais, bet blakusistabiņas, kurā gulēja prakses vadītājs. Es veicīgi uzcēlos un paskatījos ārā. Viena blondīne vēl gaidīja, bet otra, kleitu augsti uzrāvusi, pār palodzi ķepurojās pasniedzēja istabā. Nepaspēju meitenes pat brīdināt, kad no kaimiņa istabiņas atskanēja aizsmacis ķērciens, un es redzēju vien pa logu izkārušos docenta galvu.
«Kas tā par blandīšanos nakts laikā!» viņš, rokas vicinādams, brēca. «Uz vietas pazūdiet!»
Meitenēm tas otrreiz nebija jāsaka: smalki iespiegdamās, viņas pazuda tuvējos jasmīna krūmos, ka zari vien nobrīkšķēja.
Par sprīžmeti nepastāstījām
Otrā rītā, pie brokastgalda sēdot, docents, mūs visus pēc kārtas uzlūkojis, tēvišķi brīdināja: «Jūs, puiši, naktīs uzmanieties. Te apkārt staigā paklīdušas sievietes. Atnesīs vēl kādu sliktu slimību…»
Labo pamācību dzirdēdams, man blakus sēdošais Mārtiņš iespurdzās tā, ka plānā kafija varenā šaltī nolija pār mūsu trūcīgi servēto galdu.
Tā mums Talsu blondīnēm neizdevās pastāstīt, cik bīstami meža kaitēkļi ir priežu sprīžmetis un zāģlapsene. Tas acīmredzot bija likteņa pirksts, un cilvēkam cīnīties pret zvaigznēs ierakstītajām zīmēm vienmēr ir bijis bezcerīgi. ◆
