Kritis pēdējais bastions jeb drīzāk porcelāna lelle no augstākā plaukta. «Mammu, kā Zobu feja var atlidot pie mums?» šķelmīgi jautā mans astoņgadnieks, krietni pabakstīdams trauslo būtni uz plaukta pašu malu. «Īsti jau nevar. No fantāzijas pasaules, kur mājo mošķi, princeses, rūķīši, Lieldienu zaķi, pūķi un briesmoņi, ir teju neiespējami iekļūt fiziskajā realitāte,» saku, ar acu kaktiņu redzēdama, ka bērns ir gatavs sākt redzēt, kas ir kas.
«Bet kā tad izkritušā zoba vietā man zem spilvena rodas lats?» viņš jautā tālāk, it kā meklēdams pierādījumu ilgi auklētajam sapnim. Tomēr intonācijā ir cita apņemšanās – nogrūst zvārojošos lelli zemē, bet nupat man tās paliek nedaudz žēl. «Feja pačukst vecākiem, lai viņi iepriecina savu bērnus,» daru, ko varu. «Ahā, man jau šķita, ka nekādas fejas nav,» viņš triumfē pār porcelāna lauskām. Ātri tās saslauku, un miers. Pieaugšana sāp, bet citādi jau nevar. Cik ilgi staigāsi «vecajos zābaciņos»?
Un tomēr – ai, kā staigājam! Sagrieztām, sažņaugtām pēdām un saviebtu seju. Labāk paciešam un samierināmies, nevis meklējam pēc jaunām kurpēm. Dažs savas čības iemīļojis tik ļoti, ka gatavs nēsāt, kamēr tās sairst, ļaujot kaunam un neērtumam uzvarēt veselo saprātu. Vajadzēja taču laikus redzēt, ar ko tas beigsies. Acu pievēršana neļauj ilgi gulēt mierīgi. Drīz modina realitāte, un nežēlīgi salst.
Es nevaru noturēt vasaru aiz astes. Puķaini plakāti ar saukli «Mūžam saule!» nelīdzēs, un arī vasarīgās kleitiņas radīs iespaidu, ka esmu izkāpusi no karnevāla. Zemeslode griežas savu gaitu – patīk tas vai ne. Kūst ledāji, griežas taifūni, izslejas lielvaras, neinteresējoties par manu personisko viedokli un dusmām. Tāpat kā mākoņi un eiro ieviesēji. Būs lietus, un viss. Tāpēc ir gudri jau tagad nodrošināties ar lietussargu, lielāku maku un kalkulatoru, lai ašie tirgotāji neapšmauc!
Ir lietas, ko nespējam mainīt. Bet ir arī tādas, kas to tikai gaida, lai tiktu locītas un dresētas kā šuneļi treniņu laukumā. Cik ilgi cietīsi to riešanu un atņirgtos zobus?! Apvainojumus, nicinājumu, raižu pilnas domas? Bailes? Mīlestības deficītu? Savu nesavaldību? Šķietamo bezcerību un nolaistas rokas, ka neko nevar mainīt un tā tam mūžam būt? Ir taču pavēle: «Pie kājas! Mierā!» Vajag tikai pintiķīti drosmes, un lai tā porcelāna ilūziju lelle plīst. Vietā nāks cita. Daudz īstāka un pozīcijās stabilāka! ◆
