Aizvadītā nedēļa pagāja Latvijas Tautas frontes 25 gadu jubilejas zīmē. Televīzijā skatījos Askolda Saulīša dokumentālo filmu «Atmodas antoloģija» un raudāju. Visi cilvēki, kas toreiz, pirms 25 gadiem, bija jauni un skaisti, ir ļoti mainījušies. Kļuvuši sirmi… Bet šķiet, ka viss notika tikai vakar. Tad arī saproti, ka gadi skrien. Arī man tie ir paskrējuši.
Tolaik mūsu mazajā Jelgavas avīzītē strādāja burvīgs kolektīvs. Mēs bijām kā viena ģimene. Žurnālisti, tehniskie darbinieki: Guntis Krūmiņš, Monika Lenise, Sandra Petrovska, Juris Kālis, Laila Ivāna, Igors Movels, Vera Gorska, Aija Rone, Valerjans Ivanovs, Agris Jansons, Gunārs Timmermanis… Katru dienu raksti par cilvēkiem, viņu problēmām. Man grūti atcerēties, kad pirmo reizi mēs izdzirdējām – Tautas fronte. No sākuma bija Gorbačova «perestroika», tad radošo savienību plēnums ar Mavrika Vulfsona vēsturisko atklājumu par Ribentropa-Molotova paktu, kas parādīja, ka 1940. gadā nebija nekādas sociālistiskās revolūcijas, bet gan noziedzīga Baltijas valstu okupācija.
No Tautas frontes pirmsākumiem Jelgavā atceros, ka kādu dienu mani kopā ar kolēģi L.Ivānu pasauca uz Tautas frontes dibināšanas sapulci pilsētas kultūras namā. Labi atceros, ka uzstājās Imants Geidāns, dakteris Andris Ķipurs. Pavisam bija kādi 13 – 14 cilvēki, ne vairāk. Ja nemaldos, tolaik Rīgā vēl nebija noticis Tautas frontes dibināšanas kongress. Varbūt kāds no notikuma lieciniekiem var mani papildināt? Tas tikai vēlreiz apliecinātu, ka mēs Jelgavā ļoti vēlējāmies brīvību un pārmaiņas.
Cik jau mēs, redakcijas kolektīvs, varējām godīgi pildīt savu darbu! Virs mums vēl bija rajona un pilsētas komunistiskās partijas komitejas, kas tolaik kontrolēja avīzes saturu. Gandrīz katrs rīts redakcijā sākās ar telefona zvaniem: «Ko jūs tur atkal uzrakstījāt?!» Bet mēs tiem nepakļāvāmies. Rakstījām par «Baltijas ceļu», par manifestācijām, arī par interfronti. Pierakstījām dažādu cilvēku viedokļus, un drukātais vārds mainīja mūs un mūsu lasītājus! Šodienas paaudzei «brīvība» jau liekas pašsaprotams jēdziens. Jaunieši vairs nevar iedomāties, kā tas ir, kad visiem liek domāt vienādi, baida ar represijām un arī tās lieto. Taču mūsdienās daži arī nenovērtē iespējas, ko dod brīvība.
Es savā dzīvē neko nenožēloju un lepojos par savu, kaut mazu, ieguldījumu Latvijas brīvībā, ko kopā ar redakcijas kolektīvu esmu veikusi. Mūžam dzīvot Latvijai! Dievs, svētī Latviju! ◆
