Kopš pērnā rudens Jelgava ir Baltijā pirmā pilsēta, kur skolēni norēķinus veic ar tā sauktajām bezkontakta maksājumu kartēm. Uz SIA «Jelgavas Autobusu parks» aicinājumu tādas piedāvāt vienīgā atsaukusies SEB banka, kam darījums sākotnēji sagādājis ap 7000 jaunu klientu – pilsētas skolēnu, kas pārvietojas sabiedriskajā transportā. Ar šo rudeni kartes var izmantot ne tikai kā skolēna apliecību un braukšanas norēķinu dokumentu pilsētas autobusos, bet nu arī maksāšanai skolu ēdnīcās par maltīti.
Rita Vectirāne (ZZS), Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietniece sociālo lietu, veselības un kultūras jautājumu programmā
Es varu runāt tikai par sociālo jomu. Izvērtējot līdzšinējo pieredzi, varu teikt, ka šī sistēma ir caurskatāma, tā ļauj iegūt pārliecību par izmantoto pakalpojumu daudzumu – cik, kas un par ko norēķinājies, kam pašvaldība sniegusi palīdzību. Precīzi redzam, kuri, cik un uz kurieni brauc. Tādā ziņā sistēma sevi attaisnojusi. Domāju, līdzīgi būs arī ar ēdināšanu – skaidra pakalpojumu uzskaite. Protams, otrdienas misēklis, kad ar karti nevarēja samaksāt par pusdienām, sarūgtina. Šorīt (trešdien – red.) sanāksmē izvērtējām visus riskus un to, kā no tādiem gadījumiem izvairīties. Līdz šim man neviens nav arī sūdzējies, ka e-karšu sistēma viņam nepatiktu. Tāpēc domāju, ka šie pakalpojumi vēl vairāk jāattīsta. Būtu ļoti korekti, ja ar karti varētu reģistrēties, ieejot skolā. Tāpat arī bibliotēkās un citur varētu to izmantot. Kartei jābūt universālai. Turklāt ļoti labi, ka vecāki visu var redzēt un sekot sava bērna tēriņiem.
Agris Celms, Jelgavas 4. vidusskolas direktors
Gada laikā nekas nav mainījies – ar šo sistēmu arvien ir ļoti nopietnas problēmas un daudz negatīvu emociju ap to visu. Vakar (otrdien – red.) skolas ēdnīcā gāja puņķi un asaras. Informātikas skolotāja man skaidroja, ka tā ir programmētāju neizdarība, jo vienā maisā bija salikti autobusu un ēdināšanas norēķini. To visu varēja savlaicīgi un elementāri nodalīt. Man radusies pārliecība, ka obligāti būtu nepieciešams kāds diezgan vienkāršs aparāts, lai bērns jebkurā brīdī var pārliecināties, cik naudas kartē atlicis. Tas skolēns taču nav skaitļojamā mašīna, lai atcerētos katru darījumu un to, cik paliek kontā. Mēs, pieaugušie, taču varam pieiet pie bankomāta vai apskatīties internetbankā, kas notiek kontā. Ārkārtīgi bieži ir gadījumi, kad bērns domā, ka nauda kartē ir, bet kases aparāts uzrāda – nav. Vecāki jau arī ne vienmēr var atcerēties papildināt, turklāt lielai daļai tie ir ārzemēs, bet vecvecāki nemaz neprot apieties ar internetbanku. Bet bērni par to visu ļoti pārdzīvo – viņš pieiet pie kases ar porciju, bet tur kartei rāda atteikumu. Pēc tādas divdesmitās reizes jau raud ne tikai bērns, bet arī kasiere. Tagad iznāk tā, ka drošības pēc bērnam katru dienu līdzi jādod arī skaidra nauda. Taču skolēns ir emocionāls, kārdinājums iztērēt liels – cik ilgi tad to latiņu turēs kabatā vai penālī. Mūsu skolā bijis arī tā, ka pazūd internets, jo nav optiskā kabeļa, un tad visi stāv rindā un ir panika.
Dace Kaņepone, trīs bērnu māmiņa
Man ir divi skolēni un viens bērnudārznieks. Pilsētas sabiedriskajā transportā e-kartes sevi ir attaisnojušas, nav bijis nekādu starpgadījumu. Taču citiem pakalpojumiem ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Norēķini par ēdināšanu jau pierādījuši, ka šīs informācijas tehnoloģijas laikam nav piemērotas – kartes un aparāti pīkst, neklausa un tā tālāk. Varbūt tas viss uzlabosies, bet kopumā esmu kritiska par šādu norēķinu sistēmu. Vai jāpāriet uz ko tādu ēdnīcā un kafejnīcā? Ja bērnam līdzi iedod konkrētus santīmus vai eirocentus, viņš skaita līdzi, rēķina, cik iztērē, kas paliek pāri. Tas veicina izpratni par naudas vērtību. Karšu norēķini ir neredzami, tur ir kaut kādi bērnam nesaprotami limiti. Tas ir tāpat kā bērnam likt iedomāties zilu putnu, noķert viņu un turēt mājās. Tas iespējams tikai domās! Pirmajā un otrajā klasē mazie to nesaprot. Naudai jau pašai par sevi patīk, ka to skaita. Tā ir bērna praktiskā dzīve, un domāju, viņam nav jāsaprot, ka nauda ir ceļojoša un kaut kāda abstrakta lieta, bet ka to nopelna vecāki, ka tā nenokrīt no gaisa kartē. Ja tā, tad jau matemātika skolā nav vajadzīga. Un otrā lieta ir cilvēku kontrolēšana, izmantojot elektroniskos norēķinus. Man tas ir nepieņemami, jo sanāk, ka neuzticos savam bērnam, ja jau jāskaita katra reize, kad viņš ieiet skolā vai iziet. Tādas drošības sistēmas nav sevi cienošas ne no bērna, ne pieauguša cilvēka aspekta, jo vilkt strīpiņas par to, kad kurš sāk vai pamet darbu – tas nenorāda uz cilvēka produktivitāti.
