Gan jau katrs būs ko dzirdējis par mistisko (bet varbūt arī reālo) Sūnu ciemu, kur pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados bija paviesojies rakstnieks Andrejs Upīts. Tiesa, jau tolaik no paša ciema vairs neesot bijis ne miņas, taču atradušies liecinieki, kas varēja pavēstīt patiesīgo stāstu par vietu, kur mājas bijušas izsistiem logiem un pussabrukušiem skursteņiem, kur virtuvē pelni izbārstīti pa klonu, kur šķūnī salmi ušņaini un siens pilns vīgriežu stumbru, kur kūtī cūku aizgaldi slapji, bet pagalmā mēslu gubas uz sniega kupenām. Tā nu tas gājis – gads no gada arvien bēdīgāk, līdz trīs braši zēni no sava «ārzemju» ceļojuma pār Apaļo ezeru neatveda atziņu, ka pašiem vien spēks ir rokās, tik jāķeras klāt.
Piekritīsiet, kopš tā laika Sūnu ciemam līdzīgu vietu arī mūspusē būs grūti sameklēt. Taču kaut kas no cieminieku gara tomēr varētu būt palicis mantojumā. Vai gan citādi rosīgie zēni, savu dzīves vai darba vietu sakopdami, būtu nederīgās riepas, saiņus ar drēbēm, pamperiem un lupatām, sakaltušu būvmateriālu maisiem un dažādu citu drazu izmētājuši Vilpleķu meža ceļmalā? Vai jaunā un skaistā ledusskapja iesaiņojumu nometuši turpat daudzstāvu māju pagalmā? Vai sava dārza atkritumus pārlidinājuši pār žogu grāvī? Vai veco televizoru vienkārši uznesuši stāvu augstāk kāpņu telpā?
Reiz kāds mežsargs brīnījās, kāpēc cilvēki pilno dzēriena pudeli spēj līdz mežam aizstiept, bet ar tukšo un viegli saplacināmo plastmasas trauku vairs līdz mājām netiek. Kazi, varbūt arī te pie vainas kāds gēns, kas liek cerēt uz Laimes lāci. Vai vismaz Lielo talku, kas atnāk reizi gadā un taču nepaģēr arī pašam piedalīties. ◆
